Labdara Edija Pipara atklāsmes. Nabadzība ir raksturīga cilvēkiem ar īstermiņa domāšanu

PIETURZĪMES 

• Labdarības organizācijas Palīdzēsim viens otram vadītājs un dibinātājs.
• Studē biznesa psiholoģiju.
• Nāk no daudzbērnu ģimenes, bērnībā piedzīvojis nabadzību.
• 2018. gadā no Latvijas Reģionu apvienības saraksta startējis Rīgas domes vēlēšanās, 2019. gadā – Eiroparlamenta vēlēšanās, bet nav ievēlēts.
• Ilgus gadus strādājis banku sektorā, bet nav jutis izaugsmi. Pagājušā gada novembrī no darba aizgājis, meklē darbu, kurā jutīs azartu.  Bija iekrājumi, tagad bezdarbnieka pabalsts. Plāno savu biznesu. Koncentrējas mācībām. Grib vadīt.

Dažreiz nācās māsas drēbēs iet uz skolu. Māsas platformenes un kļošas atceros vēl šodien.

Ja varētu iemainīt sev labāku bērnību, es to nedarītu. Augu ļoti nabadzīgi. Tajā, kā dzīvojām, bieži vainoju mammu, bet man nevajadzēja tā domāt. Viņa bija cēlusies piecos un centusies atrast kaut vienu maizes šķēli, kas tika sadalīta uz pieciem. Mēs ēdām, bet mamma sēdēja un skatījās. Dažreiz nācās māsas drēbēs iet uz skolu. Māsas platformenes un kļošas atceros vēl šodien. Man likās – drēbes ir drēbes, ko mamma liek, to vilkšu, vismaz ir kaut kas, ko uzvilkt, bet skolā mani regulāri pazemoja. Bērni ir nežēlīgi. Jau tad sapratu, ka tāda ir realitāte, bet nepieņēmu, ka tāda būs arī mana turpmākā dzīve. 

Tas, kāds esmu tagad, ir pateicoties tam, kam esmu gājis cauri. Grūtības mūsu ģimeni ir turējušas kopā, vienmēr esam mēģinājuši izdzīvot, tādēļ arī tagad izvēlos ne tos vieglākos ceļus. Ja būs jāiet cauri grūtībām, es iešu. Nonākot strupceļos, vienmēr sev pajautāju – tu gribi nonākt atpakaļ tajā vidē, no kuras nāc? Tas man palīdz atrast atbildes.

Aizbēgot no vietas, neaizbēgsi no problēmām. Pirms dažiem gadiem aizkūlos uz Londonu. Izdrukāju savu CV, iegāju pirmajā klubā un dabūju bārmeņa darbu. Nodzīvoju tur četrus gadus, bet, kad sailgojos pēc Latvijas, atbraucu mājās.