Horeogrāfs Agris Daņiļevičs: Es tiku paslaucīts zem paklāja

Kamēr izejam cauri «Dzirnu» deju skolai un uzkāpjam trešajā stāvā uz viņa mazo, visādiem brīnumiem piekrāmēto kabinetu ar mazu skatāmlodziņu uz deju zāli, Agris pa ceļam ar visiem aprunājas, samīļo satiktos mazos «piparus» un ieved mani zālē sasveicināties ar dejotājiem, kas gatavi «Blusu dejai». Nešaubīgi sajūtu, cik lepns viņš ir par skolu un savējiem.

Varbūt intervijās ar mani izskanēja kaut kas tāds, kāpēc rīkotājiem izdevīgāk, ka stadiona Deju svētkos manis nav…

Man šķiet, ka šogad ieraudzīju citādu Agri Daņiļeviču – tā bija tava mīlas dzeja un kaut kas dziļāks un poētiskāks izrādē Nestāstot. Man bija sajūta, ka tevī atvēries kas jauns. Vai varbūt tu to līdz šim vienkārši nebiji mums rādījis?

Drīzāk nebiju rādījis. Vispirms jau – es neuzskatu sevi par dzejnieku! Horeogrāfs esmu noteikti, bet dzeja ir mans prieks, kad, braucot mašīnā pie stūres, domas savirknējas kādās vārsmiņas. Tad mašīna jāpietur malā un ātri jāpieraksta. Tā tas ik pa laikam notiek jau vismaz desmit gadus, un es sev to neliedzu – ja doma atlido, pierakstu. Manas vārsmas neatbilst nekādiem trohajiem un jambiem, tas notiek brīvi.