Rakstniece Laura Vinogradova: Es zaudēju brāli, un mana pasaule sabruka
Vieglāk būtu rakstīt par attiecībām ar vīru, kas zūd un atrodas starp katliem, spuldzītēm un bērna iesnām. Vieglāk – par rakstniecību, par ko runāju jau desmit gadus un vārdi sen atrasti. Par mežu ir grūtāk. Tas nozīmē atklāt, kā jūtos, kur neviens mani neredz. Atzīties, ka man grūti būt ar cilvēkiem. Mežs liek ieskatīties sevī. Kad domāju par savu dzīvi, saprotu: ja tā būtu bijusi tikai skaista, vai vispār būtu satikusi mežu?
Foto: Shutterstock
Esmu rakstniece, kura dzīvo un raksta Rīgā. Vienīgā dabas klātbūtne, ja neskaita dažus istabas augus, ir pa manu logu redzamās kļavas un bērzi. Vienā ir vārnu ligzda, varbūt tāpēc tās manās grāmatās bieži ierakstās.
Uzaugu laukos un domāju, ka vēl atceros labākās meža zemenīšu vietas. Ilgi dzīvoju viensētā un atceros, kā sēdējām uz koka žoga un lūkojāmies pāri milzīgam kartupeļu laukam. Mežmalā sēdēja vilki un pāri kartupeļu laukam lūkojās uz mums. Pieļauju, ka viņus vairāk interesēja aitas, nevis mēs, bērni. Bet mums patika sirds trīsuļošana un apzināšanās, ka mājas ir tuvu, mēs paspētu paslēpties, ja nu vilki sadomātu brāzties pāri laukam. Ha! Mums likās, ka esam vareni vilku izaicinātāji.
Mežs bija kopā ar mani sērošanas laikā.
