Neiroloģe Santa Ašmane: Dažreiz vienkārši nestrādāt un necensties visu paspēt ir vislabākā terapija

Jūs bijāt iecerējusi pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas samazināt slodzi darbā, taču pirms gada sākāt vadīt Klīniskās diagnostikas centru, kurā ir 38 darbinieki. Vai ir viegli būt vadītājai?

Tas man nav statusa darbs, bet vairāk pienākums pret kolēģiem un slimnīcu. Es nekad neesmu vēlējusies vadošus amatus un no tiem pat izvairījos, kaut bijuši vairāki piedāvājumi. Šajā gadījumā piespieda situācija, jo likās, ka mēs zaudēsim šā centra izaugsmi, ja nemainīsies vadība un netiks uzlabota darba organizēšana. Mana piekrišana uzņemties vadību bija kā nodeva centram, kurā esmu diezgan ilgi strādājusi, piedalījusies tā izaugsmē un kolektīva veidošanā. Sākumā piekritu tikai pagaidām, bet laikam nekas nav tik stabils kā pagaidu variants.

Vadītājas darbs prasa daudz enerģijas, un tas man nav viegli, jo esmu maksimāliste un ļoti emocionāla. Gribu ātrāk redzēt sava darba rezultātu un ļoti pārdzīvoju, ja tā nav. Vēlos sakārtotību, lai viss atbilst standartiem un varam ar savu centru lepoties. Jāiegulda daudz pūļu komandas veidošanā, jo viena pati neko nevaru paveikt.

Līdz šim vienmēr izvirzīju minimālo mērķi – būt vadošā speciāliste kādā jomā vai metodē, bet neiesaistīties administratīvos amatos, kas prasa mainīt savu personību. Vadošā amatā dažreiz jābūt agresīvākai, uzstājīgākai, neatlaidīgākai un jādara tas, ko nemaz negribu, piemēram, papīru darbus, kas daudz nedod manai personīgajai izaugsmei. Man daudz vairāk patīk iedziļināties pētījumos un jaunās ārstēšanas metodēs, panākt, lai mēs Latvijā kaut ko sasniegtu pirmie Eiropā. Tas rada daudz lielāku gandarījumu nekā administratīvs darbs – beidzot izsists remonts vai salabots aparāts.

Acīmredzot slimnīcā novērtē jūsu vadītājas dotības, jo esat sevi jau apliecinājusi, vadot Epilepsijas vienību, kas ir Latvijā vienīgais šāds specializētais centrs pieaugušajiem. Tas nozīmē, ka saskaraties ar vissarežģītākajiem gadījumiem…

Ir ļoti maz slimību, par kurām liecības atrastas jau alu zīmējumos, un pat sirmā senatnē epilepsiju uzskatīja par sātana iemiesošanos. Par laimi, jaunajā paaudzē stigma mazinās.