«Cilvēki mēdz sāpināt, bet suns mīl, neskatoties ne uz ko.» Nikolaja Puzikova un sievas Gitas mīlules – Faira un Late
Dziedātāja Nikolaja Puzikova un viņa sievas Gitas Hertas mājās valda ne tikai mīlestība, bet arī priecīga ķepu dipoņa. Ģimenē aug divas suņu dāmas – temperamentīgā Faira (Fayra) un mierpilnā Late (Latte), kuras kļuvušas par pilntiesīgām ģimenes loceklēm.
Foto: Uģis Grantiņš
Nikolaj, kā sākās tava mīlestība pret suņiem?
Nikolajs: Vienmēr esmu bijis liels dzīvnieku mīļotājs. Bērnībā man bija papagaiļi, bet pusaudžu gados ģimenē ienāca arī sunītis. Reiz piedalījos arī raidījumā Ķepa uz sirds, kur palīdzēju atrast mājas vienam patversmes sunītim. Kad iepazinos ar sievu, viņai jau bija divi sunīši – Late un Čita. Pieņēmu viņas kā savus bērnus. Kad Čita aizgāja mūžībā, kādu laiku palikām tikai ar Lati.
Domājām, ka ar vienu sunīti pilnīgi pietiks. Esam atbildīgi saimnieki un apzināmies, ka katrs mājdzīvnieks nozīmē rūpes un atbildību. Taču pamanījām, ka Late kļuvusi klusāka un vairs tik daudz nespēlējas. Tad ierosināju sievai paņemt vēl vienu sunīti, lai Latei nebūtu vientuļi. Tā mūsu ģimenē ienāca pundurpinčeru meitene Faira, kuru iegādājāmies Lietuvā.
Biju viņu paņēmis līdzi uz koncertu nelielā tautas namā. Tiklīdz starp dziesmām sāku runāt ar publiku, aizkulisēs atskanēja skaļa gaudošana. Cilvēki nesaprata, no kurienes tā nāk.
Herta, tu ikdienā strādā par veterinārārsta asistenti un suņu frizieri. Kā izlēmi pievērsties šīm profesijām?
Gita Herta: Jau kopš bērnības mani aizrāvis viss, kas saistīts ar dzīvniekiem. Par Čitu, kuras dzīslās arī ritēja pundurpinčeru asinis, rūpējos pati jau kopš pusaudžu gadiem – vedu pastaigās, baroju un trenēju. Diemžēl piecus mēnešus pēc iepazīšanās ar Nikolaju viņa aizgāja mūžībā. Late pie manis nonāca tāpēc, ka omītei pasliktinājās veselība.
Taču, atgriežoties pie jautājuma, – meklējot darbu, pavisam nejauši ieraudzīju sludinājumu, ka veterinārajā klīnikā meklē asistentu. Pieteicos, izturēju konkursu un tiku pieņemta darbā. Sākumā emocionāli nebija viegli. Ļoti pārdzīvoju par smagi slimajiem dzīvniekiem, turklāt tā bija tā pati klīnika, kur savulaik ārstējām Čitu, kuru diemžēl neizdevās glābt. Taču šodien varu droši teikt – tas ir mans sirdsdarbs. Paralēli izmācījos arī par suņu frizieri. Late ir garspalvaina, tāpēc šīs prasmes man noder gan darbā, gan rūpējoties par mūsu pašu suņiem.
Tu, Nikolaj, jau daudzus gadus strādā par policistu. Neesi domājis savā darbā paņemt palīgu suni, līdzīgi kā populārajā seriālā Komisārs Reksis?
