Rīga +5°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nabaga melnādaino aizstāvis
Ivara Mazura dūmakainā balss Latvijas radioklausītājus uzrunājusi vairāku gadu desmitu garumā. Kā ierasts ar vairumu radioļaužu, viņu balsis pazīst, bet sejas – ne. Turklāt Mazuram nepatika sniegt intervijas, tālab par viņa personību zināms visai maz. Taču skaidrs ir viens – bez šī mūziķa un džeza zinātnieka Latvijas džeza aina būtu pavisam citāda.
Uz radio Ivars Mazurs atnāca 1958. gadā, kļūdams par mūzikas redaktoru. Izklaidējošā mūzika, sevišķi džezs, ne tikai tobrīd, bet gandrīz visu padomju laiku radio bija sāpju bērns, kam pievērsa pastiprinātu uzmanību un īpašu kontroli. Oficiāli kapitālistu kultūras invāzija skaitījās ļoti nevēlama, līdz ar to arī Ivaram Mazuram mūzikas redaktora darbā nācās visai bieži likt lietā savas diplomāta dotības pārrunās ar vadību.
Viņš lieliski, ar smaidu, tēloja muļķīti, iestāstot priekšniekiem, ka džezs ir nabaga apspiesto Amerikas nēģeru tautas mūzika.
Viņus taču ekspluatē baltie kapitālisti, tāpēc padomju darbaļaudīm jāsolidarizējas, atskaņojot viņu mūziku! Lielāka un mazāka mānīšanās, ko priekšnieki ne vienmēr spēja atmaskot, bija tā laika mūzikas redaktoru darba pamatā.
Reiz Mazurs atļāvās tieši Ziemassvētkos pārraidīt aizliegto dziesmiņu Zvaniņš skan kāda igauņu kora priekšnesumā. Mazurs ne tikai izraudzījās dziesmas ikdienas koncertiem, bet arī veidoja savus autorraidījumus, kuri tradicionāli sākās ar vārdiem: «Ir pienācis laiks džezam.» Tos viņš bija aizguvis no slavenā Vilisa Konovera, kurš raidstacijā Amerikas balss vadīja stundu garu džezam veltītu pārraidi.
Mazurs materiālus pārraidēm vāca no Austrumbloka valstīs izdotajiem mūzikas žurnāliem, klausījās Konovera intervijas ar džeza mūziķiem, pētīja Rietumu skaņuplašu apvākus.
Kamēr pats džeza lielmeistars kopš 2010. gada atdusas smiltainē, viņa apkopoto materiālu un skaņuplašu kolekciju joprojām glabā dzīvesbiedre Līga, meitas Maira un Laura. Goda vietā arī elektriskās klavieres, kuras līdz pēdējai stundiņai spēlēja šis neparasti talantīgais mūziķis. Ne jau katrs viņa amata brālis gatavs ziedot mūžu citu talantu cildināšanai, kā to darīja Ivars Mazurs savās pārraidēs radio, televīzijā un publikācijās, piemēram, žurnālā Liesma.
Muzikālo mediķu dzimta
Ivara Mazura mamma Alise bija bērnu ārste, tēvs Kārlis visu mūžu nostrādāja par rentgenologu Bērnu slimnīcā. Kārlis bijis ļoti muzikāls, dzimis Madonas apriņķa Lazdonas pagastā. Pēc bēgļu gaitām Krievijā atgriezies Latvijā, jauneklis iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un 1924. gadā kļuva par tās pirmā izlaiduma absolventu. Paralēli Kārlis Mazurs Latvijas Konservatorijā studēja vijoļspēli, jo viņu kopš bērnības valdzināja mūzika.
Kaut gan šai reizē medicīna ņēma virsroku, ievērojamais rentgenologs visu mūžu bija čakls koncertu apmeklētājs, veltot laiku arī muzicēšanai. Mazuru uzceltajā mājā Mežaparkā bija īpaša mūzikas istaba, kur stāvēja klavieres. Te rīkoti koncerti, Alise spēlēja klavieres, Kārlis – vijoli, un nereti ciemos nāca paziņas ar saviem mūzikas instrumentiem.
Mazuri iepazinās studiju laikā. Rīdziniece Alise kara juku laikos nonāca Igaunijā, kur sāka studēt medicīnu. Taču jau pēc 1. kursa meitene atgriezās Rīgā, kur mācību maksu sapelnīja, mācot cittautiešiem latviešu valodu, strādājot arī bankā.
Reizē beiguši augstskolu, jaunie mediķi 1925. gadā apprecējās. Pirmā meitiņa diemžēl mira no plaušu karsoņa. 1929. gada 2. martā piedzima gaidītais dēls Ivars. Meita Rūta 1931. gadā jau tika sagaidīta jaunuzceltajā divstāvu privātmājā Mežaparkā, tās celtniecībai ziedotas abu laulāto tiem laikiem pamatīgās algas. Ne jau katra sieva tad strādāja algotu darbu, taču Alise un Kārlis bija vienojušies, ka ņems aizdevumu un pa abiem ar būvniecību un sadzīvi tiks galā. Turklāt mazajiem algoja auklīti, pareizāk sakot guvernanti, kas mācīja vācu valodu, bet mājas soli veica kalpone. Palīdzēja arī omamma – gatavoja ēst un pārraudzīja saimniecību.
Lielā māja bija dzīvības pilna, tajā ciemojās Kārļa brālis Juris un māsa Alma ar ģimenēm, draugi un paziņas. Uz ēdienreizēm kopā sauca ēdamistabas gongs, lai sadzird arī bērni, kuriem katram bija pa istabai otrajā stāvā.
«Dzīvojām labi,» nopūšas Rūta, atceroties gan atpūtu Mellužos, gan vasaras darbus tēva dzimtajā Lazdonā. «Tur vairāk brauca Ivars, bet viņam lauki ļoti nepatika, jo bija jāiet ganos. Kad paaugos, es arī gāju ganos, vecvecākiem bija kādas desmit govis.»
Ivars skaitījies ļoti apdāvināts. Jau četru gadu vecumā viņš iemācījās lasīt. Žurnālam Mazās Jaunības Tekas sekoja vecāku apjomīgā bibliotēka. Paaudzies zēns tika pie pirmā velosipēda, daudz laika pavadīja ar kaimiņu zēniem, bet netika aizmirsta arī mūzika. Rūta stāsta par vecāku radio skapīti, no kura skaņas varēja uztvert tikai ar austiņu palīdzību. Zem radio stāvēja notis, kuras lasīt Ivars iemācījās gandrīz tikpat agri kā burtus. Tēvs pat nopirka vijoli, bet Ivars devu priekšroku klavierēm. Kad vecāki atrada klavierskolotāju, izrādījās, ka zēnam ir absolūtā dzirde.
Kara laiku Mazuri pārcieta samērā mierīgi. Vecāki augām dienām strādāja, bērni uzlidojumu laikā sēdēja pagrabā un spēlēja kārtis.
Mājā izmitināts arī kāds vācu virsnieks, taču nekādas represijas viņus neskāra. «Ivars pa radio ļoti daudz klausījās vācu šlāgerus, bet – cik ilgi tu viens pats klausīsies? Viņam bija draugi, kas arī interesējās par mūziku, un viņi kopā izveidoja mazas grupiņas. Tad Ivaram varēja būt kādi trīspadsmit gadi, un viņš tolaik pat sāka aranžēt,» atceras māsa, kas visu mūžu strādājusi skolās par medmāsu.
Pabeidzis 18. pamatskolu, Mazurs iestājās 2. vidusskolā. Pateicoties aktīvajai muzicēšanai un no daudzām mutēm skanošajiem cildinājumiem, Ivars tolaik bija izaudzis par visai pašapzinīgu puisi. Sāka stundās runāt pretim skolotājiem, par ko mācībspēki ļoti apvainojās. Mazurs pārcēlās uz 1. vidusskolu, un, lai nebūtu tik daudz jānoņemas ar mācībām, kā eksterns vidusskolas eksāmenus nokārtoja jau 10. klasē. Nu varēja no sirds nodoties muzicēšanai. 1947. gadā Mazurs kopā ar domubiedriem izveidoja džeza kapelu Six, kurā muzicēja arī vēlāk labi pazīstamais komponists un pianists Edmunds Goldšteins.
Jau 1941. gadā Amerikā bija uzņemta kinofilma Saules ielejas serenāde ar daiļslidotāju Sonju Heniju galvenajā lomā. Latvijā to varēja noskatīties, sākot ar 1945. gadu.
Mūsu džeza pionieri apmeklējuši desmitiem seansu pēc kārtas – ne jau Henijas daiļuma, bet gan Glena Millera orķestra atskaņotās džeza mūzikas dēļ.
Tā sagrieza kājām gaisā ne tikai Ivara Mazura dzīvi. Millera dziesmas no šīs filmas – Chattanooga Choo Choo, Moonlight Serenade, In the Mood un citas – kļuva par šīs paaudzes džezmeņu daiļskanības ideālu.
Klusu – komisija nāk!
Taču Ivara tēvs ļoti vēlējās, lai dēls studē medicīnu. Kaut gan mūzika jau sen bija kļuvusi par viņa dzīves jēgu, jauneklis 1947. gadā iestājās Medicīnas institūtā. Rūta stāsta, ka tas bijis tā saukto vienaldzīgo laiks – garas žaketes, gari mati, un brālis allaž sekojis jaunākajai modei vismaz ārējā izskatā.
Paralēli studijām jaunais pianists gandrīz katru vakaru sēdās pie klavierēm vai nu kādā klubā, vai restorānā, piemēram, Jūrmalas Korso. Kad vasaras sezona beidzās, Mazura vadītie mūziķi pārcēlās uz Rīgas Elektroarmatūras rūpnīcas (1957. gadā tā pārdēvēta par Rīgas Elektromehānisko rūpnīcu) klubu, lai spēlētu deju vakaros. Tie pulcēja ap piecsimt sajūsminātu dejotāju no dažādiem Rīgas rajoniem.
Sākotnējo septiņu cilvēku sastāvu Mazurs pakāpeniski paplašināja, taču par orķestri ansamblis dēvēts jau kopš pirmsākumiem.
Tautā Mazura vadītos puišus iesauca par Armatūru. Mazura orķestri aicināja uz radio un televīziju, jo viņu atskaņotā mūzika bija kas jauns un nedzirdēts.
Armatūras repertuāra pamatā bija no Rietumiem atceļojušas notis un skaņdarbi, kurus pēc dzirdes no radio pārraidēm pierakstīja pats Ivars Mazurs. Stāsta, ka reizēm klubu apmeklējusi komisija, kas kontrolēja, lai deju zālēs neskanētu amerikāņu džezs. Pie durvīm bijusi iekārtota īpaša zvana poga, kuru nospiežot, dežurants brīdinājis mūziķus, un viņi tūdaļ pārslēgušies uz kādu nekaitīgāku skaņdarbu, piemēram, polku.
Ar smaidu tēloja muļķi
Valda uzskats, ka tieši ar Ivara Mazura vadīto orķestri Armatūra Latvijā sākās džeza laiks. Tomēr, kad brieda plāns Latvijas PSR Filharmonijā izveidot profesionālu estrādes un džeza orķestri un diriģenta amatā iecelt Mazuru, mūziķis no šāda goda atteicās. Viņš palika Armatūrā, kur radīja jauno talantu kalvi. Tajā pirmo rūdījumu guvuši lieliskie džeza instrumentālisti Raimonds Raubiško, Ivars Birkāns, Aivars Krūmiņš, Gunārs Freidenfelds un daudzi citi. Turklāt Mazuru ļoti aizrāva džeza propagandas iespējas, kādas sniedza mūzikas redaktora darbs Latvijas Radio.
Ivara Mazura radio raidījumi balstījās ne jau uz Maskavas skaņuplašu nama sūtījumiem, bet gan uz paša privātkolekcijas materiāliem. Kolekcionāri mainījās arī ar dārgumiem, kas pa dažādiem kanāliem bija atceļojuši no ārzemēm. Taču ārzemju autoru dziesmu atskaņošana bija ļoti nevēlama. Laba izeja – populāras dziesmas instrumentālās versijas atskaņojums, sacerot pasaciņu, ka apdari tai veidojis, piemēram, Raimonds Pauls vai pats Ivars Mazurs.
Taču reiz izcēlās skaļš tracis – Mazurs atļāvās atskaņot Laras dziesmu no filmas Doktors Živago. Redaktoru uz sarkanā paklāja izsauca Radiokomitejas priekšnieka vietnieks Pēteris Jērāns. Tas nekas, ka skaņdarbs dažādos izpildījumos dažādos koncertos radio bija skanējis apmēram pusgadu, līdz tika pamanīts. Aizliegto filmu neviens nebija redzējis, un diez vai Jērāns pats bija lasījis Pasternaka romānu Doktors Živago. Taču izrādījās, ka no ārzemēm bija atbraucis otrs Radiokomitejas ideologs Ilmārs Īverts, kurš Zviedrijā bija noskatījies aizliegto filmu un iegaumējis skaisto melodiju.
Pēc pārmetuma par Doktora Živago mūzikas izmantošanu Mazurs atbildējis, ka ļoti atvainojas, bet par tādu dakteri dzirdot pirmoreiz.
Un uz viņa plates angļu valodā skaidri un gaiši rakstīts nosaukums – Somewhere My Love. Tātad – Kaut kur, mana mīlestība, un kā šāda dziesma tā arī pieteikta radio. Priekšnieki savās prasībās aizgāja tik tālu, ka pieprasīja ne tikai visu latviešu dziesmu tekstu izdrukas, bet lika pārtulkot arī ārzemju dziesmas, kas skanēja ēterā. Mazuram nācās meklēt itāļu un franču valodas tulkus un rediģēt tekstus, lai tie izturētu cenzūru.
Kā jau īsts entuziasts, ar saviem skaņuplašu dārgumiem Mazurs labprāt dalījās ar kolēģiem. Reizumis viņš ieskrēja pie operatora ar paziņojumu, ka plati dabūjis tikai uz pusstundu un tā steidzami jāiekopē lentē. Kad 60. gadu beigās Rietumu hitparādes vainagoja Toma Džonsa grāvējs par Dilailu, Mazurs ļoti raizējās, ka nevar šo dziesmu atskaņot savās pārraidēs. Beidzot viņam izdevās plati aizņemties, to radio nokopēja desmit minūtes pirms kārtējās pārraides – klausītāju ļoti iecienītā koncerta Mūzika pusdienas pārtraukumā. Taču, lai lenti drīkstētu atskaņot, uz tās kastes vajadzēja būt galvenā mūzikas redaktora parakstam.
Mazurs nekautrējās pa aizmugures durvīm ielauzties priekšnieku sapulcē, lai tiktu pie tā un dziesmu jau todien raidītu.
Kopš 60. gadu vidus Mazurs veidoja regulāros autorraidījumus Parunāsim par džezu, Lappuses no džeza vēstures un citus. Skumji, bet gandrīz neviens džezam veltīto pārraižu ieraksts diemžēl nav saglabājies, jo laiku pa laikam radio piedzīvojis fonotēkas tīrīšanu, turklāt pastāvīgi trūka magnētisko lenšu ierakstiem.
Atšķirībā no citiem radio mūzikas redaktoriem Ivars Mazurs bija ne tikai teorētiķis, bet arī praktiķis, proti, lielisks pianists un aranžētājs. Pēc tam, kad Raimonda Paula vadītais Radio estrādes sekstets pievienojās Rīgas Estrādes orķestrim, radio tika izveidots jauns sastāvs. Par tā oficiālo vadītāju iecēla muzikologu, komponistu un skaņu režisoru Igoru Jakovļevu, bet Mazurs kļuva par ansambļa pianistu. Līdz ar to džeza meistara spēle iemūžināta daudzās 50. gadu nogales un 60. gadu sākuma estrādes dziesmās, kuras izpildīja populārie solisti Edgars Zveja, Valentīna Butāne un citi. Ansamblis piedalījās arī televīzijas pārraidēs, taču koncertus nesniedza.
Džezā tikai meitenes…
Jau 1953. gadā Ivars bija paguvis apprecēties un drīz vien izšķirties, šajā laulībā tiekot pie meitas Romenas. Vēlāk Armatūras klubā Ivars Mazurs iepazinās ar ļoti izskatīgo Līgu, kura darbojās vingrotāju sekcijā.
Arī Ivara draugs, mūziķis Nikolajs Vēvers, labprāt pievērsa uzmanību glītajām vingrotājām, un tieši viņš ieteicis Mazuram sākt Līgas aplidošanu, ko viņa atceras tā: «Kādudien Ivars atnāca man pretī uz darbu, tolaik strādāju Starptautiskajā telefonu centrālē. Biju ļoti pārsteigta. Vēlāk pastaigājāmies pa Mežaparku. Tā maz pamazām sākām draudzēties. Iepazīstināju viņu ar radiem, tēvu un audžumāti. Mana mamma kara laikā ar māsu aizbrauca uz Kanādu.»
Bērnībā Līga Kabuce apmeklējusi baletskolu, dejošana viņai ļoti patika, un vingrošanā kustības bijušas līdzīgas. «Mans tēvs bija Universitātes galvenais grāmatvedis. Viņš mani ļoti bieži veda uz baleta izrādēm. Varbūt es būtu kļuvusi par balerīnu, taču uznāca karš.»
Līgai nešķita svarīgi, ka Mazurs ir slavens, bet gan piesaistīja viņa cilvēciskās īpašības: Ivars bija ļoti uzmanīgs, pieklājīgs. No viņas puses tā nebija mīla no pirmā acu uzmetiena, drīzāk tieši Ivaram Līga ļoti ļoti iepatikās un mūziķis uzņēmās iniciatīvu. Abi gāja arī uz ballēm, taču Armatūras kluba deju vakaros Mazuram ļoti nepatika, ka Līgu dejot lūdz citi, kamēr viņš diriģē orķestri. Atšķirībā no daudziem mūziķiem, Mazurs bijis labs dejotājs. «Mājās viņš daudz klausījās plates, un arī man bija jāzina, kurš tagad spēlē. Man ļoti patika džezs.»
Pēc četru gadu draudzības 1959. gadā viņi apprecējās. Līgai bija 24 gadi, kāzu kleitu atsūtīja mamma no Kanādas. «Sanāca kādi trīsdesmit cilvēki – radi, draugi, kaimiņi. Kāzas bija ļoti jautras, svinējām mūsu dzīvoklī Hospitāļu ielā, pat mans deviņdesmitgadīgais vectētiņš dejoja,» smaida Līga. Pēc kāzām jaunais pāris apmetās Mežaparkā. Māju, protams, nacionalizēja, un tajā iemitināja divas ģimenes. No svešajiem īrniekiem viņi atbrīvojās tikai septiņdesmitajos gados, taču prieki nebija ilgi.
Lai mājā atkal neievāktos svešinieki, Ivars ar Līgu paziņoja, ka ir šķīrušies un dzīvo katrs savā stāvā. Komisija ieradās pārbaudīt un likās mierā, taču šķiršanās, saprotams, bija fiktīva.
Līga brauca vīram līdzi uz koncertiem, arī tiem, kas notika Krievijā. Ivars centās apmeklēt visus ievērojamo džezmeņu koncertus, kādi vien notika PSRS. Kad Minskā 70. gadu sākumā viesojās amerikāņu džeza leģenda Djūks Elingtons, Mazurs ielavījās pie viņa aizkulisēs un stādījās slavenajam mūziķim priekšā. Pēc tam koncertā Elingtons pieteicis skaņdarbu kā veltījumu cilvēkam no Latvijas…
70. gadu vidū Ivars Mazurs strādāja par metodiķi E. Melngaiļa Tautas mākslas namā. Tolaik visas programmas nācās apstiprināt, un no vērtētāju viedokļa bija atkarīgs, vai ansamblis drīkstēs uzstāties tikai vietējā kultūras namā vai visā Latvijā.
Mazurs bieži ņēma līdzi uz ansambļu skatēm meitu Mairu, un viņa joprojām atceras, kā daža laba grupa centusies tēvu piekukuļot. «Atceros papa orķestri Draudzībā un dziedātāju Andreju Lihtenbergu, kurš bija ļoti glīts vīrietis un nēsāja mani uz pleciem. Arī Bruno Oju, kurš piezvanīja, kad Rīgā filmēja Tauriņdeju. Gājām abi ar papu skatīties… Biju klāt Līvu pirmajos sastāvos, atceros gan Pavītolu, gan Ķiģeli, Credo un citas populārās grupas.
Arī Ritas Trences zaļo kleitu festivālā Gaujas atbalsis un jauniņo Daini Dobelnieku, kurš melnās kurpes bija nopūtis ar baltu krāsu, kas lobījās nost.
Mēs abas ar draudzeni Martu tolaik rakstījām dienasgrāmatu, kur pat pierakstījām dziesmas. Braucām arī uz Baložu kultūras namu, kur tolaik parādījās Armands Rušenieks, – papam bija jāuzrauga arī diskotēkas. Man kā jaunai meitenei tas ļoti patika, bija kāds puisis līdzi, mēs dejojām.» Reizumis, kad Mazuram ļoti apnika skatēs skanošā mūzika, viņš aizgājis, savā vietā atstādams meitu – lai Maira vērtē. Kā par estrādes mūziku atbildīgais, Mazurs izsaukts arī uz partijas centrālkomiteju pēc Pērkona skandalozā koncerta Ogrē, un ar iestādēm skaidroties nācies regulāri.
Vīrs ar zelta rokām
Taču Ivars Mazurs nekļuva par funkcionāru un turpināja praktisko muzicēšanu. 70. gadu sākumā viņš vadīja zvejnieku kolhoza Brīvais vilnis estrādes ansambli Salacgrīvā, pēc tam vadīja tautas estrādes orķestri Sigulda. Vēl 80. gadu vidū Ivars Mazurs bijis konsultants rokgrupai Krasts. Mūziķis bijis arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja līdzstrādnieks un bez pārtraukuma veidoja džezam veltītus raidījumus televīzijā un arī radio, kur darbojās ārštatā. Gatavodams kārtējo raidījumu, pie rakstāmgalda vai atskaņotāja varēja nosēdēt līdz četriem rītā.
«Cik vien sevi atceros, mūsu mājā skanēja džezs. Arī tad, kad svinēju, piemēram, vārda dienu. Cita mūzika viņam vienkārši neeksistēja! Džezs bija papa mūža darbs, un viņš bija laimīgs, ka var darīt to, kas patīk,» stāsta Mazuru vecākā meita Maira. Arī viņai tēvs regulāri uzdeva muzikālās mīklas – kas dzied; kas tas par skaņdarbu?
1962. gadā dzimušajai Mairai pēc 17 gadiem sekoja Mazuru jaunākā meita Laura. Tēvs abām kļuva par vīrieša ideālu, jo, izrādās, bija ne tikai aizrautīgs mūziķis, bet arī prasmīgs amatnieks ar zelta rokām. Allaž atrada, ko salabot, pieskrūvēt, taisīja skapīšus un plauktus. Līgai tikai vajadzēja pateikt, kas darāms, un Ivars jau steidzās visu veikt. Ivaram lieliski padevās ar elektrību un tehniku saistītie darbi.
Būdams raksturā pedantisks, arī automašīnu džezmenis allaž uzturēja perfektā kārtībā.
Pirmā ģimenes automašīna bija tiem laikiem ļoti prestižais ZIM, ar kuru ģimene apceļojusi Karpatus, piedzīvojot ekstrēmu iestigšanu dubļos. ZIM sekoja eksporta varianta Volga, ar kuru Maira iemācījās braukt. Ar naudu mašīnām palīdzēja Līgas mamma, kas dzīvoja Kanādā.
Bērnībā vecāko meitu Ivars katru rītu ar auto veda uz skolu. «Tāpat kā tētis mācījos 2. vidusskolā. Tolaik vēl varēja piebraukt pie apaļajām puķudobēm skolas priekšā, un katru dienu pēc skolas es gāju uz radio. Tur jutos kā otrajās mājās – visus pazinu, skatījos, kā tēvs strādā ar lenšu ruļļiem, katrreiz izvizinājos ar liftu. Savulaik pat taisījos dziedāt Dzeguzītē, visu mūžu esmu dziedājusi vai nu ansamblī, vai korī.»
Maira mantojusi tēva mūzikas mīlestību, māk spēlēt klavieres un labi dzied. Bērnībā ar tēvu abi spēlējuši četrrocīgi, un drīz vien arī meitas muzikālo gaumi Ivars Mazurs ievirzīja sev vēlamā gultnē. Arī Mairu savulaik vilinājusi gan mūzika, gan medicīna. Taču Mazuriem kaimiņos dzīvo māksliniece Džemma Skulme, kuras meita Marta ir Mairas labākā draudzene kopš bērnības. Varbūt arī tāpēc Maira izvēlējās mākslinieces profesiju – kļuva par ādas apstrādes meistari. Viņai ir divi bērni – Sandija un Rihards.
Savukārt Laura studējusi jurisprudenci, strādājusi grāmatvedībā, bet pašlaik nodarbojas ar floristiku. Ar tēvu viņai bija kopīga mīlestība pret dzīvniekiem, un Lauras sapnis ir kinoloģija – kad meita rosināja iegādāties suni, Ivars bijis ļoti priecīgs. Nākamo ģimenes mīluli viņš jau personiski vedis uz suņu skolu.
Jutās novērtēts
Neilgi pirms pensijas Ivars Mazurs beidzot tika pie augstākās muzikālās izglītības. Iestājās estrādes orķestru vadītāju jaunizveidotajā kursā reizē ar Juri Pavītolu, Modri Šternu un citiem rokeriem, kuru priekšnesumu bija vērtējis, E. Melngaiļa Tautas nama metodiķa amatā būdams un republikas pašdarbnieku skašu komisijās sēdēdams. Konservatoriju džeza speciālists pabeidza 1987. gadā, un pedagogi viņam gandrīz vai atvainojušies, ka neko jaunu nevar iemācīt. Vācu valodas lekcijas Mazurs neapmeklēja, jo valodu zināja lieliski un eksāmenu nokārtoja bez grūtībām. «Man jau tikai to papīru vajadzēja, citādi neko neiemācījos. Tikai Mazo zemi gandrīz no galvas,» savā stilā ironizējis Mazurs.
Ivars bijis gardēdis, kam sevišķi garšojusi pupiņu zupa, dažādi salāti un sievas Līgas ceptās kūkas, viņš cienīja labu viskiju.
Visu mūžu džeza lielmeistars ģērbās švītīgi, allaž rūpīgi izvēlējies kaklasaiti, kuru sakrājusies kolekcija – vairāk nekā 200.
Pārnācis mājās, rūpīgi salocīja bikses, lai buktes būtu nevainojamas.
Uzvalks obligāts bija arī Otto Švarca restorānā, kur džeza vecmeistars sāka spēlēt klavieres 2002. gadā, nomainīdams Uldi Stabulnieku. 
Mazuram izveidojies cienītāju loks, kuri restorānu apmeklējuši, lai klausītos viņa klavierspēli. Taču, kad pieņēma likumu, ka strādājošie pensionāri var saņemt tikai daļu pensijas, Ivars darbu pameta. Vienubrīd gan viņš piepelnījās, spēlējot džeza melodijas arī krodziņā Rozamunde un Konventa sētas restorānā.
2009. gada 15. novembra vakarā Ivara Mazura 80. jubilejas koncertā kopā ar Mirāžas džeza orķestri skanēja mūzika no orķestra Armatūra repertuāra, koncertu vadīja un klavieres spēlēja pats jubilārs. Tovakar zālē sēdošais Valsts prezidents Valdis Zatlers nākamajā pavasarī personiski Mazuram uz mājām nogādāja viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni, jo mūziķa veselības stāvoklis liedza piedalīties svinīgajā ceremonijā Rīgas pilī. Pēdējos gados uz darbu, mēģinājumiem un pie ārstiem Mazuru vadāja jaunākā meita Laura. Diezgan bieži ceļš veda uz Latvijas Radio.
Par elegantu džentlmeni dēvētajam Ivaram Mazuram bijusi laba oža uz radio notiekošajām ballītēm. Kad tika atkorķēta pudele, drīz vien durvīs parādījās zelta brille, tagad pasmaida kādreizējie kolēģi. Taču vienlaikus vecmeistars allaž uzsvēris: «Veselība jākopj! Ne vienmēr var darīt to, ko gribas.» Savu mēru Mazurs zināja, taču arī darbinieku skapītī, piemēram, Švarca restorānā, turēja pudelīti, no kuras šad tad iešāva pa mēriņam.
Kad sabojājās vecās klavieres, Laura un Līga nopirka Ivaram elektriskās. Uz tām vēl tagad stāv pēdējās notis, kuras skārušas aizrautīgā džeza cienītāja rokas. Mazura partitūras krājumu mantojis Mirāžas džeza orķestris, kurš 2015. gadā izdeva Mazura 80. jubilejas koncerta ieraksta DVD un 2010. gada 2. septembrī pavadīja Latvijas džeza lielmeistaru pēdējā gaitā.
«Paps nekad nesūdzējās, mēs pat nezinājām, kā īsti viņš jūtas, tik teica, ka nekas labs nav,» atceras Maira. Savukārt Laurai viņš uzticējis sajūsmu par jaunajiem džeza talantiem, tai skaitā Intaru Busuli: «Viņš priecājās par visiem, kas saprot un mīl džezu. Un arī mūža nogalē jutās novērtēts.»
