Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2013. gada jūnijā Latviju pāršalca traģiska ziņa – kāda sieviete (27) veikusi pašnāvības mēģinājumu, ielecot upē ar saviem bērniem – trīs un divus gadus veciem zēniem. Māti izglāba robežsargi, taču abi bērni bija miruši. Tikai vēlāk atklājās informācija, ka sievietei bijusi smaga depresija. «Domāju, ka sieviete brīdī, kad to darīja, bija ļoti smagā depresijā, jo sievietēm ar pašnāvības domām parasti ir kaut kas, kas viņas piesaista dzīvei. Ja viņu pašu dzīve nav vērtība, tad notur atbildības saites par bērniem un citiem tuviniekiem. Šajā gadījumā, ja saites cilvēku ne tikai nenotur, bet viņš vēl arī paņem līdzi sev divus pašus tuvākos, tas nozīmē, ka viņa bijusi ļoti smagā stāvoklī un no apkārtējo puses stāvoklis tas palicis nepamanīts,» traģisko gadījumu komentēja Elmārs Rancāns.
Tas bija viens no skaļākajiem, bet tuvu ne vienīgais gadījums, kad ģimenē notikusi nelaime laikus nepamanītas un neārstētas pēcdzemdību depresijas dēļ. Turklāt depresija savu kaitējumu mēdz nodarīt arī šķietami maigākos veidos, piemēram, ja mammai bērna pirmajā dzīves gadā bijusi depresija, pastāv ļoti liela iespēja, ka viņa nespēs izveidot ar bērnu ciešu un drošu piesaisti, kas ir ļoti svarīga mazuļa emocionālajai attīstībai. Neārstēta depresija negatīvi ietekmē arī emocionālo klimatu un attiecības ģimenē.
Kāpēc depresiju mēdz nepamanīt un neatpazīt?
Svarīgi saprast, ka depresija nav nedz nav slinkums, nedz rakstura vājums vai izlaidība, bet nopietna slimība, kuras iemesli var būt gan psiholoģiski, gan arī fizioloģiski. Tieši tāpēc sievietes ar depresiju slimo divreiz vairāk nekā vīrieši, jo biežāk pakļautas fizioloģiskām hormonālām pārmaiņām – pubertātes laikā, grūtniecības un dzemdību dēļ, kā arī menopauzes laikā. Tāpēc pēcdzemdību periods ir ļoti trausls un statistika liecina, ka desmitajai daļai sieviešu pēc normālām fizioloģiskām dzemdībām var attīstīties pēcdzemdību depresija.
Tā kā tas parasti notiek pirmajās četrās, sešās nedēļās pēc dzemdībām un laikā jaunā māmiņa var būt ļoti nogurusi, pastāv risks, ka depresija netiek atpazīta.
Nomāktība un nogurums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams, un sieviete tam nepievērš piemērotu uzmanību, jo ir taču saprotams, bērns ir mazs, raud, neguļ, mammai naktī jāceļas, viņš jābaro. «Taču, ja laikus nemeklē palīdzību, depresīva domāšana var veicināt depresijas attīstīšanos,» brīdina psihiatrs.
2/3 mammu ir pēcdzemdību skumjas
«Pēcdzemdību periodā sievietes organismā notiek milzīgas pārmaiņas, kas saistītas ar hormonālām izmaiņām un psiholoģiskiem aspektiem, jo sākas pilnīgi jauns posms sievietes dzīvē, it īpaši, ja tas ir pirmais bērns,» skaidro Elmārs Rancāns. Lai kā jaunā māmiņa būtu tai morāli gatavojusies, realitāte var izrādīties pilnīgi citāda. Līdz ar mātes lomu sievietes dzīvē ienāk jauna atbildība, slodze un apziņa, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš, tāpēc divām trešdaļām jauno māmiņu pirmo divu nedēļā laikā pēc dzemdībām var būt raudulība, grūtsirdība, trauksme un miega traucējumi. Šo stāvokli neuzskata par slimību.
Pēcdzemdību periodā jaunajai māmiņai ļoti svarīga ir atbalsta komanda – vīrs, mamma vai draudzene, kas palīdz sievietei apdarīt mājas soli, ļauj viņai izgulēties un paauklē bērniņu, kamēr viņš neguļ un nav jābaro.
Lomām jābūt sadalītām, citādi nereti ir tā, ka bērna gaidīšanas laikā asistē visi – vīrs, draudzenes, vecmāmiņas, radi, bet, tiklīdz mazulis piedzimis, visi izklīst un mamma paliek viena.
Ja sieviete bijusi sociāli aktīva un vēl līdz septītajam astotajam mēnesim skrējusi ar savu lielo punci, tagad šai aktīvajai dzīvei tiek norauta rokas bremze uz vismaz sešiem septiņiem mēnešiem, gadu vai vairākiem. Tāpat sievietei šai laikā var aktualizēties jautājumi: kāda es būšu? Vai spēšu atgūt formu? Jo grūtniecības laikā parasti pienāk klāt 10–20 kilogramu. Vai es arī turpmāk patikšu vīram un būšu laba sieva un mamma? Kādu iespaidu šis laiks mājās atstās uz karjeru? «Ja šie jautājumi nav iekšēji atrasināti, var rasties milzīgs emocionāls diskomforts, kura patiesos iemeslus sieviete var pat tā īsti nepazināties un nonākt ļoti smagā psiholoģiskā stāvoklī, kad šo neatrisināto konfliktu dēļ viņa bērnu nepieņem vai viņai bērns pat riebjas. Un viņa nesaprot, ka tajā brīdī ne jau bērns viņai riebjas, bet bērns ir kā simbols lielajām pārmaiņām, kam viņa nav bijusi gatava. Un tad, no vienas puses, viņa jūt negatīvas emocijas pret bērnu, bet, no otras puses, zina, ka būtu bijis jābūt priekam, mīlestībai, jo kā gan var nemīlēt savu bērnu. Un tad viņa pati sāk vēl arī sevi šaustīt – kas es par mammu, ja man ir tādas domas?
Aizspriedumi joprojām traucē meklēt palīdzību
Laikus diagnosticēta depresija ārstēšanai viegli padodas. Taču vērsties pēc palīdzības traucē sabiedrībā dziļi iesakņojušies aizspriedumi, ka depresija nav nekas cits kā slinkums, izlaidība un rakstura vājums, kaut gan tas ir medicīniski definēts stāvoklis ar noteiktiem simptomiem, kas prasa palīdzību.
Tāpat cilvēkiem ir nepamatotas bailes no medikamentozas ārstēšanas – par psihiatriem ir ļoti izplatīts pieņēmums, ka viņi cilvēkus tikai nozāļo, uzsēdina uz tabletēm. Jā, smagas depresijas vai pašnāvības domu gadījumā ir jālieto antidepresanti, un kursa ilgums ir vismaz pusgads, jo zāles palīdz organismam atgūt savu dabisko līdzsvaru. Taču pretēji daudzu cilvēku viedoklim antidepresanti neizraisa atkarību. «Nav neviena narkomāna, kas kaifotu no antidepresantiem. Ja tās būtu tabletes laimei, lielākā daļa cilvēku tās lietotu.»
Antidepresanti ir ieteicamāki pa nomierinošajiem līdzekļiem, kas ir atkarību izraisoši, turklāt neārstē pašu depresiju, bet tikai mazina tās izraisīto trauksmi.
Ja jaunā māmiņa grib turpināt savu bērnu barot ar krūti, iespējams, viņai var palīdzēt ar psihoterapija. Taču, ja stāvoklis ir smags, varbūt krūts barošanas pārtraukšana un antidepresantu kursa uzsākšana ir labāks risinājums, jo primāri jāārstē mammas depresija. Neārstēta depresija atstāj iespaidu ne tikai uz mammu, bet arī zīdainīti, jo pasliktinās bērna un mammas emocionālā saikne. Bērns reaģē emocionāli, kļūst trauksmains, slikti guļ, var būt pat attīstības traucējumi. Tāpēc labāk, ka mamma nebaro ar krūti, toties ir kontaktā ar savu bērnu.
Neārstētas depresijas sekas var būt traģiskas: cilvēks var izšķirties par, viņaprāt, vienīgo risinājumu – aiziet no dzīves. 10,15% to cilvēku, kas ilgstoši un atkārtoti slimo ar depresiju, dzīvi beidz ar pašnāvību. Piemēram, Latvijā katru gadu pašnāvībās mirst vairākne kā 400 cilvēku. Pēdējo gadu pētījumu dati liecina, ka katru gadu Latvijā ar nozīmīgu depresiju slimo 120–130 tūkstoši cilvēku, no kuriem tikai kādi 8 tūkstoši griežas pēc palīdzības.
Vai man ir depresija?
Depresiju nevar izmērīt ar termometru, taču, arī neizejot no mājām, ikviens var izpildīt pašnovērtēšanas testu interneta vietnē depresija.lv.
Godprātīgi atbildot uz testa jautājumiem, cilvēks pāris minūšu laikā var noteikt depresijas stāvokļa novērtējumu šajā brīdī. Tas var kalpot kā pirmais orientieris. Ja tests ir pozitīvs, vajadzīga konsultācija pie speciālista. Viskvalificētākie speciālisti ir psihiatri, turklāt psihiatrs ir tiešās pieejamība speciālists, pie kura var doties bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Valsts apmaksāti psihiatri pieejami visā Latvijā (kontaktus var meklēt depresija.lv). Ir arī daudz ģimenes ārstu, kas var sniegt novērtējumu, taču ne visi. Tāpat var palīdzēt psihoterapeiti, taču psihoterapija prasa laiku, bet reizēm pirmā palīdzība jāsniedz nekavējoties, piemēram, ja sievietei ir pašnāvības domas. Turklāt, ne visi psihoterapeiti var adekvāti novērtēt pacienta medicīnisko stāvokli. Palīdzību var meklēt arī, zvanot uz krīzes tālruni 67222922, 27722292
Par depresiju var runāt tad, ja vismaz divas nedēļas no vietas katru dienu lielāko dienas daļu ir depresijas simptomi:
– divas nedēļas no vietas gandrīz katru dienu lielāko dienas daļu ir nomākts, bēdīgs, skumjš un raudulīgs garastāvoklis
– mazinās dzīvesprieks, ir liela nogurdināmība;
– rodas nepamatota trauksme, bailes, nedrošība;
– parādās uzmācīgas domas un bažas par bērnu, viņa veselību un nākotni;
– var būt miega un apetītes traucējumi;
– domāšana kļūst gausāka, grūtības koncentrēties.
Jāmāca izpaust emocijas
Depresija nemaina cilvēku un neatņem viņam prāta spējas, taču slimības laikā tas viss var tikt ietekmēts. Tā neliedz dzīvot un dzemdēt bērnus, taču tā ir jārespektē, lai zinātu, kad laikus jāvēršas pēc palīdzības. Piemēram, ja depresijas epizodes bijušas pagātnē, pirms grūtniecības būtu labi to stabilizēt un grūtniecības laikā uzmanīgi sekot līdzi. Tas pats attiecas uz pēcdzemdību periodu – tikai sievietei pašai uzmanīgi jāvēro savas izjūtas un jāprot tās atšķirt, tāpēc emocionālai audzināšanai jau kopš pirmās dzimšanas dienas ir ļoti liela nozīme. Jo reizēm cilvēks var nest savu depresīvo stāvokli un pat nenojaust, kāpēc jūtas slikti. «Vecākiem no agras bērnības jāmāca bērnam atpazīt emocijas, runāt par tām un paust citiem cilvēkiem draudzīgā veidā. Vai bērni drīkst dusmoties uz saviem vecākiem? Protams! Bet, ne katram tas ir pieņemami…» stāsta Rancāns. Grēko vecāki, kas saviem dēliem saka, ka puikas neraud, ka raudāt un dusmoties ir slikti, kā arī māca cita veida emociju apspiešanu un bloķēšanu, jo, ja cilvēks prot paust emocijas, saskaroties ar dzīves grūtībām, ir vieglāk tikt tām pāri.
Patiess stāsts! Kaunējos kādam teikt par slimību*
Pēcdzemdību depresija man tika oficiāli diagnosticēta pirms trim gadiem, kad dēlam bija 10 mēneši. Visi šie trīs gadi bijuši kā cīņa ar vējdzirnavām, par depresiju saka Anglijā dzīvojošā latviete Iveta Parravani, Oskara (3 gadi) mamma.
Dzemdības bija ļoti smagas, un pēc 48 stundu mocīšanās tika pieņemts lēmums taisīt ķeizaru, jo visu šo garo stundu laikā mana dzemde nebija pavērusies vairāk par četriem centimetriem, nelīdzēja arī stimulēšana. Man tika piedāvāta arī epidurālā anastēzija, kurai piekritu, jo pēc garajām sāpju stundām jutos kā zombijs. Divas reizes dzemdību laikā vājinājās Oskara sirds puksti, tajos brīžos man pirmo reizi ienāca prātā drūmas domas, ka savu bērniņu varbūt nemaz neredzēšu.
Kad mani jau veda uz ķeizaru, jutos tukša un emocionāli notrulinājusies, viss man bija vienalga. Operācijas zālē man sākās problēmas ar elpošanu, un tajā brīdī domāju, ka tās ir manas beigas.
Bail mīlēt dēlu
Kad pēc visiem šiem pārdzīvojumiem man parādīja dēlu, es nejutu neko. Mirklis, kuram bija jābūt visskaistākajam manā dzīvē, bija pārvērties neaptveramā murgā.
Kad istabiņā palikām divatā ar Oskaru, skatījos uz savu dēlu un raudāju. Jutos tik tukša, nespējīga un cīnījos ar nomācošām domām, ka viss vēl nav beidzies un Oskars tāpat drīz nomirs, un nekam nav jēgas. Ja vien tajā mirklī būtu kādam par savām izjūtām pastāstījusi, iespējams, viss būtu bijis citādi, taču es baidījos. Man bija arī bail Oskaru mīlēt. Nespēju palikt ar viņu divatā. Katra viņa izdvestā skaņa, raudiens manī raisīja dusmas. Vainoju viņu tajā, kas ar mani bija noticis, un joprojām uzskatīju, ka nav vērts pat sākt viņu mīlēt un dibināt emocionālu saikni, jo tāpat viņš nomirs. Šķita, jo mazāk viņam pieķeršos, jo vieglāk būs pārdzīvot, kad viņa vairs nebūs. Katra nakts bija kā pēdējā. Biju pārliecināta, ka no rīta viņš vairs nepiecelsies, biju pat izplānojusi, kādas būs viņa bēres. Arī pati vakarā devos gulēt ar domu, ka labāk būtu no rīta vairs nepamosties.
Skatījos uz citām mammām un nesapratu, kā viņas var smaidīt un mīlēt savus bērnus, bet es tikai gribēju tikt tālāk no savējā. Apetītes man arī nebija un no savas istabas negribēju iet laukā. Negribēju nevienu ne redzēt, ne dzirdēt. Nespēju arī nevienam pateikt, ka esmu tik slikta mamma. Kad pēc pāris nedēļām sākās problēmas ar krūts barošanu, bija skaidrs, ka tā ir zīme. Naktīs tikpat kā negulēju, bet ik pa laiciņam bakstīju Oskaru, lai redzētu, vai viņš vēl elpo. Skatījos uz savu dēlu un domāju – kāpēc ar mani ir tā? Kāpēc esmu tika slikta mamma? Kāpēc man nerūp pašas bērns? Kāpēc viņš mani tracina? Kāpēc es visu laiku raudu? Kāpēc man gribas aizmigt un nepamosties? Biju pārpildīta ar dusmām, naidu un asarām…
Pilnībā izgāzusies kā māte
Kad dēlam bija 10 mēneši, aizgāju pie ģimenes ārsta un mēģināju izstāstīt, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Pareizāk sakot, histēriski raudot, mēģināju izstāstīt, ka es vairs neesmu es. Man tika noteikta diagnoze – pēcdzemdību depresija –, jālieto antidepresanti un jāmeklē palīdzība atbalsta grupā. Tas bija šoks! Pirmkārt, es nemaz nezināju, ka ir tāda pēcdzemdību depresija, otrkārt, uzskatīju, ka antidepresantus lietot tikai tie, kam ir nopietnas psihiskas problēmas, un ka tie izraisa atkarību. Atkal nevienam par to nestāstīju, jo man bija tāāāds kauns! Es, kā māte, biju izgāzusies pilnībā.
Lai arī zāles mazināja raudulību un es jau biju atgriezusies darbā, man joprojām bija lielas problēmas attiecībās ar Oskaru, joprojām baidījos, ka viņš nomirs.
Dēlam bija jau pusotra gada, bet tā vietā, lai baudītu viņa smieklus, nedarbus un rotaļāšanos, man gribējās būt no viņa, cik vien tālu iespējams.
Tā kā līdztekus depresijai man ir arī citas veselības problēmas, regulāri apmeklēju neirologu, un pagājušā gada martā viņš mani nosūtīja pie psihiatra, uzskatot, lai tiktu galā ar citām veselības problēmām, man sevi jāsaved kārtībā arī emocionāli.
Lūdzu piedošanu dēlam un vīram
Pateicoties psihiatram, esmu ceļā uz izveseļošanos, lai gan konsultācijās notiek ļoti smaga cīņa ar iekšējiem dēmoniem, jo nebūt nav viegli šādā vecuma mainīt savas domas un sākt ticēt tam, kam tik ilgus gadus neesi ticējis. Lielākais izaicinājums bija ieraudzīt Oskaru kā savu dēlu, nevis kā problēmu manā dzīvē. Mācījos viņu mīlēt. Bija grūti sākt ticēt, ka esmu laba mamma un ka visas sliktās domas bijušas tikai slimības dēļ.
Cīņa vēl nav galā. Man ir gan labās, gan sliktās dienas. Neslēpšu no dēla, kam esmu gājusi cauri viņa dzīves pirmajos gados, un ļoti ceru, ka viņš mani nenosodīs. Vakaros pie viņa gultas joprojām lūdzos, kaut viņš spētu man piedot, un esmu lūgusi piedošanu arī savam vīram Garijam, kurš manis dēļ ir gājis cauri ellei. Varu tikai apbrīnot viņu par manis atbalstīšanu visu šo ilgo laiku. Viņi abi ir mans dzinulis nepadoties un turpināt cīnīties.
Zināšanai!
Iveta izveidojusi mājaslapu debesmanna.com, kas paredzēta kā interneta atbalsta grupa citām sievietēm, kas saskārušās ar pēcdzemdību depresiju, jo zina, cik daudz sieviešu baidās par to runāt atklāti. Sazināties ar Ivetu vari, arī rakstot viņai uz e-pastu: [email protected]
* Materiāls un pieredze publicēti žurnālā MANS MAZAIS 2013. gada augustā
