Vienīgais bērns- par un pret

Ir labi būt vienīgajam bērnam ģimenē. Tieši tāpat, kā ir labi būt vienam no trim.

3 vienīgā bērna trumpji

* Vienatne attīsta radošos procesus. Bērnam, kurš ģimenē aug viens pats un kura ikdiena nepaiet rotaļājoties ar brāļiem un māsām, ir daudz vairāk nepieciešamības un arī iespēju rotaļājoties «darbināt» fantāziju. Bērns iemācās radoši uztvert jebkuru nodarbi, kas viņam jāveic, – lai varētu spēlēt kariņu, vajag izdomāt savus sabiedrotos un pretiniekus, lai spēlētu «mājās», vajag iztēloties, ka visapkārt ir vesela ģimene! Bērna fantāzija spēj iedvest dzīvību priekšmetos, tā spēj ne no kā uzburt veselu pasauli. Jo vairāk tas ikdienā notiek, jo daudzpusīgāks kļūst bērna radošais gars, jo lielāks radošais potenciāls. Ja bērnam visapkārt ir citi bērni, fantāzijai šajās rotaļās ir daudz mazāka loma.

Citi lasa

Kristīne Sēnele

Praktiski

Ideālā dārza noslēpums ir atklāts. Uzzini, ko stādīt, lai dārzs kā bilde un viegli kopt!

Marta Kalniņa

Politika

FOTO: Evika Siliņa Zviedrijā izceļas ļoti patriotiskā tērpā. Pat lūpu krāsa pieskaņota!

Ziņu aģentūra LETA

Auto

Kādi būs jaunie sodi par ātruma pārkāpšanu un braukšanu bez tehniskās apskates?

* Bērns apgūst vienatni – tā viņu nebiedē, un viņš zina, ko ar to iesākt. Ja vien bērns aug veselīgā vidē un viņa dzīve nav trauksmaina un agresijas pilna, viņš patiesi iemācās izmantot savu vienatni un nejusties slikti tāpēc, ka ir viens. Tā ir ārkārtīgi vērtīga spēja, kas var noderēt pieaugušo dzīvē. Cik daudz pieaugušo neprot izmantot vienatnes brīžus, nemaz nerunājot par dzīves posmiem, kas saistīti ar vientulību! Un ar vientulību kaut nedaudz nākas saskarties ikvienam. Spēja palikt vienam, mierīgi pavadīt laiku kopā ar sevi, uzreiz neķerot pēc mobilā telefona vai neskrienot ciemos pie tikko pazīstama kaimiņa, ir lielisks atslodzes brīdis, kad padomāt par sevi. Ja cilvēks pēc šiem brīžiem netiecas vai pat apzināti no tiem izvairās, kādā brīdī var attapties, ka dzīvē viss notiek «ne tā». Savukārt nespēja tikt galā ar vientulību var būt vēl graujošāka – ja cilvēks neprot sevi emocionāli mobilizēt šādā situācijā, var piemeklēt depresija, panika, emocionāls krahs.

* Pietiekami daudz nedalītas, veselīgas uzmanības – garants augstam pašvērtējumam un veiksmīgai dzīvei nākotnē. Vienīgais bērns ilgāk nekā bērni, kuriem ir brāļi un māsas, izjūt, ka viņam pieder visa pasaule, ka viņš ir vērtīgs, ka viņš daudz spēj, ka viņam ir vara ietekmēt notikumus. Tas ir labi ar nosacījumu, ka vecāki bērna prasības pilda adekvāti, saprātīgās un konsekventās robežās, bērns netiek pārmēru lutināts un viņam nākas saskarties arī ar saprātīgiem ierobežojumiem. Vienīgajiem bērniem parasti raksturīga līdera izjūta. Gan mazotnē, gan pieaugot viņi spēj daudz uzņemties un viņiem ir lieliskas darbaspējas, jo jau kopš bērnības ir motivēti labi uzvesties, labi mācīties, daudz sasniegt. Ja motivēšana bijusi veselīga un vecāki uz bērna rēķina nav realizējuši paši sevi, tas ir pozitīvi. Bērns iegūst izjūtu, ka ir ļoti vērtīgs un viņam ir spēcīgs un drošs pamats. Vērtīguma izjūtu vajadzētu censties sniegt visiem bērniem, diemžēl ģimenēs, kur bērnu ir daudz vai arī viņiem ir neliela gadu starpība, to izdarīt ir krietni grūtāk.

3 vienīgā bērna un viņa vecāku klupšanas akmeņi

* Nākotnes panākumu stimuls ir sasniegums, nevis vēlme justies labi. Dažkārt vienīgajam bērnam tiek uzlikts milzīgs slogs – ir jārealizē vecāku ieceres, turklāt citās ģimenēs to dara divi vai trīs bērni, bet viņš ir viens pats ar sevis uzlikto atbildību. Viņš ir vienīgais, tātad izredzētais. Viņam jābūt vislabākajam it visur, jo viņš taču ir savu vecāku acuraugs. Šīs uz bērnu liktās cerības dažkārt ir pilnīgi neapzinātas. Vecāki tik ļoti priecājas par bērna izcilajiem sasniegumiem un tik ļoti pārdzīvo viņa zaudējumus, ka bērna uztverē vienīgais veids, kā iegūt vecāku atzinību, novērtējumu un mīlestību, ir būt vislabākajam. Tomēr šajā modelī zūd patiesa prieka izjūta un veselīga pašnovērtējuma apziņa – es varu palikt arī otrais vai pat pēdējais, bet mani tāpat mīlēs. Šis sasnieguma motīvs viņu var virzīt visu mūžu. Jā, ļoti iespējams, šis cilvēks sasniedz izcilības virsotnes – kļūst par veiksmīgu uzņēmēju, politiķi vai juristu, bet tikai tāpēc, ka neprot citādi justies vērtīgs. Vai viņš ir laimīgs? Visdrīzāk, nē, jo vienmēr taču var būt vēl labāks. Tā ir milzīga spriedze – jau kopš bērnības dzīvot ar šādu apziņu.

* Emocionālās inteliģences trūkums. Tas tiešā veidā saistīts ar sabiedrības trūkumu. Diezgan izplatīta ir vecāku vēlme ļoti attīstīt bērna kognitīvās spējas, un tas jo īpaši izpaužas attiecībā uz pirmajiem vai šajā gadījumā vienīgajiem bērniem. Šie bērni ātri iemācās lasīt, skaitīt, zīmēt. Bet ir ļoti svarīgi ne tikai tas, ko viņš spēj un māk un cik viņš ir gudrs, bet arī tas, kā viņš jūtas un kā spēj paust emocijas. Tā ir emocionālā inteliģence, un to viņš nevar attīstīt tikai attiecībās ar mammu un tēti, tam vajag vienaudžus, jo attiecības ar vienaudžiem tiek veidotas pavisam citā līmenī. Maldīgs ir uzskats, ka bērns ir mazs pieaugušais. Tikai attiecībās ar vienaudžiem bērns var iemācīties risināt konfliktsituācijas, meklēt kompromisus, rotaļāties un draudzēties tādā veidā, kā tas viņam būs nepieciešams nākotnē. Tāpēc ir tik svarīgi mazajam nodrošināt saskarsmi ar citiem bērniem – draugu un radu bērniem, mazuļu skoliņas vai bērnudārza audzēkņiem.

* Negatīvs egoisms. Vecāki, kuri audzina vienu bērnu, nereti raizējas, vai tikai neizaudzinās egoistu. Patiesībā egoisms nav nekas slikts un nosodāms. Tad, ja tas ir pozitīvs. Pozitīvs egoisms ir cilvēka spēja adekvāti apzināties savu vērtību, tā ir spēja nosargāt savas privātās robežas, mīlēt sevi, vienkāršāk sakot, tas ir veselīgs pašvērtējums. Ja savas vērtības apziņa ir neadekvāta, ja cilvēka sasniegumi un sevis mīlestība tiek veidota uz citu cilvēku rēķina, tas jau ir negatīvs egoisms un tajā nav nekā laba. Lai bērnu neizaudzinātu par negatīvu egoistu, ir svarīgi jau kopš mazotnes ievērot konsekvenci aizliegumos. Ļoti laba augsne negatīvajam egoismam ir visatļautība, mainīgas vai pat neesošas robežas no vecāku puses. Negatīvo egoismu veicina arī sadarbības trūkums ar vienaudžiem. Ja bērns dzīvo tikai kopā ar pieaugušajiem, kas viņam visu atļauj un izpilda visas viņa iegribas, neievēro iepriekš noteiktus aizliegumus, bērnam nemaz nevar veidoties veselīgs priekšstats par to, kā sasniegt mērķus, kā gūt panākumus. Viņam neveidojas prasme sarunāt, rast kompromisus, piekāpties un dalīties ar citiem. Šis bērns var izaugt par valdonīgu un despotisku cilvēku, par cilvēku, kurš neprot rēķināties ar citiem. Vislielākās grūtības var rasties, veidojot personiskās attiecības. Ar šādiem cilvēkiem ir grūti veidot tuvas attiecības, tās mēdz būt nenoturīgas, destruktīvas, partneri nomācošas. Ja būs satikušies līdzīgi cilvēki, attiecībās dominēs konkurence, kas nepārtraukti provocēs konfliktus. Tāpēc vecāku uzdevums ir bērnam iemācīt ne tikai to, ka viņš ir vērtīgs, ka viņš daudz spēj, bet to, ka viņa pasaulē dzīvo arī citi cilvēki un ar viņiem jārēķinās. Kā var iemācīt rēķināties? Bērni piedzimst ar visvarenības izjūtu, ka viss ir iespējams. Ja vecāki bērnam rada pasauli, kas atbilst tikai viņa vajadzībām, visvarenības izjūta nezūd. Protams, zīdaiņa vecumā bērnam patiesi vajadzīga nedalīta uzmanība, bet, no šī vecuma izaugot, jāmainās arī visatļautības līmenim. Nevajadzētu pakārtot visu ģimenes dzīvi savam bērnam, jo viņam atbilstoši vecumam jāsaprot, ka ir laiks, ko vecāki grib veltīt paši sev un ka tā ir nemaināma kārtība. Bērnam jāsaprot, ka ir reizes, kad viņš dodas ciemos pie vecmāmiņas un vecāki savu laiku ieplāno bez viņa. Un tā tas vienkārši ir. Nevis – vecāki atliek savus plānus, jo viņiem taču ir bērns. Līdz apmēram astoņu mēnešu vecumam mazulis nepamana nevienu citu, tikai savu mammu, viņš dzīvo savā pasaulē. Līdz triju gadu vecumam bērni vēl neprot rotaļāties ar citiem bērniem, bet tik un tā viņiem ir ļoti svarīgi uzturēties starp vienaudžiem. Šim vecumam atbilstoši ir spēlēties katram ar savām rotaļlietām un pārējos vērot it kā no malas. Bērnam jāzina, ka šajā pasaulē ir arī citi tādi paši mazi cilvēciņi ar tādām pašām iespējām kā viņam, ne tikai pieaugušie.

Lomu spēles un sadarbība bērnu rotaļās parādās ap triju gadu vecumu. Šajās spēlēs bērni mācās risināt konfliktus, dalīties ar mantām un darīt vēl daudz ko, kas vēlāk būs jādara pieaugušo pasaulē, tikai ar citām mantām un citās situācijās. Veiksmīga sadarbības izjūta šajā vecumā nodrošina arī veiksmīgu sadarbību nākamajā vecuma posmā – bērnam būs vieglāk iejusties skolā.

Teksts: Zane Strūberga

Konsultē AELITA VAGALE, psihoterapeite.

Tālrunis 26112238.

Foto no konkurs Bērns uz vāka, iesūtīja SNEZOK