Kā piedzimt par mammu? Mammas pieredze turpinājumos. 4.daļa: Likt sevi pirmajā vietā

Izrādās, bērna dzimšana automātiski nenozīmē to, ka tu arī jūties kā pilnvērtīga un laba mamma. Turpinām rakstu sēriju par to, kā pārvarēt pirmo dienu, nedēļu un mēnešu izmisumu un dot savam bērnam labāko. Kā kļūt par īstu mammu ne tikai fiziski, bet arī emocionāli? Konsultē PEP mamma Līga Zelmene- Laizāne.
Rūpes par sevi
Agnese Meiere
30. novembris, 2018

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Tas, ko esam iemācījušies mūsu un Pētera pagaidām vēl īsajā kopābūšanas laikā, – bērnam ir jāļauj raudāt. Nevis vienkārši atstājot viņu vienu un atmetot ar roku – ak, gan jau izraudāsies un pats nomierināsies –, bet apzināti mazuli uzklausot. Paņemot rokās, piekļaujot sev klāt un ļaujot izstāstīt visu, kas sakrājies mazajā sirsniņā. Nu jau šāda stāstīšana kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu – ja nācies braukt pie ārsta, pavadīt laiku ar ciemiņiem vai darīt ko citu jaunu un neierastu, jau zinu – vakarā būs raudāšana. Pētera emociju krātuvīte vēl ir pārāk maza, lai tajā ilgi un daudz saturētu. Neteikšu, ka viņa emociju uzklausīšana ir viegla – ir grūti klausīties, kā tavs bērns raud. Toties patīkami tas, cik labi bērns jūtas pēc atbrīvošanās no emociju bagāžas – ja esmu ļāvusi Pēterim izrunāties, varu būt droša: ja vien nesāpēs vēders, tuvākās dienas viņš būs mierīgs, apmierināts un smaidīgs bērns.

Koliku iemesls - laktozes nepanesamība

Ak, jā… Arī kolikas Pēterim beigušās. Izrādās, to iemesls acīmredzot jau kopš šķietamo vēdersāpju sākuma bija laktozes nepanesība. Tiklīdz sākām dot kazas piena maisījumu, kolikas kā ar roku noņēma. Tāpēc turpmāk mudināšu savas draudzenes un paziņas tik vienkārši nepadoties tā saukto koliku diagnozei, bet tad, ja bērniņam ir grūti un viņš acīm redzami cieš no sāpēm, meklēt cēloni. Nožēloju, ka pati to nedarīju jau tad, kad kolikas tikko sākās, būtu aiztaupīti kreņķi gan mums, gan mazulim.

Augšup, lejup, augšup…

Kad PEP mamma Līga Zelmene-Laizāne vaicā, par ko runāsim šodien, mūsu beidzamajā tikšanās reizē, man īsti nav, ko teikt. Jo tobrīd lieliski apzinos – lai cik daudz man būtu jautājumu un uz tiem saņemtu atbilžu, mūsu dzīve tik un tā ies kā pa viļņiem: te augšup, te lejup. Vienu brīdi man šķiet, ka esmu ar Pēteri tik vienota kā ne ar vienu citu pasaulē, citā brīdī – ka viņš ir kilometriem tālu un es vispār nesaprotu, ko viņš grib un kas viņam kaiš. Pašlaik, kad man pašai viss ir labi, spēju to atzīt un uztvert par normālu parādību, taču jau tagad zinu – kad Pēterim uznāks kārtējā krīze vai krīzīte, es, iespējams, atkal kritīšu panikā, būšu izmisusi un man šķitīs, ka esmu slikta mamma. Liels atbalsts man bija kolēģes piecu bērnu mammas Sindijas Meluškānes sacītais: «Joprojām ik pēc pāris dienām piedzīvoju šo sajūtu! Man pat bijušas domas par to, vai maz varu strādāt žurnālā MANS MAZAIS, ja reiz man pašai ar bērniem tik daudz problēmu... Visu laiku kā amerikāņu kalnos – vienu dienu var uzsist sev uz pleca un teikt – re, cik mēs labi vecāki! – un jau nākamajā dienā sajusties pilnīgi izgāzusies.» Lai kā censtos, no amerikāņu kalniņiem neizbēgt… Tomēr ir veids, kā kalniņu reljefu mazināt.

Kā? Līga saka – atslēgas vārdi ir: kad pašai labi. «Tas nozīmē – ja mammai dzīvē viss kārtībā, ja viņa jūtas labi gan emocionāli, gan fiziski, viņa bez īpašas panikas uztver gan bērna kritienu un celīša sasišanu, gan citas ķibeles, kas piemeklē bērnus.»

Līga vaicā, ko man nozīmē tas pašai labi. Atbildu: kad labi jūtos gan fiziski, gan emocionāli. Par fizisko skaidrs. Bet par emocionālo… Atzīstos, ka man arvien biežāk sev jāatgādina, ka Pēteris nav visa mana dzīve. Ka pirmajā vietā man ir Jānis un tikai tad mums abiem kopā Pēteris. Jā, mana mātes sirds šādai kārtībai mazliet pretojas, bet sirds dziļumos zinu, ka tieši tā ir pareizi. Jo Pēteris izaugs, agri vai vēlu aizies savā dzīvē, bet mēs ar Jāni paliksim. Un būtu traģiski, ja pēc gadiem izrādītos, ka esam kļuvuši tikai par labiem kaimiņiem, kurus saista vienīgi mīlestība pret bērnu, pieradums un kopīga saimniecība.

Likt sevi pirmajā vietā

Līga piekrīt – viss iepriekšminētais ir patiess un svarīgs, bet… Kur esmu es pati? Šai brīdī gandrīz vai nosvīstu – ir tik grūti atzīt pašai sev, ka vispirmākajā vietā vajadzētu būt man pašai. Tas nozīmē – mīlēt sevi, lai spētu mīlēt arī pārējos. Jā, teoriju jau es zinu: man jāvelta sev laiks, jāatrod brīdis atpūtai, grāmatas lasīšanai, manikīram, frizierim un vienkārši nekā nedarīšanai. Taču tas man ir visgrūtākais. Man vienmēr šķitis, ka cilvēka vērtība mērāma tajā, vai un cik viņš domā par saviem tuvajiem. Taču es arī esmu pieredzējusi, cik viegli sevi izšķīdināt citos cilvēkos. Lai kā mīlu Jāni un Pēteri, izšķīst viņos es negribu. Nu kam vajadzīga tāda sieva un mamma, kas nav spējīga par sevi parūpēties?! Tādu cilvēku taču īsti nav arī iespējams cienīt. Tāpēc skaļi saku: «Man jābūt pirmajā vietā.»

Izrādās, ja tā nav, bērns to jūt un kreņķējas vēl vairāk. Savukārt, ja manī ir miers, to uztver un tam notic arī bērns.

«Vecāki ir bērna bāzes stacija, kam vienmēr jābūt pietiekami uzlādētai ar stabilo un mierpilno un attīrītai no visa nevajadzīgā. Ja tā būs, vecākiem būs daudz vieglāk kopā ar mazuli iziet cauri tām ķibelēm, kam cauri iet viņš,» uzsver Līga.

Jāmācās uzlādēt bāzes staciju!

Viens no veidiem, kā bāzes staciju uzlādēt, – darīt to, kas tev patīk. Un tā nav tikai kopābūšana ar bērnu. Patiesībā tā ir lieta, par ko runājam diezgan maz, – ka, kļūstot par vecākiem, mēs bieži pazaudējam daudz ko citu, kas līdz šim mūsu dzīvē bijis svarīgs. Vienkārši ļaujam tam izslīdēt caur pirkstiem un tāpēc nejūtamies laimīgi. Atzīšos: biju gandrīz vai satriekta, kad attapos – es taču ilgu laiku vairs nestrādāšu. Jo darbs tiešām ir mana sirdslieta, tāpēc bija grūti pieņemt, ka tagad tā vienkārši no tā jāatsakās. Taču kurš teicis, ka jāatsakās?! No sava sirdsdarba, hobijiem, izklaidēm… Vienkārši atrodi laiku tam, kas tev bija svarīgs pirms bērna un, kārtīgi parevidējot savas izjūtas, izrādās, svarīgs arī tagad. Aizej uz koncertu, izrādi, filmu, palasi grāmatu. Tāpēc tu nekļūsi sliktāka mamma, un tavs bērns no tā negūs bērnības traumu, kas ietekmēs visu viņa mūžu.

Bērns ir pārbaudījums, to nu tagad saprotu

Un vēl – citu mammu stāsti, raksti žurnālos un internetā rada sajūtu, ka dzīve ģimenē ir tāda maza laimes saliņa, kuru nekādi neskar pat mazākās grūtības. Taču, kad pati nonāc uz šīs saliņas, izrādās, ka kopā ar laimīti tur dzīvo zirnekļi, čūskas un apkārt peld krokodili. Jā, bērna dzimšana un esība ir laime, bet reizē arī liels pārbaudījums gan attiecībām, gan pacietībai, un jāsamierinās, ka citādi nav un nevar būt. Lai cik daudz domāšu par sevi, man jāpieņem, ka laimība nebūs mūžīga. Ka būs dienas, kad jutīšos nogurusi, nesaprasta un nelaimīga. Kad jutīšos slikta mamma, sieva un saimniece. Kad jutīšos tik dziļā bedrē, ka izrāpties no tās šķitīs neiespējami. Viss, ko gribu, – saņemt trepes tām situācijām, kad šķiet – saviem spēkiem laukā netikt. «Vienīgās trepes, kas der jebkurai situācijai, – rūpēties, lai pašai būtu labi,» uzsver Līga. Viņa piebilst: un blakus noteikti vajadzīgs kāds, kas pasaka – arī šķietami nenormālās situācijas ir normālas. Ideālā gadījumā tā varētu būt PEP mamma vai pēcdzemdību dūla, bet derēs arī kādas tuvas draudzenes vai vīra atbalsts. Tomēr vissvarīgākais – parūpēties par savu ikdienu pašai. Mēģināt atrast kaut pusstundu, piecas minūtes, lai uzpildītu savu bateriju. P. S. Kopš tikšanās ar PEP mammu pagājuši vairāki mēneši. Mans Pēteris jau ir krietni paaudzies, pašlaik man blakus spēlējas ar koka riņķīšiem un ik pa laikam spalgi iesaucas – gluži kā tāda kaija. Kad abi saskatāmies, sazvērnieciski sasmaidāmies. Šodien ir diena, kad man šķiet – saprotamies ar skatieniem vien. Bet vakar atkal izmisumā raudāju – nu kāpēc mans bērns raud, nu kāpēc, kāpēc, kāpēc… Mana mammas pieredze nav tik liela, lai pateiktu, kurā brīdī jutīšos mamma par visiem simts procentiem. Bet man ir aizdomas, ka šī piedzimšana izstiepsies visa mana mūža garumā…  

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs