Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sapņi kļūst par nodomu. Ilonas stāsts
Drīz būs pagājuši divi gadi, kopš Ilona Šauša uzņēmusies rūpes par 9,3 hektāru lielu saimniecību Kuldīgas pusē. Uz to pamudinājis bērnības sapnis kļūt par dabas pētnieku līdzīgi Džeraldam Darelam, kura grāmatas iedvesmoja un aizrāva, kā arī permakultūras dizaina studijas. Tiesa, tas nebūtu iespējams bez izpalīdzīgām darba rokām.
Dzīvojot Daugavpilī, strādājot par mākslinieci un vadot projektus Māla mākslas centrā, mani laiku pa laikam tirdīja doma, ka vēlos dzīvot tuvāk dabai. Vēlos māju, dārzu, augļus no sava koka, ķirzakas un putnus savā pagalmā. Kad aptuveni pirms pieciem gadiem pirmo reizi izdzirdēju par permakultūru, sapratu – tas ir tas, ar ko gribu nodarboties! Sāku meklēt jau gatavas permakultūras kopienas, kurās iesaistīties, taču tas neizdevās, tādēļ izlēmu nopirkt pati savu zemi.
Atrast piemērotu vietu nebija viegli, jo vēlējos iegādāties zemes gabalu ar lieliem, veciem kokiem un dienvidu nogāzīti, kur realizēt savu projektu: uzbūvēt nelielu mājiņu, nodarboties ar mākslu un radīt personiskos džungļus – pārtikas mežadārzu. Neraugoties uz ilgajiem meklējumiem, vajadzīgo dienvidu nogāzi izdevās atrast tikai otrā Latvijas pusē, un, lai to iegūtu, bija jāiegādājas veseli deviņi hektāri un liela, veca māja.
Nācās pārvarēt lielas šaubas un nedrošību, taču vieta bija ļoti skaista ar daudzveidīgu dabu, kokiem, dīķīšiem – visu, ko meklēju, un vēl vairāk.
Tā nu es no Daugavpils pārcēlos uz Kurzemi.
Viena no pirmajām dāvanām, kuru šeit saņēmu no saviem bērniem, bija Fiskar malkas skaldāmais cirvis. Pati iegādājos ķēžu zāģi un vēl visādus ikdienā nepieciešamos instrumentus. Tagad protu gan malku sagādāt ziemai, gan dārzu izpļaut un iztrimmēt, gan izkapti izkapināt. Protams, ir darbi, kurus pati paveikt nevaru, un tie jāuztic meistariem. Jāatzīst gan, šeit dzīvojot, jau vairākkārt esmu vīlusies nolīgtajos meistaros un firmās, jo reti gadās labs speciālists, kurš strādā kā sev.
Tā kā teritorija ir pietiekami plaša, uzsāku sabiedroto meklējumus, kas saimniekošanu padarītu daudz efektīvāku un ļautu realizēt tās idejas, kuras radušās, apgūstot permakultūras dizaina kursu. Bieži vien vajadzīgas ne tikai papildu rokas, kas palīdzētu ko izdarīt, bet arī vēl kāda galva, ar kuru apspriesties. Varbūt tā ir vietas burvība, varbūt nodoma spēks vai palīdzība no augšas, bet šādi cilvēki atrodas – viņi palīdz gan ar zāles pļaušanu un mājas atjaunošanas darbiem, gan koku stādīšanu un profesionālu padomu. Reiz šeit pabijuši, viņi turpina braukt atkal un atkal, taujā, kad vēl būs vajadzīga palīdzība – nu viņi ir manā draugu sarakstā. Tomēr būtu labi, ja te dzīvotu arī pastāvīgie iedzīvotāji ar līdzīgu mērķi un vērtību sistēmu. Piemēram, saimniecībā ļoti vajadzīgs cilvēks ar būvgaldnieka iemaņām. Māja ir pietiekami liela, te iespējams dzīvot un strādāt vēl pāris ģimenēm. Varbūt pat izveidot nelielu kooperatīvu, kur katrs darbojas sava un kopējā labuma vārdā, ar saimnieka attieksmi pret savu darbu un apkārtējo vidi.
Bet, kamēr esmu viena, daru, ko varu izdarīt. Pārējos darbus atlieku, līdz parādīsies kāds palīgs. Ja jūtu, ka nespēju kaut ko izdarīt savai lielajai mājai, eju rūpēties par mazākajiem, piemēram, uztaisot mājiņas putniem, bitēm vai sikspārņiem.
Tā jau saka – ja uznāk drūmas domas, vajag sākt rūpēties par citiem. Tad kļūs priecīgāk!
Ja saimnieko viens, būtiski arī prast pārvarēt bailes uzsākt kaut ko jaunu, būt pieņemošam pret citiem un turēt savu nodomu nelokāmu.
