Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saviesīgs pasākums. Glīti tērpušies viesi ar šampanieša glāzēm rokās. Visi cits citu sveicina un laipni apjautājas, kā klājas. Mazliet patērzē un dodas tālāk pie nākamajiem sarunbiedriem. Šāda ainiņa – kā no filmas – daudziem, iespējams, ir pirmā asociācija, izdzirdot vārdu salikumu «small talk». Tomēr ar šo fenomenu sastopamies daudz, daudz biežāk. Patiesībā – katru dienu. Uz ielas satikts paziņa. Kolēģis liftā. Kaimiņš kāpņutelpā. Frizieris salonā. Citu bērnu vecāki skolā. Ar pieklājības frāzēm un vispārīgām laipnībām apmaināmies katru dienu un, iespējams, pat nenojaušam, cik bieži un daudz to darām, jo šādas sarunas ir mūsu sabiedriskās dzīves neatņemama sastāvdaļa, viens no tās raksturlielumiem. Daudzas no šīm mazajām sarunām mūsu ikdienas dzīvē notiek pilnīgi automātiski, un mēs tajās piedalāmies tikpat organiski, kā ēdam vai guļam.
«Mazās sarunas»
Iespējams, viena no attiecību lielākajām baudām ir dziļas, vērtīgas sarunas ar kādu, ar kuru esi uz viena viļņa. Tomēr ir vēl arī tās citas – «mazās sarunas». Mēdzam teikt, ka tās mūs tikai nogurdina un dzīve bez tām būtu jēgpilnāka. Vai tiešām?
Pļāpāšana? Tērzēšana? Mūsu senči to, iespējams, sauktu par tukšu salmu kulšanu. Savukārt kāds tikai pavīpsnātu, piekrītot viedoklim, ka «lieli» cilvēki runā par idejām, «vidēji» – par lietām un notikumiem, bet «mazi» cilvēki – par citiem cilvēkiem. Saprotams, ka «small talk» kategorijā ietilpst tieši šīs «mazo» un «vidējo» cilvēku sarunas – sarunas par laiku, sportu, karstākajām ziņām vai kopīgiem paziņām. Un tomēr, lai kādā sarunā nonāktu līdz dziļumiem, jēgai un būtībai, līdz lielajām idejām bez «small talk», izrādās, neiztikt. Savukārt tas, kādu zīmi – plusu vai mīnusu – šādai tērzēšanai piekabinām, atkarīgs no situācijas, konteksta un sarunas iznākuma.
Tātad svarīgi: kas tie ir par cilvēkiem, kuri sarunājas? Kādos apstākļos un ar kādu mērķi viņi to dara? Vai tā ir sadzīviska tērzēšana ballītē, pirmais randiņš, biznesa tikšanās vai saruna starp draudzenēm, kuras ir pazīstamas simts gadus? «Ja «small talk» ir pāris ievadfrāzes kas nepieciešamas, lai ķertos pie lietas, nekā peļama tajā nav. Ja cilvēki zina, kāpēc viņi kontaktējas, «small talk» ir kā satuvināšanās, sajūtot «šeit un tagad» situāciju. Tas ir veids, kā pieslēgties otram, kā izrādīt labvēlību, kā ievirzīt sarunu noteiktā gultnē un novērtēt sarunu biedra noskaņojumu. Ar dažām pieklājības frāzēm tu norādi otram, ka priecājies par satikšanos. Mīnuszīmi «small talk», manuprāt, iegūst tad, ja saruna tā arī nekur neaizved. Ja tā ir nevis ievads, bet viss saturs, kas tajā ir. Tad patiešām varam teikt – tukšu salmu kulšana. Uzskatu – katrai sarunai, katrai satikšanās reizei jābūt kādam iekšējam mērķim. Citreiz šis mērķis ir vairāk apzināts, citreiz mazāk, bet tam ir jābūt. Ja mērķa nav, saruna veidojas tukša un bezmērķīga,» skaidro psihoterapeite.
Mēle mezglā
Lai arī daļa "mazo sarunu" rit automātiski, dažas tomēr pamanās izsist tevi no emocionālā līdzsvara, rada neveiklības vai pat paģiru izjūtu pēc tam. Kāpēc tā? Iemesli var būt daudzi, bet, lūk, izplatītākie!
- Sarunai nav īstais laiks, noskaņojums vai partneris. «Ja jāuztur saruna ar cilvēku, kuru gribētos kritizēt vai nopelt vai kurš vienkārši nešķiet simpātisks, var būt ļoti grūti atrast neitrālu sarunu tematu un saglabāt pieklājīgu attieksmi. Tomēr, jo elastīgāks cilvēks, jo vieglāk viņam izdodas ieraudzīt kaut ko labu arī netīkamajā un atrast kādu tēmu, par ko aprunāties arī, piemēram, ar neciešamu vīramāti,» atzīst Mārīte Priekule.
- Esi pārāk iesprindzis(-usi), jo negribi pateikt kaut ko ne tā. Brīžos, kad kādu iemeslu dēļ ir svarīgi sevi iespējami labi parādīt, izcelties uz citu fona vai vienkārši neizgāzties, ieslēdzas paškontrole, kas neļauj pilnībā atbrīvoties un nodoties vienkāršām, vieglām sarunām. Šādus brīžus, šķiet, ir piedzīvojis ikviens – mulsuma pilnu, neveiklu sarunu ar kādu pretējā dzimuma pārstāvi; saraustītu, nepārliecinošu sarunu ar priekšnieku u. c. Attinot šīs sarunas savā prātā, vienmēr šķendējies, jo zini taču, ka varēji labāk, asprātīgāk, tomēr… kaut kā nesanāca. Citreiz pozitīvi iedarbojas glāze vīna – mazina iekšējo kontroli un «atšķaida» kompleksus, tāpēc sarunas kļūst brīvākas un arī statusi izlīdzinās. Ar vīnu gan jāuzmanās, lai tas neatlaiž bremzes pavisam. «Jautājums par paškontroli patiesībā ir jautājums par pašvērtību – cik augsta tā ir. Jo zemāka, jo vairāk sāc sevi kontrolēt un zaudē pārliecību par sevi, sastopoties ar kādu, kuram gribi patikt, uz kuru gribi atstāt ļoti labu iespaidu. Un tie ir tie brīži, kad «sasienas mēle». Patiesībā – spilgti iekšējas pašnoniecināšanās brīži,» komentē psihoterapeite. «Šādas situācijas var rasties jebkurās attiecībās, kuras nav līdzvērtīgas, kurās viens atrodas šķietami augstāk par otru. Tomēr gribu uzsvērt, ka šī nelīdzvērtība bieži vien ir tikai galvā un realitātē nemaz nepastāv. Otrs cilvēks, kuru uzskati par kaut kādā ziņā pārāku, patiesībā ļoti labprāt kontaktētos ar tevi tajā pašā līmenī, kurā esi.»
- Tev vienkārši nepatīk tērzēt. «Ir cilvēki, kam tērzēšanas māksla nepadodas, – tas atkarīgs gan no temperamenta, gan rakstura, gan arī spējas izteikt savas domas vārdos, apzīmēt savus stāvokļus un izjūtas. Protams, tas atkarīgs arī no spējas un vēlmes vispār būt attiecībās ar citiem, no atvērtības pasaulei,» saka Mārīte Priekule. «Ja esi atvērts un tevi patiešām interesē, kas notiek ar otru, šādas sarunas vedas vieglāk. Savukārt, ja esi īgns, neapmierināts, dusmīgs, citi cilvēki kopumā nepatīk, protams, neraisās arī sarunas.»
Zilonis istabā
Ļoti bieži «small talk» kalpo, lai aizpildītu klusumu, kas kādu iemeslu dēļ šķiet ieildzis starp diviem cilvēkiem. Jautājums – labāk šo klusumu aizpildīt ar neveiklām sarunām vai tomēr ļaut tam būt? Un vispār – kāpēc klusums mēdz būt tik neveikls, ka gribas to noteikti pārtraukt? «Klusums starp cilvēkiem vienmēr ir piepildīts ar emocijām, jautājums tikai – ar kādām,» komentē psihoterapeite. «Ja vien attiecībās nav ienācis kāds noslēpums, starp ļoti tuviem cilvēkiem klusums nekad nav neveikls. Toties klusums, kuru gribas pārtraukt ar (jebkādu) sarunu, parasti ir piepildīts ar trauksmi, spriedzi vai citām negatīvām emocijām.
Neveikls klusums starp svešākiem cilvēkiem, iespējams, liecina – starp viņiem nekā nav un varbūt nemaz nevajag būt. Jo jebkurā sarunā piedalās divi. Ja vienam saruna nevedas, tad otrs var uz to pavedināt. Savukārt, ja nevedas abiem, varbūt sarunai nemaz nav jānotiek.»
Amerikāņu pētnieks un psiholoģijas profesors Bernardo Karduči, kurš pētījis «small talk» fenomenu, atzīst, ka klusums sarunas vidū bieži vien ir daudz īsāks, nekā tobrīd šķiet, un ne vienmēr to vajag uzreiz aizpildīt ar nākamo jautājumu vai komentāru. Bieži vien klusums ir nepieciešams, lai sarunas biedrs vienkārši apdomātu savu atbildi, un to var un vajag uztvert arī kā pāreju uz nākamo sarunas fāzi.
Lai «small talk» izdotos
- Laba «small talk» saruna ir vienkārša un laipna. Tajā nav jāmirdz ar erudīciju vai jācenšas pierādīt savu pārākumu. «Small talk» ir kā sociāls lubrikants, kas palīdz atvērties, satuvināties, iepazīties ar otru. Šī saruna būs izdevusies tad, ja saglabāsi sirsnīgu vienkāršību un labvēlību.
- Lai «small talk» izdotos, nenogriez to kā ar nazi jau pašā sākumā un neatbildi uz sarunas biedra jautājumiem ar strupiem «jā» vai «nē» vai nepilnīgām atbildēm, kas nedod iespēju sarunu turpināt. Savukārt, ja tobrīd nevari vai nevēlies sarunāties, svarīgi to uzreiz pateikt, nevis radīt sarunas biedram un arī sev neērtu situāciju. Lai pieklājīgi izvairītos no sarunas, vari atrast kādu iemeslu – jāapmeklē labierīcības, jāveic svarīgs zvans uz mājām u. tml.
- Svarīgi ne tikai būt atvērtam(-ai) runāšanai, bet arī uzklausīt sarunas biedru un paturēt prātā svarīgu informāciju par viņa hobijiem, ģimenes stāvokli, darbu, ko varētu izmantot turpmākā sarunā vai nākotnes attiecību veidošanā.
- Neaizraujies ar pārāk detalizētu informāciju par sevi un nestāsti vairāk, nekā tev jautā. Spēja novērtēt un smalki just situāciju un apkārtējos ir apgūstama un trenējama, un ir vērtīgi to iemācīties, ne tikai lai kļūtu par lielisku sarunas biedru, bet arī veidotu veiksmīgākas un saskanīgākas attiecības. Nevienam nepatīk iesaistīties sarunās, kurās jākalpo par «miskasti» otra runas plūdiem.
- Ja esi sarunas aizsācējs vai uzturētājs, svarīgi uzdot atvērtus jautājumus, uz kuriem sarunas biedram jāatbild paplašinātos teikumos, tas dos pavedienus turpmākai sarunai. Galvenais ir vērīgi klausīties un šos pavedienus izmantot.
- Ja dodies uz kādu oficiālu pieņemšanu, vari mazliet sagatavoties sarunām, paredzot, kuri būs tavi potenciālie sarunu biedri un kādas tēmas jums vajadzēs pārspriest.
- Ja apmeklē pasākumu, kurā ir daudz nepazīstamu cilvēku, centies uzreiz iegaumēt to cilvēku vārdus, ar kuriem tevi iepazīstina. Personīga uzruna var palīdzēt sarunas uzsākšanā.
Raksts publicēts žurnālā Annas Psiholoģija 2017. gad 1. numurā.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
