Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es esmu vienmēr gatava… iemīlēties. Nē, ne mīlēt, to gan man šajā dzīves posmā negribētos! Gudras grāmatas un eksperti, iespējams, precizētu manu viedokli, tomēr uzskatu, ka mīlestība – tas ir pārāk nopietni, tik atdevīgi, ievelkoši un pieprasa tik daudz tevis, savukārt iemīlēšanās… Lūk, kā es to redzu: veikala skatlogā pamanu kleitu un iztēlojos, kā to uzvelku, cik labi izskatīšos, kā audums pieguls ķermenim… Es spēlēšos ar domu par sevi kleitā un jutīšos pacilāta. Taču, ja ieiešu veikalā un kleitu uzlaikošu, ieslēgsies reālā dzīve – ļoti iespējams, ka kleita man nepiestāvēs, piegriezums izcels to, ko gribu nomaskēt, krāsa nomāks un viss prieks, ieraugot tērpu skatlogā, tiks neglābjami sabojāts. Manuprāt, tāpat ar iemīlēšanos un mīlestību.
Jā, man patīk iemīlēties. Protams, tas nenotiek pēc komandas. Un, lai kā to gribētos, ar pašiedvesmu un gribēšanu vien nepietiek. Ir jānotiek kaut kam neizskaidrojamam, lai to piedzīvotu. Nu labi, lai mani saprastu, izstāstīšu vienu epizodi.
Es biju viņā iemīlējusies divas dienas – no ceturtdienas vidus līdz sestdienas pēcpusdienai.
Joprojām atceros mirkli, kā tas sākās. Risinās nopietna diskusija, kuras laikā visi it kā nemanāmi vēro galvenās personas reakciju. Viņš ļoti lietišķi vada sarunu, un tad mēs abi saskatāmies. Pēkšņi es raugos zilās acīs, kurās vairs nav nekā no atbildīgās amatpersonas profesionāli vēsās izteiksmes, bet ir pārsteigums, maigums un milzu ieinteresētība. Es apjūku. Ceru, ka neviens to nepamana. Pēc mirkļa mūsu acis atkal satiekas, un tās otras man saka – tu pirmīt nekļūdījies… Pēc diskusijas beigām izeju atvasaras saulītē, eju atpakaļ uz darbu un jūtos kā tukšā dūšā iedzērusi šampanieti. Mazlietiņ apreibusi no sajūtas, ka esmu pamanīta, un no tā, kas manī mostas. Piektdiena pagāja lieliskā noskaņojumā, kaut nekas nenotika. Sestdienas rītā viņš piezvanīja un uzaicināja pusdienās. Kaut daudz runājām par filmām, uz kino tomēr neaizgājām. Jo īpašais tuvības mirklis neatkārtojās. Atvadījāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Gan burtiski, gan pārnestā nozīmē.
Ne vārda nepasakot, abi sapratām, ka ir noticis kā Raimonda Paula dziesmā – Varēja būt, bet nebij’…
Retajās reizēs, kad gadījies nejauši satikties, sasveicināmies, pārmijam pāris nenozīmīgu teikumu, tomēr viņa skatienā uzzib – es atceros. Un manas acis atbild – es arī. Tikai mums diviem ir šis burvīgais mirklis – Varēja būt, bet nebij’ ne skūpstu, ne mēnesnīcas… Varbūt izklausās neticami, bet man neko vairāk no viņa nevajag. Un nav arī žēl, ka viss beidzās pat nesācies. Jo man ir labā atmiņā tās dienas, kad staigāju piepaceltā noskaņojumā un dzīve šķita mazliet rožainā gaismā. Kad jutos kā tāds naivs skuķis, kurš dzīvo ar pārliecību, ka viss vēl ir priekšā. Jo patiesībā es zinu, ka ļoti daudz jau ir bijis, un tāpēc vairs nav iespējams, ka viss ir priekšā. Tomēr tik ļoti to gribētos! Tas ir kā marta beigās Norvēģijā sestdienas rītā uzbraukt ar pacēlāju kalnā – saule spīd, dievīgs skats, cilvēku vēl nav un svaigi nolīdzināts, neskarts sniegs, pa kuru pirmā slīdu lejā –, un ir tik forši, ka jādzied! Tāds neskartības, pacilātības un brīvības kokteilis.
Kad draudzene stāsta, ka viņai sācies kaislīgs romāns, kas burtiski norāvis jumtu, es klusībā novaidos.
Jo būt mājai bez jumta, manuprāt, nav ne romantiski, ne patīkami, ne arī ērti. Kur nu vēl lietū vai sniegputenī! Esmu tādā dzīves stadijā, kad gribas, lai man būtu silti, droši, tomēr reizēm uzmestos zosāda. Lai ir vibrācijas, bet – bez saistībām. Bez izvēlēm un sekām. Bez raizēm par kontracepcijas drošību. Bez bažām, kā izskatīšos kaila dienasgaismā. Bez vēlmes iepatikties viņa bērniem un mēģinājumiem sadzīvot ar mammu. Bez uztraukuma, ko par mani nodomās viņa draugi. Man to visu pašlaik negribas, man pietiek ar varēja būt…
***
Kad iemīlos, es izsapņojos krustām šķērsām, kā, ko, kur un kad mēs varētu darīt. Reizēm man nemaz nevajag, lai arī viņš domā par mani, pietiek, ka man ir, par ko domāt. Un tad pienāk reize, kad varēja būt un bija! Sarunāti un spontāni randiņi, kad visi pienākumi, degošie termiņi un kas tur vēl kļūst mazsvarīgi un es skrienu. Lai satiktos uz minūtēm desmit. Lai ietu uz pusstundiņu, bet atgrieztos vēlā vakarā, jo sarunas ievilkušās un turpinājušās darbadienas garumā.
Iemīlēties, manuprāt, ir skaisti un gaisīgi. Kā no kūkas paķerot mazu karotīti garnējuma vai nolaizot tikai šampanieša putas. Turklāt tas neuzliek pienākumu apēst visu gabaliņu un pēc tam pārdzīvot par uzņemto kaloriju daudzumu vai izdzert pudeli un mocīties paģirās. Reizēm ar mīlestību tā notiek…
Un nobeigumā – pavisam godīgi atzīstu, ka iemīlēties man gribas tāpēc, ka tas liek justies jaunai. Uzsvēršu – ļoti jaunai. Kā tai pusaudzei, kas sāk apzināties dzīves smeķi, tikai pamazām sāk apjaust savu sievišķību, iepazīt dzīvi un tās neatņemamo sastāvdaļu – vīriešus. Kad vēl nezini, kā tas ir – mīlēt un tikt mīlētai, pievilt un tikt piekrāptai, upurēties un piekāpties. Vārdu sakot – gribas izdzīvot šo netveramo sākuma izjūtu, šo mirkli, iekams viss kļūst reāls, aptaustāms un izstāstāms.
Bērnišķīgi? Naivi? Muļķīgi? Neiespējami? Protams! Un tomēr…
