Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tīna Graudiņa, volejboliste
Nevajag emocionāli pieķerties
«Bumba man ir pielipusi jau no bērnības. Nesen ar mammu pārskatījām fotoalbumus – es kā bēbītis stāvu un skatos, kā mamma un tētis spēlē volejbolu, un man ir augšu pastieptas rociņas, jo es arī vēlos tikt pie bumbas! Tētis man mājas dārzā mācīja spēlēt volejbolu – tas bija visas ģimenes sporta veids. Tāpēc bumba vienmēr visur bija līdzi. Arī šobrīd pat mājās dzīvojamā istabā pa rokai mētājas divas, trīs bumbas, ja nu ir vēlme to pamētāt.
Volejbolā ir bumbu ražotājs monopolists Mikasa – viņu bumbas ir kā zelta standarts visās sacensībās. Bumba ir izgatavota no sintētiskas ādas un sver ap 260 gramiem. Visu pludmales volejbolistu domas ir tādas, ka šobrīd šī ir vislabākā bumba, kāda jebkad pludmales volejbolā ir bijusi. Bumbu modeļi ik pa četriem līdz astoņiem gadiem mainās. Visi ļoti ceram, ka šo vēl tik drīz nemainīs. Šobrīd ir tā, ka treniņos mēs spēlējam ar savām bumbām jeb mikasām – uz tām parasti uzrakstu savus iniciāļus vai citu atpazīšanas zīmi. Bumbas bieži mainās, jo ātri nolietojas.
Kad esi sasniedzis pietiekamu līmeni, sāc sajust izmaiņas bumbā. Veca bumba tiešām lido it kā nedaudz lēnāk, jaunās griež gaisu ātrāk.
Sacensībās katram turnīram izsniedz pilnīgi jaunu bumbu, tas ir kā paņemt rokās jaunu grāmatu – patausti, sajūti smaržu, ir patīkami. Bumbas maiņa no spēles viedokļa procesu neietekmē, tāpēc jau mēs treniņos mācāmies spēlēt neatkarīgi no kaut kādiem ārējiem apstākļiem, un tāpēc konkrētai bumbai nevajag pieķerties.
Man sanāk daudz ceļot pa pasauli – bumbu ņemu līdzi. Pirms lidošanas to izpūšu – spiediena maiņas dēļ. Ir gadījies neizpūstu bumbu ņemt rokas bagāžā. Tad var gaidīt kuriozus, sevišķi trešajās pasaules valstīs, kur pēta bumbu, pumpi, adatu. Tu saki – bumba, kas tur kādam asociējas ar bomb, bet atņemts nekas līdz šim nav. Sava bumba jāņem līdzi visur, jo pirms sacensībām iesildīšanas stadijā neviens tev bumbu nedos, to izsniegs tikai uz pašu spēli. Uz turnīriem braukā visai šaura sabiedrība, visus pretiniekus pazīstam un tāpat zinām arī viņu bumbu atpazīšanas zīmes.
Man ir arī savs spēles rituāls: pirms katras serves uz bumbas atrodu vienu un to pašu punktu – krustojumu starp zilo un dzelteno līniju. Katrreiz paceļot bumbu augšā, skatos tieši uz to vietu. Tas ir kā bumbas centrs, un tur man ir jātrāpa. Tobrīd tā ir gan tāda meditatīva fokusēšanās, gan arī tīri fiziski punkts, kurā vajag trāpīt, lai serve būtu laba. Zinu, ka citiem šis punkts ir vieta, kur ievieto pumpja adatu, citiem kāds uzraksts – kas nu kuram. Un vēl – dabūt pa seju ar volejbola bumbu ir visai sāpīga pieredze!»
