Starpnieks. Saruna ar Māri Martinsonu

Zelta spalva
Aivars Pastalnieks
Klubs
21. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Toms Norde Vide Hotel Roma
Ar Māri Martinsonu sarunājas žurnāla Klubs galvenais redaktors Aivars Pastalnieks.

Putniņi reizēm čivina, un tā bija arī šoreiz – Māris Martinsons beidzot esot gatavs runāt. Neslēpšu, sekoja pārdomu brīdis. Jo ir skaidrs, ka cilvēks, kurš iesaistīts vairākos kriminālprocesos, neteiks neko tādu, kas varētu vēl vairāk sarežģīt viņa situāciju. No otras puses – liela daļa sabiedrības nezina, kas ir un ko domā cilvēks, kuru pēdējos gados tik bieži piemin mediji.

Martinsons tika informēts, ka KLUBU interesē dzīva saruna. Viņš piekrita, lai gan runā, ka advokāti iebilduši pret šo interviju.

Vienlaikus ir skaidrs, ka intervija šādā situācijā ir divu pušu spēle, kurā viena cenšas panākt lielāku atklātību, otra – ieinteresēta pēc iespējas mazāk pastāstīt ko lieku un, iespējams, virzīt savu aizstāvības taktiku.

Māri, kādas ir jūsu stiprākās īpašības?

Es cenšos būt tāds, kāds esmu pēc dabas. Esmu salīdzinoši godīgs pret sevi un citiem.

Un pret valsti?

Jā, arī pret valsti. Nevaru pateikt, ka es būtu valstij ko parādā, ka būtu nozadzis kādu santīmu. Šo gadu laikā man nav nekas inkriminēts, ka es būtu no valsts kaut ko nozadzis, esmu pārbaudīts krustu šķērsu. Varu teikt, ka esmu tīrs pret valsti. Par to esmu pilnīgi pārliecināts un drošs.

Tātad godīgums. Vēl?

Esmu salīdzinoši atklāts. Man patīk konkrētas lietas, esmu prasīgs pret sevi un citiem. Ja esmu ar kādu vienojies, tad arī gribu, lai pret mani izturas tā, kā izturos pret otru. Gaidu tieši tādu pašu attieksmi. Protams, dažreiz arī kļūdos.

Man patīk, kad rokas ir uz galda, mēs varam atklātā tekstā visu izrunāt, un pie tā arī pieturamies. Nekad nav bijusi doma kādam izdarīt ko sliktu, apmānīt. Nekad.

Jums patīk veidot sistēmu pašam vai labāk iekļaujaties citu veidotajās sistēmās?

Viens šajā dzīvē nevar izdarīt neko. Esmu attiecību cilvēks. Tikai strādājot komandā, var panākt rezultātu. Komandai jābūt tādai, kur ir sapratne citam par citu un sapratne par mērķiem, uz kuriem ejam. Tas varbūt ir visgrūtākais, jo man patīk kaut ko izveidot un pēc tam projektu realizēt. Es neturos pie lietām, kompānijām, kuras esmu izveidojis. Pēc laika, ja ir pircējs, tās ir jāpārdod. Lai cik mīļa būtu mašīna, ja ir pircējs, es to pārdotu.

Vai uzskatāt sevi par ietekmīgu cilvēku?

Tas laikam tāds smags vārds – ietekmīgs. Neuzskatu, ka būtu kaut ko ietekmējis. Tā mana ietekme vairāk ir uzpūsta, jo nekad neesmu pēc tās tiecies. Man ietekme asociējas ar ultimātiem vai ko tādu. Tāds nekad neesmu bijis.

Ziniet, kas ir pārsteidzoši jūsu gadījumā? Vienu brīdi visi runāja par trim oligarhiem, un te pēkšņi parādās Māris Martinsons, kurš ir klāt visos procesos.

Laikam to neizdevās panākt man, bet kādam citam. Radīt šo tēlu, lai slēptu citas lietas, jo tās aktivitātes, kas vērstas pret mani, jau kļūst smieklīgas. Piecu, sešu gadu laikā nekas nav mainījies. Vieni un tie paši jautājumi tiek apspēlēti vairākos veidos. Tie paši žurnālisti, mediji, visu laiku ir vajāšanas veids, kā pataisīt mani par, kā jūs teicāt, ietekmīgu vai par to, ka uzradies jauns oligarhs. Tā ir sava veida spēle, kur cilvēki ir ieinteresēti parādīt jaunus varoņus, lai no sevis novirzīt uzmanību.

Kas tie par cilvēkiem?

Neesmu tas, kas daudz mēdz runāt pieņēmumu formā. Varu tikai paanalizēt medijus, kas iesaistīti. Jā, man ir savs redzējums, kas to dara un kāpēc. Ja runājam par grāmatu Brālība2, Agnese Marģēviča pirms gada lielījās, ka Aivars Lembergs viņai pasūtījis grāmatu par mani. Labi, lai būtu. Tas ir veids, kas tagad moderns. Viņi ir atraduši mehānismu, kādā veidā paslēpties zem pašu neizdarībām, pašu un citu ietekmes, lai radītu jaunus varoņus. Labi, ar laiku būs citi varoņi.

Tātad pieļaujat, ka tā varētu būt Lemberga pasūtīta grāmata pret jums?

Es domāju – noteikti. Paanalizēsim, kas ir izdevējs?

Tas ir skaidrs.

Reāli man nav faktu, ierakstu par to, ka Lembergs ir pasūtījis grāmatu pret mani, bet, ja savelkam visu kopā un to, ko runā aizkulisēs, tā tas izskatās. Es jau arī pazīstu cilvēkus tajā pašā Dienā. Vairākkārt man bijušas sarunas, doti mājieni. Tikai viņi saka – mēs neko nevaram atklāt. Tā ir sava veida cīņa par kaut ko, ko patiešām neesmu sapratis. Saskaroties ar procesiem, biznesa aktivitātēm, tas vienmēr minēts kā viens no argumentiem.

Kur jūs Ventspils Aivaram pārgājāt ceļu?

Ja atklāti, nesaprotu. Vienīgie teksti, kas arī publiski izskanējuši, ir kaut kāda Danas (Reiznieces-Ozolas) ietekme, ka viņa klausot Aivaru nevis, bet mani. Tas ir pilnīgs bulšits, jo ar Danu Reiznieci-Ozolu, bijušo finanšu ministri, varbūt esmu saticies trīs vai četras reizes mūžā. Un tas, ka es viņu esmu ietekmējis, lai VID tiktu norotēti kaut kādi man nevēlami darbinieki, ir klaji meli. Piemēram, viens no faktiem, kas tika izpūsts par cilvēku, kas pretendēja būt VID vadītājs, aizmirsu, kā viņu sauc. Siliņš, Skujiņš? Neesmu to cilvēku ne redzējis, ne pazinis. Vispār nezinu, kas viņš tāds ir. Bet no preses uzzināju, ka viņš ir mans cilvēks. Cilvēkam tika sabojāta karjera, jo viņš, redziet, esot Martinsona cilvēks. Nav, es viņu nepazīstu.

Tajā pašā Agneses grāmatā minēts – kādā objektā, kas saistīts ar jums, tika atrasts dokumenti, no kuriem izriet, ka jums bija zināms plāns par VID darbinieku rotāciju.

Es nezinu, par kādiem materiāliem ir runa. Nezinu, ne kas, ne kur viņus rotē, nekad ar Danu Reiznieci-Ozolu par šo jautājumu neesam runājuši, nekad neesmu teicis – rotējiet vai šo lieciet amatā. Ja ir kaut mazākais pierādījums, lai pierāda. Tā saucamajā būvnieku lietā, kura tika uzsākta 2014. gadā, neesmu pratināts ne reizi.

Jums arī statusa nav?

Nē, statuss man ir, līdz pat šai dienai aizdomās turamā statuss. Man kā Moduls Rīga tā laika valdes priekšsēdētājam inkriminē, ka bijuši darījumi ar fiktīviem partneriem. Ja tā tas ir, lūdzu, pierādiet, pagājuši seši gadi… Bet reāli mani nav saukuši, neviens jautājums nav uzdots.

Atgriežamies pie Lemberga. Jūsu versija – tā ir viņa greizsirdība, ka jums ir pārāk labas, ciešas attiecības ar Danu Reiznieci-Ozolu?

Domāju, ka jā. Nepamatota greizsirdība.

Un tāpēc parādās šī grāmata?

Nē, domāju, ka grāmata nāk citu apsvērumu pēc. Tā vairāk tika pasūtīta un apmaksāta no cilvēku puses, kuri grib atriebties Ilmāram Rimšēvičam, jo uzskata, ka viņa dēļ dažs labs ir cietis. Šī grāmata tapusi sadarbībā.

Un tie būtu?

Tie būtu… Visticamākais un reālākais, kā viena tante teica, – šo grāmatu ir apmaksājis Bernis. Tieši tā iemesla pēc, ka viņš uzskata – Rimšēvičs ir ietekmējis procesu un nav neko darījis, lai izglābtu Aizkraukles banku. Es par to varu spriest pēc liecībām, kas ir Rimšēviča lietas materiālos, kura tagad nodota tiesā. Pēc Berņa liecībām, Ilmārs ir viens no līdzdalībniekiem šīs bankas krahā.

Cik sen pazīstat Ilmāru?

Vairāk nekā 20 gadu. Ar Ilmāru satiekamies pāris reizes gadā. Šai grāmatai klāt pievilkts arī Andris Kreislers, no kura mēs iegādājāmies būvkompāniju Velve. Mēs ar Andri, varētu teikt, esam draugi. Nonākot krīzes situācijā, viņš teica – Māri, negribu nevienam pārdot, bet, zinot tevi un tavu attieksmi pret biznesu, ar lielāko prieku esmu gatavs biznesu pārdot tev. Tā arī notika. Man bija partneri, ar kuriem kopā attīstījām Moduls Rīga, toreiz Moduls bija Velves īpašnieks. Un es biju mazākuma akcionārs.

Kā jūs ar Rimšēviču iepazināties?

Laikam arī caur Kreisleru, cik atceros.

Bet ne Sandri Grasi – Rimšēviča brālēnu, ar kuru jums 90. gados Āgenskalnā bija kopīga kafejnīca Klīstošais holandietis?

Tas ir labs jautājums… To, ka viņš ir brālēns, uzzināju tikai pēc vairākiem gadiem. Katrā ziņā Sandris bija tas, ar kuru uzsākām biznesu 1991. gadā, jo Sandris atbrauca no Holandes, kur bija mācījies, un mani uzrunāja kopā veidot kafejnīcu. Mums vēl bija tāds Ralfs un ceturtais partneris Andris Treijs, kurš tagad izteicies, ka mēs viņu esam it kā uzmetuši. Ja cilvēks zog, mēs neuzmetam, vienkārši izmaksājam kompensāciju, un viss. Esmu biznesā no 1991. gada. Ja tie žurnālisti ir tik ļoti pētnieciski, lūdzu, atrodiet cilvēkus, kuri var pateikt, ka esmu viņus piekrāpis biznesā. Jā, biznesā esmu nežēlīgs, bet neviens nevar pateikt, ka es būtu viņu uzmetis. Kāpēc Aleksandram Abarinovam neprasa viedokli? Bet kaut kādiem lieciniekiem, kuri teikuši, ka es viņu esot sagaidījis lidostā un putekļus no uzvalka tīrījis. Tas tā naivi, varētu teikt – ņirgāšanās. Tā nekad nav bijis. Esmu Abarinovam pateicīgs, ka viņš man nāca pretī 1998. gadā un uzaicināja uz kompāniju Moduls Rīga. Domāju, ka viņš tieši tāpat atsauktos par mani.

Es uzticos cilvēkiem. Tas ir viens no pamatprincipiem, lai kaut ko veidotu. Kā jau teicu, esmu komandas cilvēks. Man nepatīk strādāt vienam. Nekad nav bijis žēl dalīties. Esmu daudz vadījis, izveidojis, attīstījis. Piemēram, hokejā esmu vairāk nekā 15 gadu. Sāku tāpēc, ka mans dēls sāka spēlēt. Arī pats esmu spēlējis. Tā bija sirdslieta, ziedoju laiku, naudu. Piedalījos hokeja komandas izveidē, atbalstīju jauniešu hokeju.

Zelta spalvas laureāti

Vai jums uzticas arī politiķi?

Ziniet, ir tā. Trīsdesmit gadu laikā ļoti daudz cilvēku ir kļuvuši par politiķiem un ir aizgājuši no politikas. Ar viņiem esmu sapazinies biznesa laikā. Latvijā būvniecības nozare nekad nav bijusi mīlēta, jo vienmēr uzskatīts, ka tajā ir kas netīrs. Tas ir mīts, ka būvniecībā var ļoti daudz nopelnīt. Vismaz Latvijā. Bet, protams, veidojas attiecības, tie ir sava veida kontakti. Viena no manām vērtībām ir uzticamība, to izmanto daudzi.

Šī nozare jums deva iespēju iepazīties ar politiķiem, valsts pārvaldi.

90. gadu beigās liela daļa bija valsts un pašvaldību pasūtījumi, tu komunicē ar cilvēkiem, politiķiem, piedalies darba grupās. Ja runājam par manu tā saucamo politisko karjeru, tad mans dzīves skolotājs bija Juris Rītiņš, kuram Rīgas domē ilgus gadus biju padomnieks, viņš mani ieveda politiskajā dzīvē un iepazīstināja ar cilvēkiem. Visu cieņu, viņš tagad ir aizsaulē.

Rītiņš vairākus gadus bija Rīgas vicemērs. Kluss, mierīgs cilvēks, bet ar ļoti gaišiem, patiesiem padomiem. Viņš man daudz ko dzīvē iemācījis. Neteiktu, ka iemācīja staigāt. Viņš iemācīja – kā staigāt ātrāk. Tās mazās nianses, ko ne visi var uztvert un saprast.

Dažas lietas, ko viņš iemācīja?

Piemēram, mēs kaut ko runājam, viņš saka – rīt to zinās visi. Kā? Paņem spoguli un paskaties, tad sapratīsi, kurš to izstāstījis. Domāju, kāds sakars spogulim? Tā ir dziļa filozofija. Ja kāds izstāstīs, tad to var izdarīt tikai tu. Viņš mācīja – nerunāt trijatā. Visādus mazus knifus, kas dzīvē noderējis.

Nākamā lapa

Nākamais: Ar kādiem cilvēkiem viņš saveda kopā?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs