• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C Mākoņains, Z/ZR vējš, 10.29 m/s

    Nauda – varena, seksīga un pazemojoša

    Nauda
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    26. novembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Lai arī kādi apzīmējumi tiek piešķirti naudai, tā tomēr ir saistīta ar enerģiju, jo grūti iedomāties flegmatisku naudu. Savā ziņā nauda pat ir seksīga, jo to iekāro, iegūst, un tā dod kaut kādu varenības apziņu. Vienlaikus nauda ir arī pārbaudījums. Ne velti mēdz teikt, ka liela nauda cilvēku samaitā, bet maza – pazemo. Ne visi tiek ar to galā.

    Konsultē geštaltterapeite Solvita Vektere.

    Bagāti bez piepūles?

    Ar naudu saistās ļoti daudz stereotipu, kurus veido audzināšana. Kaut vai tas, ka cilvēka vērtību nosaka nauda vai arī – cilvēki, kas pelna lielu naudu, parasti ir negodīgi un slikti. Jā, nauda vien vēl nedara cilvēku laimīgu, bet naudas trūkums ne tik.

    Ja nezini, kā samaksāt rēķinus un paēdināt ģimeni, par miera un laimes izjūtu nav ne runas.

    Tajā pašā laikā naudas pārvaldīšana prasa laiku un enerģiju. Tā teikt: liela nauda – lieli kreņķi. Kāpēc cilvēki mēdz baidīties no naudas? Tāpēc, ka viņiem ir bailes no neizdošanās, no tā, ka nesanāks, ka visi pēc tam viņus noniecinās vai par viņiem smiesies.

    No vienas puses, cilvēki grib būt bagāti un veiksmīgi, no otras – viņiem nemaz tik ļoti negribas saspringt, lai nopelnītu lielu naudu. Jo nauda un īpašumi prasa uzņemties papildu pienākumus un atbildību. Īpaši, ja vadi lielu uzņēmumu un dod darbu simtiem cilvēku.

    Lai nu kā, nauda iedarbina ļoti spēcīgas emocijas – iekāri, azartu, kaislības. Fizioloģiskie procesi darbojas pilnā sparā, un veidojas tā saucamie laimes hormoni. Iegūstot naudu, cilvēks kādā brīdī sajūtas ļoti laimīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka ar naudas palīdzību viņš var iegūt to, kas sagādā ļoti lielu prieku, pēc kā viņš ir ilgojies.

    Problēma tikai tā, ka mums jau nekad nav labi tā, kā ir. Ja uzcelta viena māja, pēc laika jau gribas citu. Jaunu superīga modeļa mašīnu pēc laika gribas nomainīt pret vēl krutāku. Cilvēkiem pat vairs tik daudz naudas nemaz nav vajadzīgs, bet viņi atkal un atkal grib dabūt tās emocijas, ko nauda dod. Un tikmēr, kamēr mēs esam iekšā naudas uzrāvienā, visu laiku šķiet, ka vēl un vēl kaut ko vajadzētu. Cilvēki pērk kaislību, azartu, citu apbrīnu, uzmanību, varētu pat teikt – laimi. Ir tikai viena lieta. Emocijām, kuras nopērkam par naudu, ar laiku vajag aizvien lielākus kairinājumus, jo, tiklīdz sāk rasties pieradums un rutīna, laimes sajūta mazinās.

    Ja katru dienu mums dāvinātu šokolādi vai puķu klēpjus, mums tie vairs neraisītu nekādas emocijas. Un tad cilvēki sev jautā – vēl pagājušogad es par rožu klēpi biju sajūsmā, kas ir noticis ar rozēm? Ar rozēm nekas nav noticis, bet ar mums pašiem gan. Iestājies pieradums. Bagāto cilvēku lielākā problēma ir garlaicība un nespēja izjust tādu pašu kaisli, kā pirmoreiz nopelnot lielo naudu. Bet līdz atskārsmei, ka laime jau nav mantās, ir jānonāk pašiem. Ir jāsaēdes eklēri, lai tie piegrieztos un varētu pateikt – šodien es ieturēšu pauzi un dzeršu ūdeni. Mudināt apstāties var gan veselības problēmas, gan uzkrātā pieredze, kas kādā brīdī saka – vairs nevaru un arī negribu. Tie bagātie cilvēki, kas maina domāšanu un nonāk līdz izpratnei, ka laimes sajūtu iespējams atrast sevī, iegūst zināmu mieru un harmoniju.

    Ģimenes un dzimtas faktors

    Vai spēja nopelnīt naudu ir saistīta ar rakstura īpašībām? Nu, piemēram, tādām kā uzņēmība, mērķtiecība, godkāre?! Varētu šķist, ka ekstravertiem, kam labprāt patīk pozicionēties uz āru un būt aktīviem, ir vieglāk arī nopelnīt naudu. Bet ne vienmēr tā ir. Kaut arī, ja vide, kurā viņi auguši, ir labvēlīga, tā var veicināt uzņēmības gēnu. Jo var būt, ka dzimtā, kurā bijuši ģenerāļi vai fabriku īpašnieki un ar lepnumu tiek stāstīts par to, kā visi vienmēr spējuši izsisties, nopelnīt naudu un parūpēties par ģimeni, arī atvases būs ļoti uzņēmīgas un spējīgas nopelnīt naudu. Bet var arī gadīties, ka dzimtā, kurā bagātais vectēvs bijis izsūtīts, ienāk bailes. Bērniem tiek iepotēts, ka labāk neizlekt uz āru, pārlieku neizrādīties, bet ar visiem būt pa draugam. Šādi stāsti nogulsnējas zemapziņā un veido mūs tādus, kādi esam.

    Šobrīd daudzi vecāki sūdzas par jauno paaudzi, kuru it kā nekas neinteresē, kura neko negrib, kurai nav stimula ko jaunu uzsākt. Īpaši tie, kas piedzīvojuši mežonīgos deviņdesmitos un juku laikus, izrāvušies no nabadzīgās vides un kļuvuši par materiāli nodrošinātiem cilvēkiem, zina, ko nozīmē audzēt puķes siltumnīcās, šūt džinsus un pārdot tos Čiekurkalna tirgū. Savos bērnos viņi gribētu iedvest līdzīgu dedzību – uzsākt, mēģināt, cīnīties. Bet viņi aizmirst, ka viņu bērniem šobrīd ir svešs izdzīvošanas stress. Un nav īpaši auglīgi salīdzināt savus bērnus ar sevi divdesmit gados. Tie bija pavisam citi laiki. Šobrīd jaunā paaudze ir ar citiem mērķiem. Un tāpēc viņi nav sliktāki. Kaut arī bieži vien, kā zināms, tieši trūkums un nabadzība ir lielāks stimuls kaut ko uzsākt, nekā materiāli nodrošināta vide.

    Bailes no nabadzības

    Cilvēkiem, kas dzīvē visu sākuši no nulles jeb tā saucamiem self made man, ir ļoti lielas bailes nokļūt atpakaļ starta punktā. Īpaši, ja maksa par uzpeldēšanu virspusē bijusi ļoti liela – negulētas naktis, paralēli vairāki darbi, tikko izveidota ģimene ar rūpēm par maziem bērniem. Katrā ziņā šīs bailes no nabadzības viņos var būt vēl lielākas nekā cilvēkiem, kuri dzīvojuši vidēji turīgā vidē.

    Nabadzība sev nes līdzi ļoti daudz kauna jūtu. Jo cilvēkiem šķiet – ja viņi būs nabadzīgi, visi no viņiem novērsīsies.

    Nereti cilvēki apgalvo, ka, pierodot pie noteikta komforta līmeņa, vairs nevar atļauties pelnīt mazāk. Jo kā tad es tā vienā mirklī izkritīšu no aprites? Kā es tagad iztikšu bez jaunākā modeļa mašīnas vai dzīvesvietas centrā?! Draugi turpinās braukt divreiz gadā uz kūrortiem, bet es to vairs nevarēšu atļauties.

    Ekonomiskās krīzes laikā bija ļoti daudz pašnāvību, jo cilvēkiem materiālā statusa zaudēšana šķita dzīves beigas. Kā var atgriezties pie dzīves parastās, ja pirms tam ir bijis viss? Savukārt tiem, kuri eklērus jau bija atēdušies un sapratuši, ka ārējie faktori nemaz tik ļoti laimīgus nedara, ar zaudējumiem bija vieglāk tikt galā.

    Katrs pats savas naudas kalējs

    Tas, ka par nodrošinātību ģimenē jārūpējas tikai vīrietim, ir stereotips. Pieaugušiem cilvēkiem – gan sievietēm, gan vīriešiem katram pašam ir jārūpējas par savu drošību un jāveido arī uzkrājumi. Taču ne viena vien sieviete iekrīt stereotipu lamatās – proti, ka vīrietim par visu jāuztraucas, jāatbild un jāspēj arī viņu nodrošināt. Šīs sievietes ļauj sevi uzturēt un līdz ar to arī kontrolēt. Var gadīties, ka kaut kādā dzīves brīdī, kad vīrietim būs materiālas problēmas, šīs sievietes izjutīs lielu vilšanos un dusmas.

    Jo tikpat laba var būt arī laulība, kurā sieva uztur vīru. Un nav jau runa, par ko kurš maksā. Runa ir par līdzvērtīgiem partneriem, kuri spēj vienoties savā starpā. Kāds uzņemas galvenā naudas pelnītāja lomu, bet kāds nodarbojas ar ģimenes un sadzīves lietām.

    Starp citu, arī vīriešiem ir stereotipi par to, ka sievietei jāsēž mājās un jāpriecājas, ka ģimenes galva nes mājās naudu. Kāpēc daudzi vīrieši negrib, lai viņu sieviete sāk strādāt vai mācīties? Tāpēc, ka viņi ļoti baidās no pamestības un nodevības.

    Viņiem ir ilūzija, ka ar naudas palīdzību jebkurā gadījumā var saglabāt laulību.

    Diemžēl emocionālo siltumu un tuvību par naudu nevar nopirkt. Un vīriešiem, kuriem biznesa vidē nenotiek dalīšanās ar emocijām, tuvību vajag pat vēl vairāk nekā sievietēm.

    Nebeidzamas sacensības

    Kāpēc cilvēki citiem stāsta par savām mājām, mašīnām, dārglietām? Tāpēc, ka mēs visi no dabas esam ziņkārīgi. Un tas, ka mūs interesē citu cilvēku dzīves, nav nekas nosodāms. Arī vēlmē skaisti dzīvot labiekārtotā mājā, pārvietojoties ar labu auto un ceļojot, nav nekā slikta. Un dalīties savā pieredzē par ceļu uz panākumiem reizēm ir pat veselīgi un noderīgi. Galu galā, dalīts prieks pat var kļūt par dubultprieku.

    Protams, visam ir robežas. Ja vienīgais prieks bagāta cilvēka pasaulē ir tikai stāstīt par pirkumiem, tad te jau ir runa par sacensību. Šie cilvēki iesaistās tādā kā savdabīgā spēlē – viņiem šķiet, ka citiem ir interesanti tikai tad, ja kaut ko jaunu iegādājušies vai ar kaut ko padižojušies. Un tad tā ir kā nebeidzama sāncensība – nesen esi nopircis kādu jaunu, dārgu ierīci, bet pēc pusgada jau jāpērk jauna, jo statuss prasa, lai visu laiku būtu viss tas labākais. Jo citādi par tevi nerakstīs vai arī uzrakstīs kaut ko neglaimojošu.

    Nauda un vara ir lieli pārbaudījumi mūsu morāles kodolam. Ne visi tos iztur. Tāpēc var teikt, ka ne visi ir piemēroti lielai naudai. Un nav jau tā, ka liela nauda cilvēku pēkšņi pārvērš no laba ļaunā. Acīmredzot cilvēkā pašā bijusi kāda nedrošība, bailes, kas likušas aizsargāties un veicinājušas kļūt par cinisku naudas monstru. Ja cilvēks dzīvē kaut kad ir piedzīvojis milzīgu trauksmi un nenoteiktību, kā atbildes reakcija var parādīties nenormālā vajadzība visu kontrolēt. Kuram gan gribas piedzīvot paniku un šausmas?

    Jo vairāk cilvēkam kompleksu, jo vairāk viņš ar naudas starpniecību mēģina manipulēt ar cilvēkiem. Viņš pats sev šķiet ļoti nevērtīgs, bet par visām varītēm mēģina to slēpt. Un tad šķiet – jo lielāks un spožāks es būšu, piemēram, sarīkošu svētkus veselam baram cilvēku, visiem izmaksāšu, jo vairāk visi mani apbrīnos. Bet tas mazais, iekšējais bērns jau mūsos ir nepaēdināms. Citiem visu mūžu vajag citiem kaut ko pierādīt, un šajā procesā ir ļoti daudz ārišķību.

    Cilvēki ar naudu grib iegūt gan kontroli, gan ietekmi, gan cieņu, gan mīlestību.

    Viņiem šķiet, ka tāpat vien viņus mīlēt nevar. Iekšēji viņi ir dziļi nelaimīgi cilvēki, jo nemaz neprot ielaist prieku sevī. Tad viņi būvē augstus žogus ap sevi, pieņem apsardzi, jo visu laiku jūtas apdraudēti. Un dzīvot ar tādu sajūtu nav viegli. Tas ir milzīgs pārbaudījums. Skarbiem, manipulatīviem, narcistiskiem vīriem bieži vien blakus ir sievietes glābējas, kurām šķiet, ka ar savu mīlestību viņus izārstēs. Bet lielākoties jau neizārstē.

    Liela nauda – liela skaudība

    Gandrīz visi veiksmīgie cilvēki ir izjutuši skaudību, jo skaust jau var par jebko. Skaudība ir interesants fenomens, kas saistīts ar iekšējo mazvērtības izjūtu. Jo parasti tā rodas, kad cilvēki paši kaut ko vēlas, bet nejūtas spējīgi to dabūt. Tas rada agresīvas jūtas pret ieguvējiem.

    Ar agresīvu rīcību vai citu nolikšanu cilvēks mēģina celt pats savu vērtību, pašapziņu. Piemēram, ne ar vārdu nepieminot otra sasniegumus, bet pamanoties iestarpināt, cik viņam, redz, lūk, neglīta sieva un tamlīdzīgi. Vienmēr jau var atrast, kur piesieties, par ko aplikt. Salīdzināt sevi ar citiem – tā ir cilvēku nelaime, jo kāds vienmēr būs vēl bagātāks, vēl varenāks. Kādam būs lielāka jahta, kādam – tievāka un jaunāka sieva. Skaudības dzītā enerģija nenoved pie apmierinājuma. Jo cīņa mūža garumā – augstāk, tālāk, ātrāk – neļauj apstāties, izbaudīt mirkli un ielaist prieku sevī.  

    Cilvēki bieži vien apskauž citus par lielo naudu, bet paši nemaz tik skaidri nezina, ko darītu, ja viņiem būtu 300 miljoni.  Kad viņiem lūdz iztēloties, ko varētu iesākt ar šo naudu, cilvēki pirmajā mirklī parasti vēlas nopirkt māju un ceļot apkārt pasaulei. Bet vēl nežēlīgi daudz paliek pāri. Ko darīt ar šo naudu? Kur ieguldīt? Starp citu, apkalpot miljonus – tas ir milzīgs darbs. Jo kāds taču tev var to naudu nozagt, mēģināt apkrāpt un tamlīdzīgi. Tāpēc, pirms apskaust par miljoniem, vērts padomāt, kas tavā dzīvē ir galvenais. Vai tu mīli savu darbu tik ļoti, ka būtu gatavs turpināt strādāt arī tad, kad tev to vairs nevajadzētu darīt? Un ko iesākt ar to pilnīgi dīko dzīvi, kurā naudīgie cilvēki vairs nesaskata nekādu jēgu? Tie ir filozofiski jautājumi, par kuriem nākas aizdomāties tieši tad, kad naudas ir pārāk daudz.

    Virsotnes izjūta

    Kad mēs nonākam tā saucamajā piramīdas virsotnē, ir vajadzība jau pēc cita veida piepildījuma. Tad svarīgāk kļūst nevis tas, ko citi par tevi domā, bet lai būtu labi pašam ar sevi.

    Un labi var justies, arī kādam dodot.

    Vienu no bagāto cilvēku laimes izjūtām sniedz tieši vēlme dalīties. Viņi paši nelabprāt par to runā un ar to nelielās. Un viņiem nav svarīgi, lai viņu vārdus iegravētu krēslu muguriņās. 

    Mecenāti vienkārši izdara to, ko uzskata par labu. Šo sajūtu nevar salīdzināt ar prieku par jaunām nopirktām mantām. Tai ir pavisam cits spektrs. Ne velti to sauc par virsotnes izjūtu. Jo varētu pajautāt: kāpēc tu to dari, tev nav, kur likt naudu? Un gan jau, ka ir, kur likt. Taču labdarību racionāli nevar izskaidrot. Tikai atzīt, ka, sagādājot prieku citiem, iespējama milzīga, ne ar ko nesalīdzināma gandarījuma sajūta.

    Raksts publicēts žurnālā Klubs 2017. gada 11. numurā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+