• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš: Kad vīruss nav līdz galam izpētīts, tiek pieļautas kļūdas

    Koronavīruss
    25. novembris, 2020
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Zinātņu akadēmijas prezidents, zinātnieks Ivars Kalviņš
    Foto: Matīss Markovskis
    Zinātņu akadēmijas prezidents, zinātnieks Ivars Kalviņš
    Viņa vadībā divreiz izgudrotas zāles pret vēzi. Zinātnieks, Zinātņu akadēmijas prezidents IVARS KALVIŅŠ cer – to izdarīt izdosies arī trešoreiz. Zinātnei viņš atdevis visu savu dzīvi, un tā viņam daudz ko devusi pretī. Tāpat kā dzīve – bijuši gan lieli zaudējumi, gan ievērojami ieguvumi.

    Ieejot Organiskās sintēzes institūtā, obligāta prasība ir uzlikt masku un dezinficēt rokas. Mūsu saruna notiek maskās, ar 2 metru distanci. Jo Ivars Kalviņš, kā jau zinātnieks, domā pragmatiski. Vienīgi, dzerot kafiju, uz brīdi maskas noņemam.

    AGNESE: Tātad jūs neuzskatāt, ka masku lietošana ir muļķības un ka tās var mūs novest pie skābekļa bada un plaušu izsīkuma.

    IVARS: Nē, neuzskatu gan. Sejas maska pasargā no tā, kas runā, klepo vai šķauda – lai viņš apkārtējā telpā neizdala pilieniņus, kuros ir vīrusi. Tas negarantē drošību, bet būtiski samazina iespēju, ka šis vīruss pa tiešo aizlido pie otra cilvēka. Ja vīruss ir telpā, tas var nokļūt uz rokām, bet no tām – elpceļos. Tāpēc rokas svarīgi ne tikai nomazgāt, bet arī dezinficēt.

    Taču, runājot par Covid-19, uzskatu – to visu varēja laikus apturēt. Tā, kā to dara, piemēram, Taivānā – ja kāds inficējies, to sūta uz karantīnas hoteli, nevis pie radiniekiem, lai visus aplipina. Hotelī cilvēks dzīvo līdz brīdim, kad viņam jābrauc vai nu uz slimnīcu, vai uz mājām kā veselam. Otra lieta – iebraucot valstī, tiek pieprasīta svaiga izziņa par Covid-19 testu. Arī tad, ja tas ir negatīvs, pēc laika tests jāatkārto.

    Rietumu pasaulē, baidoties no demokrātijas pārkāpumiem, diemžēl mēģina izolēt veselos no slimajiem, nevis slimos no veselajiem, kaut inficēto ir stipri mazāk nekā veselo.

    Ja mūsu valdība to nedarīs arī tagad, Covid-19 turpināsies tik ilgi, kamēr visi būs izslimojuši. Turklāt nākamajā gājienā slimos arī tie, kas slimoja pirmajā reizē, jo izskatās – imunitāte nav noturīga. Par to gan vēl pāragri spriest. Un vēl jau vīruss mutē, līdz ar to tās antivielas, kas mums asinīs, pēc laika var izrādīties neefektīvas.

    – Tad arī uz vakcīnu sevišķi nevaram paļauties?

    – Šis ir tā dēvētais RNS jeb ribonukleīnskābes vīruss, kuram vairojoties ir lielāka iespēja kļūdīties. Tas nozīmē, ka vīruss noteikti mainīsies. Bet vakcīnu taču izstrādājam pret kādu konkrētu kombināciju. Olbaltumvielas sastāv no aminoskābju ķēdītēm. Ja aminoskābes ķēdītēs tiek aizvietotas ar citām, ķēdīte arī vairs neizskatās tāda, kā bijusi. Svarīgi arī, kā šī ķēdīte tiek satīta kamoliņā. Arī kamoliņš sanāk atšķirīgs. Atpazīt var tikai kamoliņa virsmu, ne to, kas notiek kamoliņā. Ja izmaiņas notiek tikai uz virsmas, un it sevišķi dzelkšņu jeb spike proteīnos, tad mūsu imūnsistēmai ar atpazīšanu būs pagrūtāk. Imūnsistēma sāks sist pa tām olbaltumvielām, pa kurām nevajadzētu. Līdz ar to var rasties autoimūnas reakcijas – organisms, pļaujot vīrusu, sabojā pats savas šūnas.

    – Ko jūs teiktu tiem, kas saka – vīruss ir safabricēts?

    Visas tās sazvērestības teorijas… Teikšu atklāti, tur vainojams zems izglītības līmenis.

    Daudzi, lai gan gājuši skolā, tomēr nepārzina ne ķīmiju, ne fiziku, ne matemātiku, un viņiem visādas muļķības iestāstīt ir daudz vieglāk. Es uzskatu – svarīga ne tikai demokrātijas atbalstīšana, bet arī melu aizliegums.

    – Vai jūs kā zinātnieks varat mums ieteikt ko tādu, kas palīdzētu sevi pasargāt no vīrusa?

    – Kad vīruss nav līdz galam izpētīts, tiek pieļautas kļūdas. Cilvēki parasti uzskata, ka jāstiprina imunitāte, tātad jāpastiprina imūnsistēmas reaģēt spējas. Bet jāatšķir, kad tiek pastiprināta organisma spēja atpazīt mums kaitīgu mikrobu vai vīrusu. Otrs – kad tiek pacelta nespecifiskā imunitāte. Organisms ir kara stāvoklī, vēl nezinot, ar ko tam jācīnās. Un tas var būt bīstami, jo tā rodas autoimūnās slimības, kad organisms sāk cīnīties pats pret sevi. Arī koronavīrusa gadījumā: vīruss tik spēcīgi iedarbojas uz organismu, ka tas saprot – vīruss var to nogalināt. Sākas citokīnu vētra, kuras nolūks ir aktivizēt imūnsistēmu. Tā tiek pāraktivēta! Sākas spēcīga iekaisuma reakcija. Bronhi tiek aizspiesti ar uztūkušiem, iekaisušiem audiem. Tāpēc primāri jāmēģina pēc iespējas bremzēt iekaisīgos procesus.

    Līdz ar to nedrīkst pārstimulēt imunitāti. Un pārstimulēt var ar dažādiem uztura bagātinātājiem, medikamentiem un tā tālāk.

    Stimulēt ar rūdīšanos, sportošanu svaigā gaisā – to jā, bet ne ar mākslīgiem līdzekļiem.

    Kas vēl svarīgi – sekot līdzi svaram. Taukaudos ir ļoti daudz tuklo šūnu, kuras satur histamīnu. Ja kādu iemeslu dēļ notiek tuklo šūnu sabrukšana (to var izraisīt arī vīruss), tiek izmests liels daudzums histamīna, kas izsauc iekaisuma un alerģiskas reakcijas. Līdz ar to šim pacientam iekaisums ir lielāks nekā tam, kam šo šūnu mazāk.

    Ko daru es pats? Ir zināms pamats domāt, ka D vitamīns iesaistās aizargmehānismu procesu veidošanā. Tāpēc lietoju to. Lai efektīvāk cīnītos pret koronavīrusu, lietoju arī cinku. Tiesa, ne visas cinka formas derīgas konkrētajā gadījumā. Bet vispār jau nav tādas receptes, kas cilvēku varētu pilnībā pasargāt. Dzīvot taču vispār ir ļoti kaitīgi, jo no tā mirst.

    – Pavisam nesen esat kļuvis par Zinātņu akadēmijas prezidentu. Daudzi uzskata – šī institūcija ir novecojusi.

    – Jā, jo daudziem nav priekšstata, kas tā akadēmija ir un kāpēc tai jābūt. Ikvienā attīstītā valstī ir savi simboli – sava opera, bibliotēka un arī Zinātņu akadēmija. Tās loma sabiedrībā ir viena – tajā apvienojušies attiecīgās valsts izcilākie zinātnieki, gaišākie prāti. Tiem piebiedrojas atzītākie radošās inteliģences pārstāvji. Galvenā akadēmijas loma ir veicināt zinātniskās pētniecības attīstību, kultūras un izglītības attīstību valstī.

    Mūsu uzdevums ir ilgtermiņa risinājumi.

    Jādomā par nākamajām paaudzēm. Taču šīs rekomendācijas bieži nesaskan ar to, ko solījušas varas partijas.

    Tad ir divas iespējas – partijām atzīt, ka tās kļūdījušās, vai pateikt, ka tie zinātnieki ir veci marasmatiķi, tāpēc nav ko viņus ņemt galvā. Manuprāt, šī nostāja veidota diezgan apzināti, jo akadēmija sāka konfliktēt ar ministrijām jautājumos, kurus zinātnieki uzskata par kritiskiem. Bet politiķi par to ir nikni.

    – Kuri ir šie kritiskie jautājumi?

    – Kaut vai tas, kā savu mazo ekonomiku varam pārvērst par zināšanās balstītu ekonomiku. Ilgtermiņā mūsu valstij perspektīva iespējama tikai tad, ja tā attīstīs izglītību, zinātni un inovācijas. Inovācijas nodrošina to, ka zinātne tiek pārvērsta naudā. Ceru, ka man, esot šajā vadošajā amatā, izdosies mazliet labāk veidot dialogu ar valdošajām struktūrām un ka tās ieklausīsies zinātnieku viedoklī.

    – No jūsu sacītā izriet, ka jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās.

    – Atceros brāļa krusttēva sacīto: «Dēliņ, mācies, mācies, tad tev nevienā netīrā caurumā sava roka nebūs jābāž.» Savukārt vectēvs teica: «Esmu divas koncentrācijas nometnes un pasaules karus izgājis. Man visu atņēma, tikai ne to, kas manā galvā. Tavas zināšanas tev var atņemt tikai kopā ar galvu, un tad tev tās vairs nav svarīgas.» Savukārt mamma man vienmēr teica: «Jā, jā, tu esi labs. Bet vai tiešām tavā klasē nav neviena par tevi labāka?»

    Redziet, mans brālis bija pusotra gada vecāks. Visa uzmanība tika veltīta viņa sagatavošanai skolai, ar mani neviens īpaši nenodarbojās. Bet man mācīšanās bija kā spēlīte. To, ko brālis iemācījās piespiedu kārtā, es apguvu brīvprātīgi, spēlēdamies.

    Sākumā iemācījos grāmatu lasīt ačgārni, jo tā bija pavērsta uz brāļa pusi. Vēl tagad neesmu šo spēju zaudējis.

    Kad brālim pienāca laiks iet skolā, mamma teica, lai es arī ejot uz skolu. Ja palikšot uz otru gadu – lai. Viņa strādāja, tēvs tai laikā baroja baltos lāčus – kurš mani pieskatīs!

    – Kāpēc jūsu tēvs baroja baltos lāčus?

    – Politiskais… Viņu paņēma leģionā, un visi leģionāri tak bija jāliek pie sienas. Tēva loģika bija dzelžaina – Kamčatkā mani neviens nemeklēs. Manu opapu un omammu izveda, un tad jau bija skaidrs, kas notiks, vai tu vainīgs vai nevainīgs.

    Faktu, ka viņš bijis leģionā, uzzināja tikai sešdesmitajos gados. Maskavā mācījies, Kamčatkā stažējies… Tēvs bija ļoti labs grāmatvedis un galu galā kļuva par Komunālās saimniecības ministrijas revīzijas daļas priekšnieku, tad par Ogres trikotāžas galveno grāmatvedi. Tajā laikā viņa biogrāfija tika papētīta smalkāk, un tad bija liels troksnis – kā šitāds ticis amatā? Bet, tā kā tēvs bija ļoti labs speciālists, tā tas arī palika.

    – Kāpēc izvēlējāties studēt ķīmiju?

    – Godīgi sakot, man bija vienalga – fizika, ķīmija, matemātika vai latviešu valoda. Pabeidzot vidusskolu, man liecībā bija tikai divi četrinieki. Vienu nopelnīju savas muļķības dēļ – nevajag šaut ar gaiseni pa skolotājas verandas lodziņiem. Toreiz bija sauklis, cik svarīga elektrifikācija, mehanizācija un ķimizācija. Latvijā strauji attīstījās ķīmiskā rūpniecība, biju piedalījies vairākās ķīmijas olimpiādēs. Tātad viss skaidrs – ies studēt ķīmiju. Labāk jau man patiktu mūzika, bet talanta pamaz un par vēlu sākts.

    Bet intereses sēklu ķīmijā manī iesēja docents Valdis Oškāja, kurš mani pieņēma zinātniskā darba veikšanai, kaut biju tikai otrā kursa students. Man tik ļoti patika, ka varēju tur pavadīt stundas. Tas arī mani piesēja zinātnei. Man ļoti patika eksperimentēt. Ne velti bērnībā kasīju no fugasa bumbām (sprāgstvielas lādiņš – red.) tolu (viela trinitrotoluols, kam piemīt ļoti stipra detonētspēja – red.) un mēģināju taisīt visādus eksperimentus.

    – Laikā, kad ar tādu aizrautību bijāt meties zinātnē, satikāt savu pirmo sievu Leokadiju.

    – Viņa mācījās vakara nodaļā, bet dienā strādāja laboratorijā. Leokadija bija ļoti erudīta meitene, ļoti strādīga un ļoti labs cilvēks. Kaut patiesībā sākumā mūsu ceļi varēja arī šķirties. Kad es jau biju pabeidzis studijas un aizgājis strādāt uz Organiskās sintēzes institūtu, tik ļoti biju iekšā zinātnē, ka man pat nebija laika ne piezvanīt, ne aiziet uz kādu randiņu. Ja mana meitene nebūtu bijusi tik atbildīga un saprotoša, tai brīdī viss varēja pajukt. Tas, ka kļuvu par zinātnieku, ir viņas nopelns. Leokadija bija stiprāka par mani un spēja upurēt savu zinātnieces karjeru, lai būtu man, būtu bērniem. Tas, ka man ir tik brīnišķīgas meitas, ir sievas nopelns, viņa meitās ielika visu sevi. Par to es viņai mūžīgi būšu pateicīgs.

    – Jūs esat atklājis pretvēža zāles, mildronātu un vēl, un vēl. Tas ir jaunatklājēja prieks, kas liek rakties, meklēt, eksperimentēt?

    – Drīzāk slinkums, jo tas spiež atrast ceļus, kā izdarīt ātrāk, labāk un vienkāršāk. Mani vienmēr izaicinājis tas, ka redzu – es varu izdarīt labāk vai tā, kā neviens cits nav izdarījis. Bet! Lai to spētu, ir ļoti daudz jāzina un jābūt kompetentam arī citās nozarēs. Medicīna, bioķīmija, gēnu inženierija, molekulārā bioloģija, farmācija – tās visas jāpārzina tādā līmenī, lai varētu šīs norises saprast. Lai tā būtu, ļoti daudz jālasa. Tur man palīdzējis bērnības trakums. Tā kā biju visai slimīgs, diezgan daudz sēdēju mājās. Bet tieši blakus mūsu dzīvokļa durvīm atradās bibliotēkas durvis, un tur – kādi 40 tūkstoši sējumu. Grāmatu izlasīju vienā divās dienās, tad ņēmu nākamo. Iemācījos ātri lasīt, jo mani interesē būtība, sižets, nevis tas, ka mākonim bija rozā maliņa. Tāpēc savā mūžā esmu spējis izlasīt tik daudz zinātnisko rakstu, lai rastos kopaina un varētu izvirzīt hipotēzi. Bet, ja hipotēze pareiza, nekas daudz vairs nav palicis, ko darīt, – uztaisi vajadzīgo savienojumu, un viss kārtībā. Protams, jānovērtē arī dažādi faktori – kādas būs blaknes, kā zāles uzsūksies organismā, vai nebūs toksiskas utt.

    Protams, tas ir azarts! Šo es jau zinu, bet gribas uzzināt vēl to, to un to arī. Mūsdienās iespēju ir, vai dieniņās, cik daudz! Tagad gan gadi jau dara savu – lai darbojas jaunā paaudze. Sev esmu atstājis domāšanas procesu. Ģenerēt idejas un, ja būtu pietiekami daudz naudas, vēl kaut ko izdarīt. Mans sapnis ir radīt dabīgu un nekaitīgu pretvēža līdzekli. Savu pirmo preparātu uztaisīju, kad sieva saslima ar vēzi, un nosaucu viņas vārdā – leakadīns.

    Man vienmēr prasa – kāpēc nav izgudrotas pretvēža zāles. Tāpēc, ka tas ir grūti. Tas ir grūtāk nekā aizlidot uz Mēnesi.

    Tur jau ir bijuši…

    – Kāpēc tas ir tik grūti?

    – Jo vēzis izmanto mūsos ielikto aizsardzības potenciālu pret bojājumiem un nāvi. Normālās šūnas spējīgas vairoties un dalīties noteiktu reižu skaitu, turpretī audzēja šūnas var dalīties bezgalīgi. Ātrums, ar kādu tas notiek, ir tāds, kāds ielikts mūsu šūnām embrionālās attīstības stadijā. Turklāt vēža šūna spējīga visai tālu pārvērsties no tā, kāda bijusi sākumā. Audzējs pirmajā stadijā ir atšķirīgs no audzēja otrajā, trešajā un ceturtajā stadijā. Tas spēj piemēroties, jo tāds mehānisms cilvēkā ielikts… Mūsu cilmes šūnas vai embrionālās šūnas brīdī, kad tas vajadzīgs, spējīgas pārvērsties par cita tipa šūnām. Tikai vēža šūnām šīs spējas izgājušas ārpus kontroles. Turklāt, mēģinot bloķēt kādu no šiem procesiem, tas pats tiek izdarīts ar citām šūnām – gribat nogalināt audzēja šūnas, bet nogalināt paši savējās. Tāpēc tagad mēģina lietot bioloģiskās metodes, bet arī tā nav panaceja. Jo, tiklīdz organismā ievada lielu bioloģisko molekulu vai proteīnu, organisms uzreiz atpazīst, ka tas ir kaut kas svešs. Un pret to, tāpat kā pret vīrusiem un baktērijām, acumirklī rodas antivielas. Ievadot zāles pirmo reizi, tās iedarbojas, otrajā reizē izveidojušos antivielu dēļ jau vājāk, bet trešajā reizē vairs ne. Un tad, kad izveidojušās antivielas pret zālēm, sāk veidoties antivielas pret antivielām… Kā saka mediķi, izslīd efekts.

    – Jūsu izgudrotais leakadīns sievai palīdzēja nodzīvot padsmit gadu pēc diagnozes atklāšanas.

    – Jā, bet es jau nevarēju viņai teikt: vesela tu nebūsi nekad, visu mūžu tev būs jācīnās ar šo slimību.

    Dakteru paradigma ir – ja esi pēc vēža ārstēšanas nodzīvojis piecus gadus, tu esi vesels, un tev neko vairs nevajag. Tā nedrīkst!

    Tā ir gēnu saslimšana, un gēnus neviens nav izravējis. Jārēķinās, ka jebkurā brīdī slimība var atsākties, un jādara viss, lai tas nenotiktu. Veidojot leakadīnu, izveidoju preparātu tā, ka tas nevis nogalina vēža šūnas, bet iezīmē, lai organisms tās varētu specifiski atpazīt un iznīcināt. Lai imūnsistēma, kad to stimulē, nevēršas pret pašu cilvēku, bet tikai pret konkrēto mērķi. Šo medikamentu mana sieva lietoja piecpadsmit gadu, līdz daktere iestāstīja, ka viņa ir vesela un nekas vairs nav jālieto – kādas muļķības vīrs viņai stāstot! Pēc trim gadiem manas sievas vairs nebija… Diemžēl dažādu iemeslu dēļ šīs zāles vairs nav pieejamas.

    Savulaik pie mums no Oksfordas atbrauca pasūtītāji, kuri bija padzirdējuši – Organiskās sintēzes institūtā spēj fiksi sintezēt vajadzīgo vielu. Viņi paši bija pārbaudījuši 250 tūkstošus savienojumu, un nekas nebija izdevies. Mēs ķērāmies pie darba un uzsintezējām darbīgo vielu mēneša laikā. Tālākajos zāļu veidošanas posmos nepiedalījāmies, tomēr varam teikt, ka tieši Latvijā tapis savā klasē viens no labākajiem pretvēža preparātiem belinostats.

    Tagad strādāju pie trešā pretvēža līdzekļa, diemžēl trūkst finansējuma. Mūsu valstī ir tā, ka nauda tiek iedalīta dažādiem projektiem – gan lieliem, gan maziem – pa druskai, bet ar to lielajiem projektiem nepietiek un īstu attīstību panākt nevar. Mums vajag produktus – zāles aptiekas plauktos –, nevis tikai pirmo stadiju, kad tiek atrasta darbīgā viela. Vien tad sabiedrībai no tā ir labums, citādi – tikai izdevumi.

    – Pamanīju – kad runājāt par savu pirmo sievu, joprojām kļūstat emocionāls.

    – Skaidrs, ka bija grūti tikt pāri viņas aiziešanai, bet nācās samierināties. Pateikt paldies par to, kas bijis. Saglabāt labas, gaišas atmiņas un dzīvot tālāk. Var jau pakārties, bet kam no tā būs labāk? Man ir bērni, mazbērni un mazmazbērniņš. Sāp tas, ka Leokadija nepieredzēja mana darba augļus, nepieredzēja autoratlīdzības, kas sāka nākt, un līdz ar to labākus dzīves apstākļus. Savulaik mana direktora alga bija 55 lati…

    Mana sieviņa bija tik stipra un prātīga sieviete, ka pirms aiziešanas lika man apsolīt, ka nekādā gadījumā nepalikšu viens. Un Dievs man ir piešķīris laimi vēlreiz atrast savu otro pusi. Jau divpadsmit gadu esmu kopā ar Ingrīdu. Arī viņa ir ļoti stiprs un talantīgs cilvēks.

    – Kā jūs satikāties?

    – Internetā. Es jau nevarēju atļauties meklēt darbavietā – kā tas izskatītos, ka direktors meklē mīļāko vai sievu… Internetā apskatījos vairākas, bet paliku pie vienas. Uzreiz jau nekas nebija skaidrs, taču sapratu – te ir vērts mēģināt. Sākumā doma bija vienkārši aizlāpīt to tukšumu sirdī, kas paliek, zaudējot dzīvesbiedru. Un tas jau ir ļoti daudz, ja atrodi cilvēku, ar kuru vari parunāt vai kaut kur aiziet, lai nav jādomā smagās domas. Sākumā darbojas vienkārši aizsardzības mehānisms, tikai pēc tam sāc domāt, ka varētu ko vairāk.

    Ziniet, vīrietis jau tikai izskatās stiprs, patiesībā mēs esam daudz vājāki nekā sievietes.

    Cilvēces izdzīvošanā galvenā loma ir sievietei. Tieši uz sievietēm gadu tūkstošiem gūlās cilts turpināšana, uzturēšana un viss pārējais. Vīrietis bija mednieks un karavīrs. Uzskatu, ka arī tagad sievietes strādā daudz vairāk nekā vīrieši – ne tikai algotu darbu darot, bet arī visus tos neredzamos darbus mājās un ar bērniem.

    – Par jūsu meitu Dinu Cepli zinām, ka viņa ir mājdzemdību vecmāte, ginekoloģe, dzemdību speciāliste. Bet otra meita Inga?

    – Ingai ir divas augstākās izglītības, maģistra grādi – viena iegūta Kultūras akadēmijā, otra Portugālē. Bet tagad viņai kopā ar vīru ir aparātbūves uzņēmums, abi audzina trīs bērnus. Savas meitas bezgalīgi mīlu, taču neesmu viņām veltījis pietiekami daudz laika. Un mazbērniem vēl jo mazāk.

    – Sarunā vairākkārt pieminat Dievu. To jums kā zinātniekam bieži pārmet. Nujā, un vēl to, ka nenoliedzat homeopātiju.

    – Liela daļa no Nobela prēmijas laureātiem arī ir kristieši. Zinātne man mācījusi – pilnīgi godīgi būtu teikt, ka mēs nevaram pierādīt Dieva esamību, bet tas nenozīmē, ka tāpēc viņš neeksistē, jo mēs jau nevaram pierādīt arī neesamību. Ja kaut ko nevaram izskaidrot šodien, tas nenozīmē, ka tas neeksistē.

    Mūsu prāts gan iekārtots tā – ja ko nevaram izskaidrot, tā nav vai tās ir muļķības. Bet patiesībā mēs nezinām ļoti daudz ko.

    Un, jo vairāk uzzinām, jo saprotam, cik maz zinām.

    Par homeopātiju… Es pat negribu ielaisties strīdos.

    Bet skaidri zinu – jūsu priekšā sēžu tikai tāpēc, ka bērnībā mani aizveda pie homeopātes. Tradicionālā medicīna no manis bija pilnībā atteikusies, un dakteris pateica manai mātei, ka četrpadsmit gadu vecumā es gulēšu gultā pilnīgi paralizēts. Taču es sēžu šeit un par locekļu kustīgumu nesūdzos. Zinu daudz tādu cilvēku, kam homeopātija, tāpat kā man, palīdzējusi. Jā, ar šo uz sevi izsaucu uguni, jo man vajadzētu teikt – no zinātniskā viedokļa tās ir pilnīgākās muļķības, jo tā nevar būt nekad. Bet deviņpadsmitajā gadsimtā tāpat bija ar neredzamajiem stariem, kas nogalina, – to uzskatīja par muļķībām. Tikai pēc daudziem gadiem atklāja, ka tādi ir un ka tie patiešām nogalina. Gribu gan uzsvērt – tas nav Zinātņu akadēmijas viedoklis, tikai mans personīgais. No zinātnes viedokļa homeopātijai izskaidrojuma nav, bet varbūt kādreiz būs. Sadzīvosim draudzīgi un cienīsim cita tiesības domāt tā, kā viņš domā.

    1 komentārs

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+