Mūžībā devusies teātra kritiķe Silvija Radzobe

Silvija Radzobe dzimusi Talsos 1950. gadā. Studējusi Latvijas Valsts Universitātē, kur vēlāk izveidojusi LU teātra studiju novirzienu, liecina informācija portālā literatura.lv.

Radzobe bija viena no ietekmīgākajām latviešu teātra kritiķēm, teātra zinātniece un vēsturniece, Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekle un Latvijas Universitātes profesore. Kopš 1978. gada bija Latvijas Teātra darbinieku savienības un kopš 1990. gada – Latvijas Rakstnieku savienības biedre. 

Kopš 1973. gada publicējusi recenzijas par teātra izrādēm, kā arī pētījumus par Latvijas teātra vēsturi un mūsdienu teātra procesiem. Sastādījusi almanahu Teātris un dzīve (1983–1992), sarakstījusi vairākas grāmatas par Latvijas teātra vēsturi, režiju Latvijā un pasaulē.

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Vintra Vilcāne

Personības

Silvijas Radzobes pēdējā intervija: Es neko nevaru noslēpt, man viss ir ierakstīts sejā

1982. gadā aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās (zinātniskā darba vadītājs Viktors Hausmanis).

Savas radošās dzīves laikā Silvija Radzobe publicējusi vairāk nekā 500 recenziju un rakstu. Publicējusi arī teorētiskus rakstus par literatūru un teātra problēmām žurnālos Karogs, Māksla, Teātra Vēstnesis, Letonica.

Radzobe pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi, sarakstījusi apceri Brošūra par manu naidu (1990) un pētījumu Kosmopolītu lieta un Aleksandrs Čaks, par ko saņēmusi Aleksandra Čaka balvu.

2007. gadā Radzobe saņēma Baltijas Asamblejas balvu par kolektīvā pētījuma Teātra režija Baltijā vadīšanu, bet 2020. gadā viņai pasniedza Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā.