Swedbank valdes priekšsēdētājs Reinis Rubenis: 7 iekšējās dzīves okeāni

Kad pirms kāda laika saņēmu uzaicinājumu parunāt par tēmu par lietām, kas dzīvē svarīgas, jutos gana pagodināts. Patiešām, kas var būt vēl svarīgāks par dzīvi? Šo jautājumu mēs katrs varam uzdot un uzdodam sev paši. Tomēr jāatzīst, ka pavisam kas cits ir dalīties savās pārdomās ar citiem.
Reinis Rubenis
Reinis Rubenis
Foto: Vija Celmins. «Okeāns vai Lielā jūra»

Par to, kas svarīgs, vēstī mīti un sengrieķu traģēdijas, galvas lauzījuši teologi un filozofi. Protams, netrūkst padomdevēju, kuri mūslaikos pārplūdina sociālos medijus ar mēģinājumiem noķert klausītāju, lasītāju, ar viena teikuma gudrībām solot aizvest bezmaz vai līdz paradīzes vārtiem.

Izmisums ir stāvoklis, kad neesam komfortā ar notiekošo un visbiežāk un visvairāk esam neapmierināti paši ar sevi.

Netrūkst arī rakstnieku, kas nemitīgi papildina tirgu ar rokasgrāmatām: septiņi soļi, kā gūt panākumus, septiņi padomi, kā dzīvot laimīgi un tamlīdzīgi. Tepat jāpieskaita biznesa veiksminieku stāsti par to, kādas tik dzīves peripetijas ar septiņkārtīgām neveiksmēm un pārbaudījumiem ir nācies piedzīvot, taču nejaušība un ticība sev viņiem vienmēr ir palīdzējusi atkal no jauna nopelnīt miljonus. Domāju, ka nekas no visa tā īsti uz mani neattiecas, bet, kad pats nonācu situācijā, kur man bija jāapkopo domas par svarīgo, – bija jāpadomā…   

Mani padomdevēji

Domājot par pieturpunktiem savā stāstā, vispirms saklausīju tuvo autoru – Serēna Kirkegora, Frīdriha Nīčes, Albēra Kamī un Fjodora Dostojevska – balsis un atbalsis. Manu interesi vairāk piesaistīja nevis jautājumi par zināšanām vai prasmēm, bet viņu centieni no jauna apdomāt dzīves vieduma jautājumus par to, kā paši tiekam galā ar savu esību. Tādā veidā mēģinot izveidot telpu, kurā dzīvot pašam un kas būtu pieņemama arī citiem.

Patiešām, vai tad filozofijas mērķis un filozofu uzdevums ir likt mums katram justies gudram vai justies labi? Man saprotamāks šķiet gluži pretējais – likt ieskatīties tajā, kas atklāj, cik patiesībā sliktā vai pat nožēlojamā stāvoklī mēs šobrīd katrs esam. Apjaust, kur esam nonākuši, skrienot pēc labklājības, sociālā statusa, patēriņa un izklaides labumiem, tai skaitā – arī dzenoties pēc zināšanas, arī pēc ātrām un ­virspusējām zināšanām. Kirkegors, Kamī, Nīče, Dostojevskis atvēra manas acis un palīdzēja samērot ikdienas darbus un sadzīvi ar to daudz lielāko un sarežģītāko realitāti, kurā jādzīvo.

Balstoties uz šīm pārdomām, nonācu līdz septiņiem dzīves aspektiem, uz kuriem skatos kā uz septiņiem iekšējiem dzīves okeāniem, ko cilvēkam nākas šķērsot, – nemiera, izmisuma, zaudējuma, pozīcijas ieņemšanas, nožēlas (un pazemības), cerības (un ticības) un mīlestības – grūti aptverama plašuma un dziļuma okeāniem. Kādreiz vētras tajos ir vieglas un prognozējamas, bet citreiz salīdzinoši negaidītas, grūtas un postošas. Zinu, neviens nav pasargāts – visiem nākas saskarties ar šiem dzīves aspektiem un mācīties šajos okeānos peldēt. Bet kā?

Nemiers

Katrā no mums mājo iekšējas bailes, spriedze, trauksme, raizes, neziņa. Katram ir vēlme būt noderīgam, to vairo tehnoloģiju un sabiedrisko mediju spiediens: skaiti laiku! Esi radošs! Esi produktīvs! Esi lietderīgs! Šis ir nemiers, ko nevar izsmelt ar zināšanu, bet ko remdē ticība, iekšēja līdzsvara meklējumi.

Albērs Kamī grāmatā Mīts par Sīsifu raksta, ka ir tikai viens jautājums, kas mums katram sev ir jāuzdod un godīgi jāatbild: kāpēc lai es neizdarītu pašnāvību? Vai šī dzīve ir dzīvošanas vērta, vai tā ir vērta šo pūļu, stresa, pārdzīvojumu, netaisnības – kam tas viss, ja mēs visi tā vai tā apklusīsim nāves brīdī? Kāpēc neizbeigt mokas, dzīves radītās ciešanas uzreiz, t. i., neizdarīt pašnāvību? Šī, protams, ir ekstrēma nemiera ilustrācija, bet man joprojām liekas, ka jautājums ir ­noformulēts ļoti skaidri un saprotami.

Tāpat esmu pārliecināts, ka pilnīgi visi saskaras ar šo «nemiera» stāvokli. Ja tu šo spriedzi nepiedzīvo – gribētu droši apgalvot, ka jau esi miris! Iekšējā nemiera, spriedzes, iekšējo baiļu stāvoklis, protams, nav konstanti vienāds visos dzīves posmos. Ir mirkļi, kad mēs to it kā nemanām, vai zinām, ka ir paralēls fons, par ko uztraucamies, bet ir mirkļi, kad nevaram gulēt – mokāmies ar bezmiegu vai pieceļamies trijos naktī un nezinām, kur likties.

Šī iekšējā spriedze mūs nomāc gan tīri praktiskos jautājumos – vai spēšu noturēties darbā un/vai saglabāt savu profesionālo aktualitāti tik ilgi, kamēr būšu izaudzinājis bērnus vai nomaksājis hipotekāro kredītu, vai spēšu izstāstīt vienu vai otru prezentāciju, lai cilvēki mani saprastu – līdz jau plašākām eksistences tēmām: kas ir šī dzīve; vai man ir kāds konkrēts uzdevums vai iekšējs aicinājums, kam es patiesi ticu, vai ticu pēcnāves dzīvei; ja pasaule dalīsies labajos un ļaunajos – pie kuriem piederēšu es, un vai turpat būs arī man vistuvākie cilvēki… Vai Dievs ir? Vai Viņš par mani parūpēsies, un, ja viņa nav, – vai esmu izdarījis visu, lai nodotu tālāk vislabāko, ko esmu saņēmis? Agrāk vai vēlāk tas ir jautājums par to, vai manai dzīvei ir kāds svars, ar ko es varu attaisnot savu eksistenci.

Cilvēkam ir uzlikta neiedomājama atbildības nasta, jo viņā sadzīvo gan laicīgais, gan mūžīgais/dievišķais, kurš viņu urda un neliek mieru.

Šis nemiers ir ļoti svarīgs, un nevajag censties to apslāpēt, jo tas mums var pavērt durvis uz «telpām un vietām», kurām citādi mēs paietu garām, tajās neieskatoties. Tikai ieklausoties varam saprast, kas un kāpēc mūs patiesi uztrauc, un līdz ar to varam labāk apjaust, kas esam, kas varam būt. Ilustrācijai: ja, piemēram, mēs pienāktu pie kraujas malas, mūs arī pārņemtu šis nemiers un bailes – nemiers par to, vai mēs nenolēktu. Un tieši te arī slēpjas pati būtība – mums ir brīvība izvēlēties. Līdz ar to ir šīs eksistenciālās bailes – vai izvēlēšos pareizi? Vai man pietiks drosmes izvēlēties pareizi? Kas notiks, ja savas muļķības pēc pieļaušu kļūdu?

Atbilde par nemiera cēloņiem slēpjas brīvībā izvēlēties. Cilvēkam ir uzlikta neiedomājama atbildības nasta, jo viņā sadzīvo gan laicīgais, gan mūžīgais/dievišķais, kurš viņu urda un neliek mieru. Cilvēka mūžība izšķiras šodienā, katrā acumirklī – ar lēmumu miljoniem, ko viņš pieņem, ko ir spiests pieņemt un kas veido viņa dzīves eksistenciālo identitāti. Domāju, ka cilvēks, kurš neuzdod sev jautājumus par sava nemiera cēloņiem, par izvēļu pamatiem, par labā un ļaunā robežām, dzīvo tikai un ­vienīgi savai savtīgai eksistencei, kuras traģēdiju redz visi citi, izņemot viņu pašu.

Izmisums

Ja esam zaudējuši līdzsvaru spriegumā starp galīgo un pārlaicīgo dzīvi, starp to, kam jāturpinās pēc mums, un ierobežotā laikā izjūtu, varbūt esam pat laimīgi, bet vai tā nepazaudējam būtiskāku perspektīvu? Aplama pašizpratne. Lūk, ar ko aizcērtam durvis uz mūsos dziļi snaudošo dzīvības noslēpumu, t. i., uz to, kas piešķir manai dzīvei īpašo garšu. Robežas, kur dzimst mans es, zaudējums, ir izmisuma situācija. Nesaku, ka ir vienkārši atrast pāreju starp iekšējiem resursiem un to ārējo pieprasījumu.

Mums ir sava izpratne, savas dzīves un individuālās situācijas problēmas. Taču mums, visticamāk, nav sveša ne melanholija, ne nostalģija, ne sāpe par dzīvi, kas aizplūst, nesniegusi gandarījumu.Tie ir cilvēku dzīves okeāni, kuriem nedz ārsti, nedz arī kādas laimes izjūtas eliksīri nespēs palīdzēt.

Šīs situācijas ir dažādas, taču līdzīgas tajā, ka nav ar zālēm ārstējamas. Izmisuma situācijā ceļš uz pašizpratni ir izmisuma sāpju ceļš, šī ir pašrūpe izmisuma situācijā. Tie, kas piedzīvojuši tuva cilvēka zaudējumu, iepazīst tukšumu, kas nav aizpildāms. Tie, kuri piedzīvojuši draudzības sabrukumu, vilšanos tuvākā cilvēkā vai vēl ko līdzīgu, kļūst viegli ievainojami. Un vēl vairāk: ja esi vīlies sevī, ir grūti atrast jebkādus spēkus, lai cīnītos par sevi pašu. Katrs no mums ir piedzīvojis kaut ko, kas viņam ir licis justies izmisušam un bezspēcīgam. 

No ārējā skatpunkta – mums vienmēr liekas, ka izmisumam jābūt par kaut ko vai kaut kā dēļ, bet izmisums vienmēr ir izmisums par sevi pašu: es vairs nevaru būt, kas biju, es vairs negribu būt šis es, kas esmu, negribu būt vai atrasties šajā situācijā un apstākļos utt. Mūsu kultūrā esam iekopuši pārliecību, ka ciešanas ir jānes ar cieņu, ka ir jāizdzīvo. Turklāt statistikas dati ir nežēlīgi: sabiedriski esam kļuvuši izolētāki, vientuļāki, aklāki pret cita problēmām, cita izmisumu. Taču izmisumā izpratne no līdzcilvēka puses par to, kam nākas iet cauri, arī spēj būt atbalsts, iedrošinājums. Izmisums ir stāvoklis, kad neesam komfortā ar notiekošo un visbiežāk un visvairāk esam neapmierināti paši ar sevi.

Mēs tad bēgam no sevis, jo sev neesam pieņemami. Ir dažādi es. Viens ir esošais, bet ir vēlamais es – tas, kurš ir izdevies, veiksmīgais, ar kuru mēs lepojamies, bet pa vidu ir šis nemiers, kurš no izmisuma var pāraugt ilgstošā depresijā, tas veidojas atšķirībās starp esošo un vēlamo sakāpinātā, sakaitētā uztverē.

Bet ir vēl viens veids, kā uz šo skatīties. Tas mazliet prasa iekšējās pasaules piepūli – praktizēt skatīties nevis uz ārējo es, ko vieglāk saskatīt citiem, bet drīzāk uz iekšējo es: tas ir ideālais es, tas, kurš mēs gribētu būt, pēc kā vērtējam un spriežam par to, kā rīkojamies šajā pasaulē, tas, kurš velk robežu starp ļauno un labo.

Ticu, ka šis ir vienīgais veids, kā cīnīties ar izmisumu, nemieru, bažām un raizēm, tas ir – meklēt, formulēt rīcības ideālo modeli un mēģināt rīkoties saskaņā ar savai dzīvei sakāmajiem un vairīties no neatbilstīgajiem kā stoiķim, kuram vienīgais ļaunums ir netikums. Taču tas nozīmē nemitīgi pārbaudīt sevi sadarbībā, saskarsmē ar citiem.

Zaudējums

Dzīves aspekts, kurš atgādina un pieprasa visu ielikt kādā plašākā kontekstā un dziļākā perspektīvā, ir nāve. Daudzi no mums jau ir tajā vecumā, kad esam personīgi saskārušies ar kāda tuva cilvēka zaudējumu. Esmu pārliecināts, ka daudzi no mums zina, ka tas nepavisam nav vienkārši un tas ir daudz smagāk nekā vērot no malas, ja tas notiek ar kādu citu draugu vai ģimeni, lai arī tā ir piederīga mūsu nāves pieredzes iepazīšanai.

No nāves jautājumiem nevajag izvairīties, jo tie attiecas tikai vienīgi uz tevi.

Šis aspekts ir neizbēgams un attiecas pilnīgi uz visiem, no tā nevaram izvairīties, un šajā ziņā visi esam vienādi. Ne velti ļoti daudzi filozofi, rakstnieki, ­reliģisku kustību ideologi veltījuši savas pārdomas šai tēmai, jo pienāk brīdis, kad laiks iztek – kad izbeidzas visas dzīves iespējas kaut ko labot, mainīt, pat pateikt, labākā gadījumā vēl vari apzināties, ka tavs laiks ir beidzies un dzīve tālāk paliek palicējiem. No nāves jautājumiem nevajag izvairīties, jo tie attiecas tikai vienīgi uz tevi.

Un nevajag sev aizmālēt acis, jo tas pilnībā pieder tavai eksistenciālajai personai. Jautājums, vai tici Dievam vai netici, vai tici pēcnāves dzīvei vai ne, un kam vispār tici – visi šie jautājumi iegūst substanci, kad tu domā par savu paša nāvi, tie nosaka to, kas esi, un līdz ar to, kā rīkosies šodien un tagad.

Apziņa par laicīgumu var palīdzēt sakārtot prioritātes un izvēlēties mērķus, uz kuriem tiekties. Visu dzīvē paspēt nevar, bet kaut ko paspēt tomēr vajag. Kurš gan grib atrasties situācijā, kad uz savu dzīvi jāatskatās kā uz bezjēdzīgu vai pat nekrietnu notikumu un rīcību haosu.

Nejaušībai ir liela nozīme, tomēr domāju: lai iegūtu to dzīves atsvaru, kas piešķir dzīvei jēgu, jābūt intensīvam iekšējam procesam mijiedarbībā ar mērķtiecīgu darbu. Katram pašam jāraksta savs stāsts, sava traģēdija. Manas dzīves stāstu, kura rakstīšanā iesaistās tik daudzi, galu galā parakstu es pats.

Pozīcijas ieņemšana

Cik gan viegli ir plūst līdzi dienu steigai un neaizstāvēt savu patiesību, kad tā tiek apšaubīta, jo kāpēc gan riskēt, ja nepieņems, varbūt pat izsmies utt.? Mēs sakām – burbuļu laiks. Kaut kādā ziņā tas nozīmē, ka patiesība katrā burbulī ir un paliek sava. Līdz ar to visi dzīvojam kastītēs, kurās ieliekam cits citu, un beigu beigās paši sevi iemūrējam ļoti virspusējos rāmjos – to izdarām skolās, darbavietās un sociālajos tīklos. Tā mēs nemaz īsti nepārbaudām savas varēšanas robežas: noticam abstraktiem vārdiem, bet paši esam pārāk kūtri, lai iedziļinātos un izsekotu kādam asākam domas pavērsienam. Līdzko pievēršamies kādai tēmai, mūs ­ielenc eksperti, un mēs jau atkal ļaujamies, neuzdodam jautājumu par to, kur beidzas viņu un sākas mūsu pašu kompetence, mana atbildība – mana pozīcija.

Šis tāpat nav vienkāršs jautājums, ar to saskaramies arvien biežāk, un iesaistīto apjoms pieaug – sākot formulēt, ­aizstāvēt savu pozīciju, mēģinot ­atbildēt un spriest par pareizo, patieso, labo, jā, un skaisto… Ja šīs atbildes lielākoties ietekmē tikai pašu, tas ir mazliet ­vieglāk nekā tad, ja tās ietekmē ģimenes vai uzņēmuma vai pat sabiedrības dzīvi nosakošas situācijas. Te arī vislabākais ir nemēģināt izskatīties zinošākam vai pareizākam, bet izdarīt izvēles, kas balstītas pārliecībā, kas sakņojas izpratnē.

Risku uzņemšanās ir daļa no sevis paša varēšanas iepazīšanas un pārbaudes.

Neatkarīgi no tā, vai esi premjers, bankas vadītājs, skolotājs, sociālās aprūpes darbinieks, tavi pieņemtie lēmumi, pat ja tie nav konsekventi, iezīmē noteiktu dzīves trajektoriju – atsedz to, uz kādām vērtībām, idejām, pārliecību tie ir balstīti. To, kam tu tici, un kādām idejām kalpo. Tu topi un veidojies, padarot savas idejas par savu ­pārliecību, un, jā, tas ir ­nepanesami nogurdinošāk nekā nospiest Like feisbukā. Par patiesību, kas nebūt nav vienmēr acīm redzama, ir jāiestājas, kas arī nebūt nav vienkārši, un tam vienmēr ir sava cena. Risku uzņemšanās ir daļa no sevis paša varēšanas iepazīšanas un pārbaudes.

Tad arī rodas jautājums, bet, kad  pienāks brīdis X, vai un kas būs tie, vai būs kāds, kas iestāsies par tevi, kas zinās un apliecinās – ka neesi dzīvojis velti! Kas būs šis liecinieks un advokāts, kas saskatīs, kas turpinās? Kas būs tā tavas dzīves ­sudraba vai zelta prove?

Ticība un cerība

Mēs katrs ceram uz kaut ko un ticam kaut kam, par ko nekādi nevaram pārliecināties tiešajā pieredzē. Piemēram, ticam, ka eksistē melnie caurumi, kuros var iesūkt planētas, zvaigznes, bet nezinām, kur paliekam un kas notiek tālāk. Melnajiem caurumiem mūsdienās ticam vairāk nekā Dievam.

Lai arī, Dievu noliedzot, saprotam – ja tomēr viņš būtu, visticamāk, tik vienkārši viņu saprast arī nevarētu, ne? Tā Augustīns mums norāda, ka vieglāk bērniņam būs izsmelt jūru ar lāpstiņu nekā mums saprast Dieva personu. Zinātnieki pamato, ka šī planētu sistēma ir cēlusies no lielā sprādziena, un zināšanas par to, kas notika sprādziena pirmajā sekundes ceturtdaļā ir ļoti limitētas, bet kaut kam taču bija jābūt, vēl pirms notika sprādziens, un vienalga – vai tas bija uz iekšu vai uz āru. Par to vairs nevaram runāt zinātniskās kategorijās, jo neko par to nezinām, bet intuīcija saka, ka kaut kam vēl ir jābūt!

Ir taču skaidrs – ja ticība varētu būt prāta produkts, tad pēc tās nebūtu nekādas vajadzības. Ticība ir no materiāla, ko neesam redzējuši un neesam pārliecinājušies. Ticība nevar būt saprasta, tā stāv pāri prātam. Kad iekšēji ceram un lūdzamies par kaut ko un kad tas sakārtojas, mūsu lūgšanas tiek atbildētas – pēc pāris dienām jau domājam, ka tā noteikti ir viena liela un laba sakritība, jo ticība neiet kopā ar sapratni, tā ir aizvainojums sapratnei. Ticība, tāpat kā cerība, nepakļaujas prātam.

Tur, kur jau ir drošība un pārliecība, nav vietas ticībai, jo tur arī nav nekāda riska. Gribētu arī teikt, ka lasīt un klausīties Kirkegoru ir ļoti riskanti, jo, ja ņem nopietni to, ko viņš ir domājis un rakstījis, var nozīmēt ielikt dzīves centrā kaut ko tādu, par ko iepriekš neesam satraukušies. Un tas savukārt var mainīt dzīvi pilnībā. Viens ir būt poētiskam attiecībā uz ticību un kas cits ir ielikt ticību dzīves centrā.

Dzīve nav vienkārša, un tā kļūst arvien komplicētāka.

Kas ir ticības saturs, daļēja atbilde ir paša dzīvē. Lai formulētu morāles problēmu, mums nevajag ētikas profesoru, tāpat kā – lai saprastu, kāds ārā laiks, mums nevajag laika ziņu dienestu, mēs zinām! Tās ir mūsu slāpes pēc patiesības, pēc ticības, pēc cerības! Tās dara mūs vājus, tās dara mūs stiprus.

Jo attīstītāka kļūst mūsu sabiedrība un arvien biežāk mums nākas uzdot jautājumus pašiem sev, jo biežāk pamanām, ka morālās izšķiršanās ir iekšēju pretrunu ielenktas. Dzīve nav vienkārša, un tā kļūst arvien komplicētāka.

Lielākoties jāizvēlas situācijās, kurās nav skaidras atbildes, kas ir labi un kas ir slikti, kādiem kritērijiem lai sekojam. Līdz ar to daudz mirklīgu izšķiršanos notiek, balstoties uz to, kam apzināti vai neapzināti ticam. Labi, ja šī ticība balstās mūsu kopīgā cerībā.

Nožēla un pazemība

Starp kristietības mācībām gribu nosaukt nožēlu un pazemību. Pazemību, kas liek apzināties savu varēšanu dižākas varas priekšā. Protams, katram cilvēkam ir kas tāds, ko viņš nožēlo, kaut kas, ko viņš izdarījis vai nav izdarījis. Te nedomāju to, ka kāds būtu pārdevis kādu īpašumu pārāk lēti, bet, protams, to, kas attiecas tieši uz dzīves izvēlēm un to morālo aspektu. Interesanti, ka Nīče šo nožēlošanu uzskata par pilnīgi lieku: kam lieki tērēt laiku – izdarīji/neizdarīji – vislabākais ir vienkārši aizmirst un iet tālāk, jo tev sevī jāaudzē šis supercilvēks, kurš iet pāri visam, lai realizētu savu mērķi.

Nīče ir dzīves aizstāvis, kas aicina būt tik stipram, lai skatītos acīs traģiskajam. Savukārt Kirkegors iesaka domāt par šīm situācijām, kurās neesam rīkojušies saskaņā ar saviem iekšējiem principiem, jo tikai tie saasinās mūsu reakcijas, kā arī turēs nomodā mūsu iekšējo morālo cilvēku! Dziļi nožēlot ir no jauna izdzīvot, no jauna izdzīvot ir no jauna piedzimt. Nīče, līdzīgi kā Kirkegors, mudina mūs būt līdz pašiem pamatiem godīgiem pret sevi par to, kas mēs esam un ko gribam. Abi uzskata, ka tikai godīgums var palīdzēt mums tapt un būt pašiem.

Bet Nīčem Dievs ir miris un šī pasaule pieder cilvēkam, ­turpretim Kirkegoram pasaule ir tikai un vienīgi mirklis, kurš nosaka tavu stāstu mūžībā. Nīčem centrā ir tas, ko tu vēlies pats, bet Kirkegoram – tas, ko tu domā, ko Dievs vēlas no tevis! Tu atrodies mūžīgā tapšanas procesā, un tevi nosaka ­tavas morālās izvēles!

Nožēla dēstī mūsos pazemību. Tā palīdz apjaust robežas, palīdz sakopot savas domas.

Kirkegoram viss jautājums ir par to, kāds cilvēks tu gribi tapt? Taču tā nav Nīčes varas griba, jo ne viss ir tavā varā. Vēl vairāk: jautājums ir: kas tad vispār ir tavā varā?  Visa dzīve ir tapšanas process – un nevis morāles iepotēšana, bet morāles «izraušana» no cilvēka. Kirkegors saka, ka galvenais ierobežojums, lai mēs spētu dzīvot taisnīgu dzīvi, ir pašiem sevis iemānīšana nedarīt «pareizi», jo tai mirklī, kad ir nepieciešams kaut ko upurēt, tas var samazināt mūsu laimi un apmierinātību, mēs «zinādami» ­izvēlamies vienkāršāko ceļu.

Man patīk spriedze starp šiem diviem gigantiem, kur viens aicina nebaidīties realizēt sevi šeit un tagad, bet otrs atgādina, ka šis mirklis nosaka tavas attiecības ar to, kas nepāriet, – ar mūžību. It kā divas pretrunīgas perspektīvas, bet domāju, ka nožēla ir liels un svarīgs iekšējais process. Nožēla dēstī mūsos pazemību. Tā palīdz apjaust robežas, palīdz sakopot savas domas, eventuāli palīdz atgūt spēku, jo līdz ar to saproti labāk, kas ir kārdinājums (savtīgums) un kas ir cerība un ticība.

Mīlestība

Un visbeidzot – mīlestība! Ja ir jānosauc vissvarīgākais, kādu pieredzi paturētu savā dzīvē un kuru vēlētu citiem cilvēkiem: tā ir dzīvošana mīlestībā.  Mīlestības, kā to zinām no senajiem grieķiem, ir ļoti dažādas (agapē, eros, phileo, philautia, storgē, xenia): viena bīstama kā erotiskā, cita vērsta uz brālību, draudzību, vēl kāda, kur tu upurējies, un vēl citas formas. Un nevar arī noliegt, ka kāda no mīlestības izpausmēm vai tās novirzēm ir arī sevis mīlēšana – narcistiska, savtīga, egoistiska pašapbrīna.

Un arī ļoti daudzos gadījumos, kad esam redzējuši pašupurēšanos vai ziedošanos – tās pamatmotivāciju –, nereti tā nāk no narcistiskas mīlestības pret sevi, no «neviens nav nesis lielāku upuri par mani». Dzīvojot mēs iepazīstam mīlestības bezgalīgi dažādās izpausmes, pārliecināmies par patiesību, ka mums svarīgāk pat ne tik daudz tikt mīlētiem, cik pašiem mīlēt. Jā, mūsu dzīves centrā ir ­mīlestība, un ap to griežas viss pārējais.

Cik gan nežēlīga ir vienpusēja mīlestība, jo mīlestība vienmēr tiecas izpausties darbībā! Un cik gan grūti ir tam, kurš nevar vai nedrīkst, vai arī tas vairs nav iespējams­– nodot savu mīlestību mīļajam adresātam. Kādreiz, lai sadziedētu šīs rētas, var aiziet visa dzīve. Citam (kā, piemēram, Kirkegoram) – turot rētu atvērtu, tā var būt arī iedvesmas avots un motivācija, lai paveiktu kaut ko nozīmīgu.

Dzīves ­veiksme ir būt mīlestības skartam.

Kad sastopies ar tuvo nāvi, tad saprotamāks kļūst teiciens, ka Dievs ir mīlestība, un ieteikums: neattiecies pavirši pret cilvēkiem, ar kuriem tev ir sakritis soļot kopā! Kad pienāk nāve – cilvēks bija, un nu cilvēka vairs nav – šī apziņa, ka laiks ir iztecējis un tu vairāk nekad nesatiksi vienu vai otru cilvēku, visu saliek ļoti vienkāršā un saprotamā perspektīvā. Tu ieraugi šo mīlestību, bet vairs nespēj to sniegt! Šī izpratne, šīs sāpes un ciešanas ir tava īstuma pārbaude! Te tu paliec viens pret vienu ar visu to, kas lielāks un dziļāks par tevi. Bet, lai kādi arī būtu vislielākie riski saistībā ar šo izšķirīgo soli – mīlēt – gadiem ritot, tomēr nākas atzīt, ka galvenais, kāpēc ir vērts dzīvot šo dzīvi, ir un paliek mīlestība.

Domāju, daudzi piekritīs: dzīve bez mīlestības ir dzīve bez dzīvības. Var sasniegt neiedomājamas virsotnes profesionāli, finansiāli, sportā, mūzikā vai jebkurā jomā un izpausmē, bet, ja cilvēks nav piedzīvojis mīlestību un ja viņa dzīvē mīlestībai visās tās daudzveidīgajās izpausmēs nav bijis vietas, tad nekam citam tā īsti arī nav bijis nekādas nozīmes. Dzīves ­veiksme ir būt mīlestības skartam.

Nobeigums

Šīs pārdomas nav par to, kā dzīvot laimīgu vai laimīgāku dzīvi. Esmu pārliecināts, ka primāri mēs meklējam jēgu un izpratni, nevis laimi. Notikumu nozīmības izpratne palīdz justies labi arī tad, kad notiek kaut kas tāds, ko, iespējams, nekontrolējam vai pat negribam, lai tas notiek.

Savukārt jēgas neesamība gan ir avots nemieram un izmisumam pat tad, kad šķietami dzīvojam labvēlīgos un labklājīgos apstākļos. Lai kā mūsdienu patēriņa orientētā vide mūs aicinātu uz izpriecām un baudām, saprotam, ka dzīve reizē ir mūsu atbildībai uzticēts sarežģīts uzdevums. Dzīve ir milzīga dāvana, bet šī dāvana arī ir diezgan liels izaicinājums, ja vēlies dzīvot apzināti. Un, pavisam godīgi, ja mēs kaut ko paņemam no Jēzus, Budas, Platona – dižajām tradīciju dibinošām autoritātēm –, tad tā ir atziņa, ka visa viņu gudrība ir nevis jāizrunā vārdos, bet jāpārbauda, jāizdzīvo, ­jāiedzīvina paša dzīvē.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Raksta abonements - 28 dienas

2.00€ / raksts

Vienreizējs maksājums

Abonēt
Oriģināls saturs katru dienu

3.49€ / 4 nedēļas

Automātiskais maksājums ik pēc 28 dienām

Abonēt
2 oriģinālraksti dienā 365 dienas gadā

34.99€ / 1 gads

Automātiskais maksājums ik pēc 365 dienām

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+