No neatkarības deklarācijas līdz trako namam. Igaunijas pirmā prezidenta Petsa dzimtas sūrais liktenis

1954. gada decembrī no Krievijas uz psihiatrisko slimnīcu netālu no Vīlandes pārved kārtējo pacientu. Vietējais personāls nespēj noticēt savām acīm, jo 80 gadus vecajā vīrā atpazīst Konstantīnu Petsu. Izrādās, ka viņš joprojām ir dzīvs. Staļins ir pusotru gadu kā miris, un kāds padomju birokrāts ir kļūdījies vai arī izrādījis žēlastību, pieņemot lēmumu atļaut kādreiz neatkarīgās Igaunijas prezidentam mūža pēdējos gadus pavadīt dzimtenē.

Taču tā nenotiek. Ziņa par prezidenta atrašanos trako namā un nožēlojamo stāvokli izplatās zibenīgi. Režīma kalpi attopas, kā tas var ietekmēt noskaņojumu jau tā kurnošajos igauņos, un reaģē. Pēc pāris nedēļām Petss pazūd no slimnīcas. Paliek tikai baumas, minējumi un neziņa. Tikai pēc daudziem gadiem kļūs zināms, ka prezidentu aizveda tālu projām – uz Buraševas psihiatrisko slimnīcu Tveras apgabalā. Tur viņš mirst 1956. gada 18. janvārī.

Atmodas laikā divi igauņu aktīvisti sāk meklēt Konstantīna Petsa kapavietu un dodas 15 kilometrus no Tveras (padomju laikā – Kaļiņinas) uz Buraševas ciematu, kurā atradās psihiatriskā slimnīca. Igauņiem laimējas – vēl dzīva ir Petsa pēdējā ārste, kura pastāsta, ka,

atšķirībā no citiem mirušajiem pacientiem, Konstantīnam Petsam izrādīja cieņu. Kā tas izpaudās? Viņu apglabāja zārkā…

1990. gada vasarā prezidenta mirstīgās atliekas pārved uz Igauniju un pārapbeda Tallinā.