Džentlmenis, skaistais baleta princis un pat reiz hokejists. Haraldu Ritenbergu pieminot

«Pensija? Tā man vēl priekšā!» toreiz smējās Haralds Ritenbergs. «Skolā jau nekad nav garlaicīgi un, kamēr pats labi jūtos un spēju to darīt, tikmēr strādāšu.» Mēs runājām neilgi pirms tautas mīlētā baletdejotāja un kinoaktiera 82. dzimšanas dienas, nākamgad viņam apritētu 94.

Teikšu godīgi – man vajadzēja divas dienas, lai saņemtos piezvanīt Haraldam Ritenbergam. Viņš ļoti pieklājīgā stilā vilcinājās teikt jāvārdu mūsu sarunai un, laikam cerot, ka pazudīšu, lūdza zvanīt pēc nedēļas, lai tad vienotos par tikšanās laiku. Es piezvanīju. Mēs satikāmies. Kur gan citur, ja ne Ritenberga kunga otrajās mājās – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Nu jau skolā kādreizējais baleta solists aizvadījis vairāk gadu nekā uz skatuves. 

Rit stunda, tāpēc gaiteņos valda klusums. Vien divas meitenes gaitenī mācās un, mūs ieraugot, ne vien sveicina, bet steigšus pieceļas kājās. Kad skolas mākslinieciskā vadītāja mājīgajā kabinetā iekārtojamies uz sarunu, viņš saka: «Par mani jau ir tik daudz rakstīts… Es jums labāk uzdāvināšu Ijas Bites grāmatu! Viņa paveica apbrīnojamu darbu, atrada tik daudz publikāciju par manām lomām…» Kamēr mākslinieks raksta autogrāfu grāmatā Haris. Viss par Haraldu Ritenbergu, jautāju – vai gan var uzrakstīt visu par cilvēka dzīvi? Ritenberga kungs apcerīgi smaida: «Nevar gan… Un nemaz nevajag!» Arī mūsu sarunā viņš ļoti džentlmeniski izvairās no vairākiem maniem jautājumiem. Par viņu joprojām bieži raksta – baleta princis, bet man gribas papildināt – džentlmenis. 

Lokainie mati