Bijusī veselības ministre Ingrīda Circene: Sapņos skrienu maratonu

– Vai esat apmierināta ar savu dzīvi – tādu, kāda tā ir šobrīd?

– Kā jau katram cilvēkam, arī man šķiet, ka kaut kas varētu būt labāk, bet, saprotot, ka galvenajās lietās viss ir kārtībā, iestājas miers. Pagājušajā gadā man bija ļoti smagas veselības problēmas, bet tik un tā es priecājos par dzīvi. Pat ja ķermenis šobrīd nevar izdarīt visu, ko galva grib, piemēram, noskriet maratonu, es par to nesūdzos. Uzskatu, ka citi nav vainīgi pie tā, kā es jūtos, un citiem nav jācieš mana diskomforta dēļ. Negribu ar žēlošanos atņemt kādam enerģiju, tāpēc neviens no apkārtējiem nekad nav jutis, ka jebkad būtu bijusi nevesela.

– Vai slimošanas laikā jums radās kādas vērtīgas atziņas?

– Vienmēr esmu strādājusi ar milzu jaudu, jo katrā darbā ielieku visu savu spēku, enerģiju un izdomu. Un arī tagad man šķiet, ka nav tāda vārda – nevaru. Ja neveras vaļā vienas durvis, tad ir atkal citas. Lielā mērogā ņemot, mūsu sabiedrība grib pārmaiņas, grib dzīvot labāk, bet, ja kāds tās izmaiņas grib īstenot, lielākoties visi ir pret. Kaut ko mainīt ir grūti. Tāpēc, ka izmaiņas vienmēr var nozīmēt arī sliktumu kādā jomā.

Nujā, un tad, kad tu tā cīnies, pēkšņi vienā dienā Dievs pasaka, ka tik ļoti nevajag trakot, ka nevajag kāpt ugunskurā kā Žannai D’Arkai, lai tevi sadedzinātu idejas vārdā. Pat ja tu pati ļoti tici kādai idejai, bet kaut kādu iemeslu dēļ tā nav īstenojama, ir jāapstājas. Tik aktīvam cilvēkam kā man lielākā problēma ir tā, ka galva neiet kopā ar miesu.

Sapņos es skrienu maratonu, un ir sajūta, ka visu varu, bet fiziski tomēr visu nevar gan.

Un es esmu pieņēmusi šo zīmi – atpūsties. Izlasīt kādas trīsdesmit grāmatas, skatīties, kā puķes zied.

– Esat samazinājusi savu tempu?

– Kad strādāju slimnīcā, biju operējoša ārste, man bija dežūras, tad, protams, fiziskā slodze man bija daudz lielāka. Tagad tā ir mazāka, bet, tā kā esmu vadītāja (Ingrīda Circene ir «MFD Veselības grupas» galvenā ginekoloģe – aut.), man joprojām ir ļoti intensīvs garīgais temps.

– Kādas jums tagad šķiet Latvijas sievietes, piemēram, salīdzinājumā ar to laiku, kad pieņēmāt pacientes Aizputē?

– Sievietes šobrīd ir daudz pašapzinīgākas un neatkarīgākas.  Izglītotākas nekā vīrieši, bieži nopelna tikpat, ja ne vēl vairāk, līdz ar to vīrieša loma sabiedrībā ir mainījusies. Ja vīrieši vairāk pelnītu, būtu izglītotāki un atbildīgāki, demogrāfiskās krīzes Latvijā nebūtu. Pašlaik puse sieviešu laiž pasaulē bērniņus, nebūdamas laulībā. Daudzām nav drošības par vīriešiem, par to, ka viņi gribēs būt līdzās visu mūžu. Tad tas viens bērniņš lielākoties tiek dzemdēts sev, bet, lai nolemtu, ka būs vēl viens, – tam šīs sievietes nejūt atbalstu. Mūsdienu sievietes man noteikti nešķiet laimīgākas, ne velti mēdz teikt – cilvēkam nav labi vienam būt. Un tā arī ir. Laime ir par kādu rūpēties, kādam kaut ko dot, un tas arī sniedz gandarījumu.

Laime ir tad, kad redzi, ka spēj otru darīt laimīgu.

– Vai atceraties savu pirmo iemīlēšanos?

– Bērnībā biju puiciska – varbūt tāpēc, ka mani vecāki gaidīja piedzimstam puiku, – kopā ar puišiem kāpu kokos, rāpos pāri žogiem, šāvu ar loku un metu nažus mērķos. Jau no skolas laikiem man tuvākas ir bijušas puišu kompānijas, un vienu otru reizi tas citās meitenēs radīja greizsirdību. Ar manu pirmo vīru mēs mācījāmies vienā klasē. Draudzība pārgāja ķircināšanā un vēlāk jau mīlestībā. Bet sākotnēji tā nebija kā zibens spēriens.

– Jūsu vecmāmiņai no tēva puses bija četrpadsmit bērnu. Jums pašai ir viena meita. Neesat gribējusi vairāk bērnu?

– Ja liktenis man būtu dāvājis citādu dzīvi un ja mans pirmais vīrs nebūtu bijis alkoholiķis, iespējams, man būtu bijuši kādi pieci bērni. Bet viņš vairāk bērnu negribēja. Es ļoti agri apprecējos – divdesmit gados. Ja to vērtētu ar šodienas prātu, tad, iespējams, šādu laulību vispār nebūtu bijis. Bet tolaik man nebija nekādas dzīves pieredzes, šķita – es visu varu mainīt, atliek tikai vēlēties. Taču tad atkal esmu domājusi – ja man būtu kādi pieci bērni, iespējams, es nebūtu ārste, nebūtu gājusi politikā. Bet man ir meita Agnese, divi mazdēli, un es esmu ļoti apmierināta. Dzimta turpinās.

Kad man piedzima meita, mācījos Medicīnas institūta trešajā kursā. Meitu pieskatīt palīdzēja abi vecvecāki, un arī es pati ļoti daudz darīju. Nekad neesmu ņēmusi akadēmiskos atvaļinājumus, naktīs strādāju, pēc dežūras slimnīcā mazgāju autiņus. Jā, esmu pārdzīvojusi to, ka manis trūka ģimenei. Tas grauž manu sirdi kā ķirmis, bet to jau nu vairs nevar atgriezt atpakaļ. Diemžēl tolaik ārsta alga bija 120 rubļu, un ar to nevarēju izdzīvot. Ar šodienas prātu varbūt dzīvotu pieticīgāk un bērnam nebūtu pirkusi kombinezonus un importa kleitas, bet jaunībā šķita, ka to visu vajag. Tagad kopā būšana ar ģimeni man šķiet svarīgāka par finansiālo stāvokli. Nu, kad esmu finansiāli stabila, jau ir viegli par to runāt, bet, kad, sagaidot jauno gadu, makā ir trīs rubļi, tik gaiši viss neliekas. Meita man neko nav pārmetusi, bet mēs arī abas esam to visu izrunājušas.

– Pirms divpadsmit gadiem jūs piedalījāties šovā Dejo ar zvaigzni 2. Vai arī beidzamajā laikā esat atļāvusies kaut ko tikpat traku?

– Vistrakākā mana aizraušanās tagad ir dārzs. Dārza lietas mani saistījušas vienmēr, tikai agrāk nebija laika. Vecāku dzimtajās mājās –kur dārzā mēs šobrīd sēžam – esmu ravējusi kopš bērna kājas. Un man tik ļoti patika dārza lietas, ka vienu brīdi pat apsvēru iespēju studēt bioloģiju.

Tā kā aizvadītajā gadā veselības problēmu dēļ daudz laika pavadīju mājās, pašmācības ceļā apguvu Bulduru Dārzkopības vidusskolas programmu. Lasīju grāmatas par augiem, puķēm, augsni, stādīšanas īpatnībām, kopšanu un pat minerālmēsliem.

Pagājušajā rudenī sastādīju apmēram simtu vēlo tulpju, kas ziedēja līdz jūnijam.

Un tad izdomāju – lai dobes izskatītos karaliskākas, varētu izveidot ap tām peoniju vainagus. Martā saņēmu savas pasūtītās 29 peonijas, un nedēļas laikā tās visas tika sastādītas. Palīdzēja mana draudzene Ausma Kantāne. Viņa teica, ka esmu pilnīgi traka. Atbildēju, ka to nemaz nenoliedzu. Ausmai, tieši tāpat kā man, patīk strādāt dārzā, un viņa man arī ļoti daudz palīdzējusi, īpaši pēdējā gada laikā, kad man bija problēmas ar veselību. Ausma pie manis nodzīvoja visu pagājušo vasaru. Bet es kā muižas ķēkša gatavoju ēst (smejas).

Jā, mans trakums nekur nav zudis. Bet vēl jau nekas nav beidzies. Vēl rudenī grasos turpināt stādīt peonijas. Izskatās, ka man te būs Kalsnavas arborētums numur 2.

– Šķiet, ka dārzs dara jūs laimīgu.

– Man jau šķiet, ka gūstu laimi no lietām, kurām citi, iespējams, nemaz nepievērš uzmanību. Piemēram, iznāku no rīta dārzā, kur viss smaržo un zied, skatos uz tikko nopļauto mauriņu, dzeru rīta kafiju, jūtūbē klausos mūziku, kas man patīk – vijolnieku Andrē Rjē –, un man jau ir laime. Vakaros skaistu valša ritmu pavadībā es dārzā mēdzu aizmigt.

– Kurā dzīves posmā esat jutusies piepildīta un vislaimīgākā?

– Esmu tāds cilvēks, kas kopumā vienmēr jūtas laimīgs. Man palīdz tas, ka nekad neuztraucos par sīkumiem un par to, ko par mani padomās. Man ļoti svarīgi ir, lai es pati sevi varētu saprast un būtu pārliecināta par to, ko daru. Cilvēkam ir jābūt godīgam, krietnam un strādīgam – tā arī ir dzīves jēga, kas dod laimi. Kad strādāju par ginekoloģi, katru reizi, kad piedzima vesels bērns, man bija laimes brīdis. Kad mammas un vecāki ir laimīgi, tas ir pāri visam. Arī tagad. Arī es pati nekad neaizmirsīšu to laimes sajūtu, kad piedzima mana meita Agnese.

Laimīga biju arī tad, kad noliku pēdējo eksāmenu Rīgas Medicīnas institūtā. Iekšēji pilnīgi lidoju no sajūtas, ka ļoti labi esmu pabeigusi vienu dzīves posmu un tagad būšu ārste. Laimīga jutos arī, kad izremontēju vecāku māju, tagad tur ielikts parkets, jauni logi un durvis – man bija sajūta, ka esmu šo māju izglābusi. Nodomāju – kaut mani vecāki to redzētu! Arī kad kopju dārzu, dažreiz aizdomājos, ka vecāki no mākoņa maliņas uz to visu noraugās un priecājas.

– Skatoties senas fotogrāfijas, redzams, ka jaunībā bijāt dabiska tumšmate. Kurā brīdī pārtapāt par blondīni?

– Mans pirmais vīrs gribēja, lai no tumšmates kļūstu par blondīni. Mani pašu matu krāsa nekad sevišķi nav interesējusi, tāpēc piekritu, man tā nebija problēma. Pēc tam atkal pāriet uz tumšo toni sevišķas vajadzības nebija, un tā tas arī turpinājās. Tagad jau šķiet, ka gaiša matu krāsa padara jaunāku.

– Vai jūs izjūtat savus gadus?

– Savos sešdesmit trijos jūtos vismaz piecpadsmit gadu jaunāka. Jā, ar mazbērniem uz diseni neietu, bet es ļoti labi saprotu pusaudžus. Esmu mazdēliem teikusi: pat ja jūs kaut ko sliktu izdarāt – un tā var gadīties –, nekad nemelojiet! Mani tīņu vecuma mazdēli ar savu draugu baru ļoti daudz laika pavada mūsu mājās. Nesen nopirku jaunu telti, tajā mazdēli vasarā gatavojas dzīvoties dārzā.

Man patīk būt jaunu cilvēku sabiedrībā, jo viņiem ir daudz spēcīgāka enerģētika.

Lai arī jauniešiem nav dzīves pieredzes un bieži vien viņi runā un dara dažādas aplamības, tomēr no viņiem izstaro neviltots dzīvesprieks, kura bieži vien pietrūkst vecākiem cilvēkiem. Man pašai skolas laikā ļoti patika spēlēt basketbolu, un mazdēliem par prieku pie mājas esmu ierīkojusi basketbola laukumu. Savukārt viņi mani ir apmācījuši jaunākajās tehnoloģijās. Pateicoties mazdēliem, pirms kādiem pieciem gadiem atklāju feisbuku, jūtūbi, vatsapu, esmu apguvusi arī fotografēšanu un foto rediģēšanu. Telefonā man tagad atrodams viss iespējamais.

– Ingrīda, jūs radāt iespaidu, ka esat spēcīga personība. Vai jūs var ievainot?

– Kad vecmāmiņa man bērnībā teica: «Nedari labu, ļaunu nepiedzīvosi!» – es to nevarēju saprast. Man šķita – jo vairāk otram darīšu labu, jo vairāk laba saņemšu atpakaļ. Taču izrādās, ka otrs var pierast pie tā, ka visu laiku saņem to labo. Un, kad vairs nesaņem, rodas neapmierinātība un pretenzijas. Šādos brīžos manī ienāk netaisnības izjūta, kas mani var ievainot.

Jā, esmu arī jutusies nodota, bet vienmēr – stiprāka par pāridarītājiem. Iespējams tāpēc, ka katrreiz meklēju risinājumu un uzskatu, ka ikvienā sliktumā ir arī kāds labums. Pat brīdī, kad manī ir sāpes, dusmas un aizvainojums, labo saskatu vairāk. Pēc tam, ar mierīgu prātu apdomājot, saprotu, ka nekas briesmīgs jau nav noticis.

– Vai ir kāda iezīme, no kuras jūs labprāt gribētu tikt vaļā?

– Pati citreiz stundas laikā varu izdarīt to, ko cits dara visu dienu. Un tad man liekas – kāpēc viņš nevar tāpat? Bet nevar. To, ka visi cilvēki nav vienādi, jāiemācās pieņemt. Priecātos, ja varētu savu straujo dabu palēnināt, lai manī būtu vairāk iecietības pret apkārtējiem cilvēkiem.

– Jūsu straujums ir aizvainojis cilvēkus?

– Apzinos, ka esmu kādreiz pārāk asa un konkrēta. Bet, ja ir izdarīts pārkāpums un man sāk runāt pretī, tad tiešām esmu kā pērkona negaiss. Tāpēc cilvēkiem esmu teikusi: lūdzu, neattīstiet manī konfliktu un dusmas! Jā, dusmas man pāriet ātri, bet vienā brīdī tās var būt ļoti spēcīgas. Lai nu kā, es varu atzīt arī savas kļūdas un esmu gatava atvainoties. Taču tas vēl nenozīmē, ka es mainu savu pozīciju.

Kaut arī – ar gadiem mana ātrā daba ir kļuvusi lēnāka. Dzīves pieredze iemāca, ka dusmojoties jau tu dari pāri arī pati sev. Bet, ja kāds ilgstoši tur naidu uz otru par sīkumiem, tas gan man šķiet nožēlojami.

– Ingrīda, jūs reiz teicāt: dodiet man mērķi, un es to sašaušu! Kāds šobrīd ir jūsu mērķis?

– Mērķi vienmēr ir tuvāki un tālāki, mazāki un lielāki. Daudzus jau dzīvē esmu sasniegusi, un tāda viena milzīga mērķa man šobrīd nav. Taču jāatzīst, ka esmu vadītāja jau no dzimšanas. Skolā vadīju kori, tad vadīju Aizputes poliklīniku, pēc tam arī slimnīcu, trīs reizes biju veselības ministre. Līdz ar to es nebaidos uzņemties atbildību par to, ko saku un daru. Kādreiz ministrijas biroja meitenes smējās: «Tevi jau nevar atstāt pat uz desmit minūtēm vienu – saradīsi tik daudz ideju, ka pārējie gada laikā tās nespēs realizēt.»

Jā, idejas un priekšlikumi man ir vienmēr. Arī attiecībā uz kovida krīzi.

Piemēram, tad, kad martā sākās kovids, es ar savu ilggadējo mediķes un vadītājas pieredzi nebūtu sūtījusi NPMD brigādes noņemt paraugus vīrusa analīzēm – būtu paņēmusi rezerves mašīnas, iesaistījusi šajā procesā pirms tam apmācītus medicīnas studentus un dotu viņiem iespēju trenēties. Es arī būtu pieņēmusi citādu lēmumu saistībā ar medicīnas aprūpes pakalpojumiem kovida laikā, nebūtu pieļāvusi, ka izmeklējumi uz diviem vai trim mēnešiem tiek pilnībā pārtraukti. Mediķi taču vienmēr ir snieguši palīdzību visiem – gan kara, gan mēra laikā. Tagad ārstu vidē dzirdu runājam, ka ir ļoti pieaudzis smago slimnieku skaits. Jā, mums ir ļoti labi kovida rādītāji, bet citos veselības jautājumos šobrīd nemaz tik spoži neesam.

– Daudzi saistībā ar kovida krīzi šobrīd ir apvainojušies uz valsti, piemēram, par to, ka netiek atbalstīti nodokļu atvieglojumu ziņā. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Lielākajai daļai uzņēmēju tomēr bija iespējas saņemt dīkstāves pabalstus. Vienīgi valdība nepieņēma lēmumu, ka var saņemt šo pabalstu arī tad, ja saglabājies kaut neliels ienākumu apjoms.

Pati visu mūžu, sākot no piecpadsmit gadu vecuma, esmu intensīvi strādājusi algotu darbu (reizēm pat vairākās darbavietās), maksājusi nodokļus un nekad par to visu neesmu sūdzējusies. Tāpēc domāju, ka cilvēkiem, kuri strādāja kā pašnodarbinātie vai mikrouzņēmumos, bija visas iespējas saprast, vai tas būs izdevīgi. Jā, vienmēr ir izdevīgi saņemt lielāku naudu šodien un nedomāt par nākotni. Negribu nevienu aizvainot, bet, ja tu mēnesī nevari nopelnīt pat minimālo algu, vai tas ir izdevīgs bizness? Vai vajadzētu visu mūžu darīt to, no kā nav iespējams samaksāt pat minimālos nodokļus, lai iegūtu minimālo pensiju? Varbūt tomēr jāpiemācās klāt ko jaunu, jāveido cita veida bizness vai arī jāapvienojas ar citiem uzņēmumiem? Vienmēr kaut ko var izdomāt. Arī es, kad kļuvu par Aizputes slimnīcas galveno ārsti, sāku tālmācībā mācīties augstskolā Turība, jo man nebija biznesa zināšanu. Bet tagad esmu arī menedžere, un tas ir mans ieguvums.

– Ingrīda, jūs vienmēr esat bijusi fiziski aktīva. Ko šobrīd darāt, lai uzturētu sevi formā?

– Agrāk skrēju pat 7 kilometrus – no savām mājām līdz Māras dīķim un atpakaļ – un nopeldēju kādu pusotru kilometru. Šobrīd veselības dēļ neskrienu, taču katru rītu kādas divdesmit minūtes vingroju un ļoti daudz staigāju. Taču manu emocionālo labsajūtu pilnīgi noteikti nodrošina mans suns – Grāfs Ričijs. Viņš ir mana dvēsele. Grāfam Ričijam ir divarpus gadu.

Man vienmēr ir patikuši suņi, un suņi man ir bijuši arī tad, kad dzīvoju Aizputē. Vismīļākā šķirne man ir zelta retrīvers, bet meita norādīja, ka šīs šķirnes suņi ir lieli un ģimenes izbraucienos nav ērti pārvadājami. Tad ieminējos, ka labprāt gribētu kavaliera karaļa Čārlza spanielu – tikko biju noskatījusies filmu Dārsija kunga atbrīvošana, kur rādīja tieši šādu sunīšu audzētājus. Un vienu rītu, ēdot brokastis, mazdēli man saka: mēs tev atradām to suni sludinājumā. Aizbraucām paskatīties kucēnus – viens bija puika, viena meitene. Tā kā puika uzreiz ielīda man klēpī, bija skaidrs, kuru izvēlēšos. Kad Ričijs ienāca manās mājās, paņēmu trīs brīvdienas, lai varētu sunīti iepazīstināt ar māju. Kastē ieklāju sedziņu un noliku blakus gultai, lai varētu Ričiju pieskatīt. Naktīs nesu viņu čurināt un darbā pusdienlaiku izmantoju, lai atskrietu mājās, izslaistu laukā un pabarotu savu bērnu. Grāfs Ričijs dara pilnīgi visu, ko viņam liek, un viņš pat nav gājis nevienā suņu skolā. Mans Ričijs ir mācījies mīlestības skolā.

– Uz kurieni jūs gribētu aizceļot?

– Esmu bijusi sešdesmit astoņās valstīs. Un ne tāpēc, ka mans mērķis būtu apceļot pēc iespējas vairāk valstu. Vienkārši man ļoti patīk ceļot. Pagājušogad biju Jaunzēlandē kopā ar savu ceļošanas draudzeni – ginekoloģi Astrīdu Tirāni –, un šogad aprīlī bijām sataisījušās braukt uz Austrāliju, uz menopauzei veltītu kongresu Melburnā. Taču kovida dēļ viss izjuka. Oktobrī, ja nekas nemainīsies, lidošu uz Parīzi. Parīze ir mana pilsēta, tur zinu katru kvartālu un ieliņu, un es ļoti esmu sailgojusies pēc tās. Mani ļoti fascinē arī Itālija.  

– Vai jums ir plāns tuvākajā laikā doties pensijā?

– Nē. Negrasos gan. Ja mani ar varu neaizdzīs vai nepieņems kādu likumu, kas neļaus strādāt, pensijā iet neplānoju. Man vēl nav iestājies tāds emocionāli psiholoģisks posms, lai teiktu: tagad gribu dzīvot tikai sev. Es pasaulei varu tik daudz piedāvāt – vienalga, kurā jomā, kāpēc lai es to visu paturētu pie sevis! Un man arī patīk strādāt. Domāju, ka darbs man ir ielikts šūpulī, un tas man sagādā prieku. Ja mana vecmāmiņa, kuras vīrs nomira četrdesmit septiņu gadu vecumā, varēja izaudzināt četrpadsmit bērnu, tad kāpēc lai kaut ko nevarētu es! Gēni tomēr daudz ko nosaka, un es sevī jūtu senču spēku.