Ārpus ikdienišķās apziņas. Kas ir transa stāvoklis?

Raksts publicēts žurnālā Annas psihologija Nr. 4 2013. gadā

Kāpēc transa stāvokli maz izmanto medicīniskajā psihoterapijā

Mūsdienīgās psihoterapijas metodes tiecas uz to, lai cilvēks apzinās, kādas ir viņa izjūtas terapeitiskās sarunas laikā, pilnas apziņas stāvoklī atceras, kā rīkojies agrāk, un var to pārrunāt, kā arī pēc iespējas apzināti izvēlas, kāda būs viņa rīcība turpmāk. Mūsdienās medicīniskās psihoterapijas ideāls ir apzināta, nevis transa stāvokļa noteikta rīcība, kuru terapeitiskiem mērķiem izmanto tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, fobiju ārstēšanā).

Vai tās ir iepriekšējās dzīves?

Tie, kas apgalvo, ka atceras iepriekšējās dzīves, šo pārliecību guvuši, atrodoties tādā transa stāvoklī, kad, zinātniskiem terminiem to definējot, smadzenēs aktivizējusies veģetatīvās nervu sistēmas parasimpātiskā daļa, kas atbild par relaksāciju, fantāzijas lidojumu un robežu izplūšanu. Fantāzijas un atmiņas saplūst kopā vienā ainā, kas ir tikpat spilgta kā sapņi, kurus atceramies. Bet, tā kā redzētais nav piedzīvots miegā, daudzi notic, ka tas viss patiešām ir atmiņas, un nereti piedēvē to pagājušajām dzīvēm. Cilvēka psihes iespēju robežas patiešām ir milzīgas un zinātniski nav līdz galam izpētītas. Tas dod vietu daudzām un dažādām teorijām, kā arī sensacionāliem paziņojumiem.

Spēja noticēt sev

Lai pēc savas gribas nonāktu transa stāvoklī, galvenā ir spēja noticēt, ka tas izdosies.

Piemēram, hipnozes seansā gan hipnotizētājam jātic, ka viņš spēj hipnotizēt, gan viņa klientam jātic, ka hipnotizētājs to spēj. Noticēt otra spējām un teiktajam ir vieglāk. Piemēram, kad hipnotizētājs saka: «Tu tagad esi mierīgs, pavisam mierīgs,» – cilvēks parasti uzreiz tam notic un atslābst, jo mums ir ieprogrammēta tieksme paklausīt autoritātēm. Pateikt sev: «Esmu mierīgs,» un tā arī sajusties ne visiem izdodas uzreiz. Sasniedzot transa stāvokli, praktizējot meditācijas, autogēnā treniņa, pašhipnozes vai jogas tehnikas, ticība savām spējām pieaug.

Varbūt transā apziņa paplašinās?

Lai arī lielākoties transa stāvokļa apziņu uzskata par zināmā mērā sašaurinātu, uz ko vienu vērstu, par šo jautājumu un terminoloģiju mēdz diskutēt. Un pamatoti. Dažu meditāciju laikā atveras īpatnēji izmainītas apziņas stāvokļi, kas rada vismaz subjektīvu sajūtu, ka apziņa ir paplašinājusies. Piemēram, ka cilvēks saplūst ar apkārtni. Meditējot un nonākot eiforijā, apziņa arī šķiet plašāka nekā ikdienā. Dzenbudismā ir meditāciju veidi, kuros cilvēki īpaši trenē spēju sajust visu, kas ir apkārt – arī aiz muguras. Tātad – pat objektīvi sanāk pat pretēji transa stāvokļa definētajai sašaurinātajai apziņai, kurā cilvēks daudz ko nepamana. Arī pirtī, kur uz ķermeni iedarbojas daudzi un dažādi kairinātāji un notiek rituāli, izmainīto apziņas stāvokli sauc par paplašinātu. Diemžēl nav tāda apziņometra, ar kuru visos šajos izmainītajos apziņas stāvokļos varētu veikt objektīvus mērījumus. Tāpēc diskusijas – apziņa transā ir sašaurināta vai paplašināta – turpināsies un visos meditāciju veidos, kā arī pirts rituālos par transa stāvokli kā sašaurinātu apziņas stāvokli runāt patiešām nevar.

Ārpus ikdienišķās apziņas

Konsultē Artūrs Utināns,

Ārsts psihoterapeits, psihiatrs

Jēdzienu transs bieži lieto kā sinonīmu terminam izmainītas apziņas stāvoklis.

Tāds tas arī ir. Tomēr lielākoties ar transu domā noteiktā veidā izmainītu apziņas stāvokli, kad apziņa ir sašaurināta, salīdzinot ar ikdienišķo apziņas stāvokli. Apziņa, ļoti vienkāršoti sakot, ir tas, ko apzināmies konkrētajā brīdī. Ikdienišķo apziņu ik brīdi ietekmē visapkārt esošie kairinātāji, kas katrs stimulē citu smadzeņu centru. Ikdienā redzes, dzirdes, ožas, sajūtu palaidējstimusli visu laiku darbojas, tāpēc apziņa parasti ir vidēji plašā stāvoklī, kuru sauc par ikdienišķo.

Fokusēšanās uz kaut ko vienu

Transa laikā (ar to domājot izmanītu apziņas stāvokli ar tuneļveida redzējumu) apziņa sašaurinās, jo stimuli ir vai nu vienveidīgi, vai to ir maz. Apziņas sašaurināšanās notiek, kad cilvēks –

*neviļus (slimības, pārslodzes vai aizdomāšanās dēļ),

*apzināti (izmantojot īpašas pašhipnozes, autogēnā treniņa un meditācijas tehnikas, samazinot apkārtējās vides stimulus vai lietojot apreibinošas vielas),

*afekta (visbiežāk baiļu, pārlieka stresa vai vientulības trauksmes dēļ),

*pirtī (ja tur dodas ar mērķi – tikai atslābt),

*vai ar cita cilvēka (parasti hipnotizētāja vai sludinātāja) palīdzību –

ir koncentrējies jeb fokusējies uz kaut ko vienu, līdz ar to neuztver apkārt notiekošo tādā mērā, kā uztvertu savā normālajā apziņas stāvoklī. Tomēr viņš ir nomodā un spēj no transa stāvokļa iziet, ja to vēlas vai ja kāds negaidīts kairinājums izjauc fokusēšanos. Tātad fokusēšanās uz kaut ko vienu, ko reizēm dēvē arī par tuneļveida redzējumu, nozīmē, ka pārējais apkārt notiekošais kaut kur atkāpjas, paliek otrā plānā, tāpēc cilvēkam ir iespēja nonākt tiešākā kontaktā ar savu zemapziņu nekā ikdienišķajā apziņas stāvoklī.

Ja cilvēks mēģina atslēgt apziņu no dažādiem ārējiem kairinātājiem, lai transā fokusētos uz kaut ko vienu, teorētiski tam vienam būtu jāstrādā perfekti. Tomēr, ja fokusēšanās transā notiek uz atmiņām, rodas īpatnēja problēma – zemapziņā, kam cilvēks piekļūst transā, atrodas gan atmiņas, gan fantāzijas. Ja, piemēram, cilvēks pašhipnozē cenšas atcerēties sevi triju gadu vecumā, kaut ko viņš redz.

Transā, tāpat kā sapnī, cilvēks nevar atšķirt, vai viņš šobrīd fantazē vai atceras.

Ja sapni pēc tam nomodā analizē pa detaļām, var atšķirt, kas ir atmiņas, ar ko saistās katra detaļa. Bet sapnis kopumā – neko tamlīdzīgu cilvēks nav piedzīvojis, smadzenes visu ko sametušas kopā. Tāpat ir transā. Turklāt atmiņas, laikam ritot, smadzenēs nemitīgi tiek pārveidotas vēlmju un fantāziju dēļ. Daži cilvēki gan piedzīvoto atceras precīzāk nekā citi, to reizēm izmanto kriminālistiskajā hipnozē. Tomēr tas, ko cilvēks atceras transā, vienmēr ir vērtējams ļoti piesardzīgi.

Dažādie transa stāvokļi

Tomēr arī viens transa stāvoklis no cita var krietni atšķirties. Ir pētnieki, kas atzīst, ka labāk būtu transa stāvokļa terminu lietot daudzskaitlī – transa stāvokļi. Pētnieki arī mēdz transu iedalīt, piemēram, hipnotiskais transs, viegls transs, vidējs transs un dziļš transs. Cits dalījums: ikdienišķais, padziļinātais un dziļais transa stāvoklis. Visbiežāk speciālajā literatūrā minētās transa fizioloģiskās pazīmes ir:

*skatiena fiksācija;

*acu zīlīšu paplašināšanās;

*rīšanas un mirkšķināšanas refleksu palēnināšanās;

*elpošanas palēnināšanās un padziļināšanās;

*sirdsdarbības palēnināšanās;

*pavājināta reakcija uz ārējiem kairinātājiem;

*muskuļu atslābināšanās;

*sejas grumbu izlīdzināšanās;

*motoro reakciju aizture.

Ikdienas valodā varētu teikt, ka cilvēks no malas izskatās tāds kā bremzēts. Tomēr transa laikā viņš spēj automātiski veikt pat sarežģītas darbības. Reizēm tomēr transa stāvoklis ir tik dziļš, ka muskuļi dramatiski atslābst un cilvēks saļimst. Tas jau ir teju dziļa miega stāvoklis.

Lai precīzi nosauktu atšķirīgo un līdzīgo dažādos transa stāvokļos, trūkst pētījumu. Tomēr daži pētījumi ir. Piemēram, ar funkcionālās magnētiskās rezonanses palīdzību salīdzināja smadzeņu centru aktivitāti transā budistu meditācijas un kristiešu lūgšanu laikā, kuras veica karmelītu klostera māsas. Atklāja, ka, izpildot šīs dažādās darbības, cilvēki nonāk ļoti līdzīgā stāvoklī. Proti, gan vieniem, gan otriem pētījuma dalībniekiem aktivējās vieni un tie paši smadzeņu rajoni.

Apzināta ieiešana transā

*Apzināti koncentrējoties uz kaut ko vienu, cilvēka apziņa sāk ignorēt pārējo. Ir vienalga, vai cilvēks skatās uz sveces liesmu, klausās hipnotizētāja vārdos, šamaņa bungu rīboņā, daudzas reizes atkārto vienu mantru, vizualizē skaistas ainas vai skaita izelpas un ieelpas. Smadzenēm, lai ieietu transā, vajadzīgs viens un tas pats kairinājums, kas daudzas reizes vienā ritmā, monotoni, varētu teikt, garlaicīgi atkārtojas un rada drošības izjūtu. Smadzeņu dažādo centru darbību tēlaini varētu salīdzināt ar klavieru skanējumu. Cik taustiņi tiek spiesti, tik bagātīga ir skaņa. Ja kāds ilgi un monotoni spiež vienu taustiņu, aktivējas tikai viens smadzeņu centrs. Kāpēc svarīga ir drošības izjūta? Piemēram, relaksācijas meditācijās, kurās transā ieiet ar vizualizācijas palīdzību, neviens taču nemēģina iztēloties jūras krastu brīdī, kad viņu nevis apskalo silti viļņi, bet uzbrūk haizivs. Vai arī, ja cilvēks aizgājis pie hipnotizētāja, kurš viņam nevieš uzticību, no seansa nekas nesanāk. Jo smadzenes uzvedas citādi, ja tās kairinājumus novērtē kā draudus. Tad aktivējas nevis veģetatīvās nervus sistēmas parasimpātiskā daļa, kas atbild par relaksāciju, fantāzijām un robežu zušanu, bet gan simpātiskā daļa, kas uztur cilvēkā modrību, mobilizē viņu cīņai. Un nav svarīgi, vai notikums, kas smadzenēm liek uzmanīties, ir realitātē vai iztēlē – smadzenes reaģē, it kā viss būtu pa īstam.

Cik labi izdodas apzināti ieiet transā, atkarīgs gan no smadzeņu darbības īpatnībām, gan treniņa. Lai sasniegtu dziļākos transa stāvokļus saviem spēkiem, dažiem, iespējams, vajadzīgs pat vairāku gadu treniņš. Piemēram, lai ar autogēno treniņu savu iekšējo redzi fokusētu uz kādu ķermeņa daļu, kurā asiņu pieplūdums jāpanāk tik lielā daudzumā, lai sajustu karstumu.

* Kad Austrumu tautu meditētāji vientulībā dodas alās vai tuksnešos, kur nav iespējams saņemt ierasti daudz stimulu no ārējās vides, viņu smadzenes pašas ātri nonāk transa stāvoklī. Bet, tā kā stimulu trūkst ilgstoši, smadzenēs drīz vien aktivizējas spontānas vīzijas (no materiālistiskā pasaules uzskata secinājuma – smadzeņu radītas halucinācijas). Un meditētāji piedzīvo dažādus nepatīkamus baiļu stāvokļus, kas viņiem jāpārvar.

*Ekstātiskā transa stāvoklī daudzi spēj nonākt, veicot pirts rituālus, kad visa ķermeņa sajūtas summējas, pastiprināti izdalās endorfīni, notiek vēl dažādas transformācijas (par to sīkāk rakstā par pirts transu).

*Ar apreibinošām vielām ekstātiskus transa stāvokļus var sasniegt uzreiz, bez jebkādas piepūles. Blaknes sākas pēc tam. Jau senos laikos burvji un šamaņi, kuri lieliski pārzināja tehnikas, kā ieiet transā un ievest tajā citus, lietoja arī halucinogēnas sēnes un citas vielas. Visticamāk, viņi to darīja, lai sajustu ekstātisko stāvokļu dažādību.

* Arī lietojot alkoholu, nonākam kaut kādā transa stāvoklī.

* Ja cilvēks dodas pie hipnotizētāja, parasti viņš to dara, savas vēlmes vadīts (sīkāk par hipnozi nākamajā rakstā).

Iekrišana transā

*Vieglā transā cilvēks var iekrist neviļus, kad par kaut ko aizdomājas un vairs nemana, kas notiek apkārt. To mēdz saukt arī par tramvaja transu. Un patiešām arī tramvajā gadās, ka cilvēks ir aizdomājies un pat pabrauc garām savai pieturai. Apziņa ir sašaurināta un noignorē kādus signālus.

Daļēji par transa stāvokli var uzskatīt arī snaudu, kad apziņa tomēr no apkārtnes kaut ko vēl uztver.

Ja ir kāds troksnītis vai kāds pagrūž, cilvēks no šādiem viegla transa stāvokļiem izkrīt ārā.

* Transā cilvēks var iekrist, nonākot dažādos afekta stāvokļos. Piemēram, nobīstoties. Arī tad ir sašaurināts apziņas stāvoklis, kaut arī tad strauji aktivējas nervu sistēmas simpātiskā daļa, kas atbild par mobilizāciju (un parasti to nesaista ar transu). Tā gadās, kad, piemēram, uzbrūk suns. Bēgot taču neviens nevar pa ceļam pierādīt Pitagora teorēmu, kaut arī to zina. Iespējams, ja kāds pajautātu bēgošajam, kā viņu sauc, arī tad atbildes nebūtu. Par afekta izraisītu transu mēdz runāt, arī ja vientulības vai saspringuma dēļ smadzenes pieprasa atpūtu, atslēdzoties no daudzajiem kairinājumiem un paliekot pie kaut kā viena. Piemēram, cilvēks saspringtas dienas vidū neviļus sāk vērot koku aiz loga vai spēlēt kādu spēlīti datorā. Arī dusmās, piemēram, braucot ar automašīnu un lamājoties uz kādu, kas velkas pa priekšu, cilvēks nepamana neko citu – ne kādiem kultūras pieminekļiem pabrauc garām, neko.

Dažiem cilvēkiem ar nervu bulīmiju, kad viņi vientulībā mājās par kaut ko aizdomājas un nemanot apēd ļoti daudz, tas arī ir transa stāvoklis. Ja pēc tam psihoterapeits pajautā, ko cilvēks domāja, kamēr apēda milzīgu bļodu ar pīrādziņiem, vērojama amnēzija – pacients maz ko atceras.

*Kad kāds uz ielas mēģina hipnotizēt, ļaunu nodomu vadīts, daži iekrīt transā, jo ir viegli suģestējami. Dažādās sektās sludinātāji tās dalībniekus noved transā, nejautājot, vai kāds to vēlas.

* Iekrišanu transā var noteikt slimība – disociatīvais transa traucējums. Arī tiem, kam ir hiperaktivitāte ar UDS un mācīšanās traucējumi, palaikam gadās iekrist transā ne pēc savas gribas.

 

Kas jāzina, ja ir vēlme praktizēt ieiešanu transā

Ieejot transā ar mērķi relaksēties, var gūt miera un atpūtas brīdi, kuru nodrošina smadzeņu parasimpātiskās nervu sistēmas centra aktivācija un vienlaikus muskuļu atslābums. Medicīnā šādu transa stāvokli atzīst par dziedinošu, jo cilvēks gūst aptuveni divas reizes vairāk atpūtas nekā miega laikā. Meditācijas, autogēnie treniņi un pašhipnoze, kas neilgst vairāk par 15–30 minūtēm, un, ko cilvēks ar veselu psihi laiku pa laikam praktizē, lai relaksētos, parasti nenoved smadzenes līdz stāvoklim, kad tās sāk ražot vīzijas, kuras psihiatrijā dēvē par halucinācijām. Tomēr, ja kāds vēlas transā pavadīt ilgāku laiku vai praktizēt ieiešanu transā regulāri, iespējamajām psihes reakcijām jāsagatavojas. Vai arī – transa laikā jābūt kopā ar sagatavotu skolotāju, kā tas notiek retrītos vai pirtīs ar pirtnieku. Sensorās deprivācijas eksperimentos pierādīts, ka visiem, kas ilgstoši nesaņem ne vizuālus, ne skaņas, ne taustes kairinājumus, drīz vien sākas vīzijas. Kad ārējie kairinājumi apklust, psihe atdzīvojas. Ar to jārēķinās.

Problēmas, relaksējoties transa stāvoklī, var rasties tiem, kam ir paaugstināts trauksmes līmenis. Pat vienkāršākajā meditācijā, skatoties uz svecīti, tiek bremzēti dažādi psihiskās aizsardzības mehānismi, piemēram, kontrole. Bet daudzi trauksmaini cilvēki parastā apziņas stāvoklī ar savu trauksmi spēj sadzīvot, vien to kontrolējot. Relaksējoties un atlaižot kontroles grožus, trauksme var atbrīvoties. Tad cilvēku pārņem bailes vai dusmas un šo emociju dēļ kļūst sliktāk. Jāuzmanās arī tiem, kas cieš no panikas lēkmēm, kam bijusi psihoze, kam ir tendence uz šizofrēniju. Viņiem saasinājumi nereti sākas seansos pie dziedniekiem un ekstrasensiem, kuru klātbūtnē cilvēki noņem vai viņiem noņem kādas aizsardzības. Tad var rādīties nomoda murgi, sākties vajāšanas mānija.

Uz tiem, kam ir paaugstināts agresivitātes līmenis, relaksējoša meditācija parasti iedarbojas nomierinoši, bet alkohols viņus var padarīt vēl agresīvākus, jo tas pirmās parasti noņem morāles un kauna barjeras.

 

 

 

 

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.