Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Saki, vai ir kas tāds, kas tev šobrīd sāp, ar ko netiec galā?
– Man dzīvē ir tikai viena problēma – mana meita Kima, kuru neredzu jau divus gadus. Bet esmu ar to apradis un saprotu, ka man jāgaida. Vēl mani uztrauc mans dēls, kuram ir gandrīz 18 gadu, augums metrs deviņdesmit un 47. apavu izmērs, supertalantīgs ģitārists un bundzinieks. Viss viņam sanāk, bet nav vēlmes pēc panākumiem un attīstības. Lielai daļai mūsdienu jauniešu ir kopīga nelaime – nespēja regulāri piepūlēties. Es ar saviem 10 albumiem, nominācijām, 1500 nospēlētajiem koncertiem un uzrakstītajām grāmatām kā tēvs dēlam neesmu nekāda autoritāte, jo visu var pajautāt guglē. Autoritātes mileniāļiem ir jūtūbē, un viņi visi sapņo par vieglu naudu. Tādu, kādu proklamē Liene Uresina: ja kāds saka – tev ir smagi jāstrādā, tad viņam nav taisnība! Nez kāpēc visi slavenākie pasaules sportisti, mūziķi, juristi, ekonomisti ir disciplinēti un smagi strādājuši, bet Lienei Uresinai, redz, nevajag smagi strādāt! Nu kādā veidā!?
– Aicinot uz sarunu, uzrunāju tevi kā vīrieti starp sievietēm, bērniem un sabiedrības viedokļu un vērtējumu dzirnakmeņiem. Tu ļoti argumentēti aizrādīji, ka mans uzstādījums ir aplams.
– Žurnālisti bieži saka: visa sabiedrība. Tā ir ļoti liela kļūda! Reāli normālus cilvēkus interesē savs ģimenes stāvoklis, bankas konts un veselība, nevis kaut kāds Kivičs. Man ir čujs, ka Kivičs interesē kādus 3 % valsts iedzīvotāju, no kuriem puse ir ar diagnozēm. Arī interneta komentārus nekādā ziņā nevar nosaukt par tautas balsi. Tos lasīt nozīmē – nevis dzīvoties savā skaistajā, iekoptajā dārza mauriņā, bet speciāli iet uz stūri, kur ir mēslu čupa ar sūdu mušām, stāvēt, ostīt un brīnīties, kā smird. Komentārus raksta 1 % cilvēku, kas izlasījuši rakstu. Tātad tajos uzzinām nelielas daļas un negatīvi lādēto lasītāju viedokli, bet nekad neuzzinām, ko domā vairākums.
– Ko tev nozīmē šis it kā niecīgais negatīvi domājošo cilvēku procents?
– Pilnīgi neko! 2020. gadā, kad mums ar Lieni pāri gāja pelēkā sabiedrības daļa, izdomājām – jāieraksta kopīgs albums. Tas bija pēc tam, kad iegājām tajā vannā. Izdevām albumu ar sešām dziesmām, izdomāju – brauksim Latvijas tūrē! Liene teica – man bail, jo tas, kas notiek internetā, ir ārprāts, šausmas! Jau pirmais koncis bija pilns ar cilvēkiem, pēc tam stundu fotografējāmies un stundu devām autogrāfus, mums teica labus vārdus. Nāca klāt sievietes, kas arī bija šķīrušās, no kurām bijušie vīri gribēja aizvilināt bērnus, ar viltu atņemt. Nāca veči, kas ķurķī pasēdējuši, tādi pareizie, nav bijuši dzīves glaudīti, un teica: «Andža, tu vismaz, kad saki, tad pasaki!» Tad sapratu, ka internetam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Gribi, parādīšu savu uzstāšanās plānu? Paskaties, viss pilns! Mēnesī 19 pasākumi – vecmāmiņām 90 gadu jubilejās, pie bērniem svētkos 3, 5 un 10 gadu dzimšanas dienā.
