Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
30
-
0
-
1
-
3
-
0
-
5
-
0
-
«Pirms sāku uz skatuves tā nopietni dziedāt, protams, nebiju nekāds eņģelītis. Ar puikām iedzērām, bet – normas robežās, nepīpēju pat armijā. Savi noteikumi taču bija arī sportam! Bet, kad sāku dziedāt, sāku pīpēt. Rīgas Estrādes orķestra puiši iemācīja. Visi aiziet uzvilkt dūmu, ko tad es viens sēdēšu?! Nepīpēja tikai retais, viņu vidū Raimonds Pauls un Noriņa (Nora Bumbiere – aut.).
Sākumā uzpīpēju kompānijas pēc, bet pēc pāris gadiem bez cigaretes vairs nespēju iztikt. Par laimi, organisms ar sportu bija norūdīts, un balss nemainījās it nemaz.
Mans papiņš un mammīte nāk no Šķaunes, kur viņi dzīvoja līdz karam. Papiņu karā nepaņēma, jo viņš bija labs kurpnieks. Ciema vecākais viņu izpestīja no vācu armijas. Bet, kad ienāca krievi, papiņu aizsūtīja karot uz Kurzemes katlu. Bišķi pašaudījās – viņš jau Latvijas armijā bija izgājis dienestu, šāva ar lielgabaliem. Tad vecāki pārcēlās uz Rīgu, un savu saimniecību viņi atstāja attāliem radiem. Šķaunē arī apglabāti mani vecvecāki, izņemot papiņa mammu, kas tāpat kā mani vecāki dus Rīgā. Dzīvojām Džutas ielā, situ ar puikām pagalmā futeni, pa Biķernieku mežu slēpojām.
Bērnībā man mamma adīja siltās vilnas zeķes. Viņa arī sekoja līdzi, lai esmu pareizi saģērbies, iztīrījis zobus un nomazgājies. Zeķu bija saadīts daudz, tās sūtīja arī uz Šķauni, kur es pavadīju vasaras. Kā visi, skraidīju basām kājām, kāpu kokos, bet govis arī lika ganīt. Bija jāpastrādā arī pie kūlīšu siešanas, kad labību pļāva.
Ar basketbolu aizrāvos 5. klasē. Ņēmos kā dulls, varēju spēlēt no rīta līdz vakaram. Pārvilkos mājās, mamma meta vannā ar visām drēbēm un atmazgāja.»
Uzbarojās armijā un pēc operācijas
«Bērnībā man veselībai nebija nekādas vainas. Pat vējbakas pagāja garām, bet ar cūciņu gan tiku slimnīcā. Vēl tagad atceros to mazo palātiņu pirmajā stāvā. Un skatu, kā mammīte ar papiņu stāv aiz loga. Ilgi nesagulēju, kādu nedēļu.
Arī vēlāk, kad jau nopietni sportoju, lielu traumu nebija. Basketbolam tradicionālie potīšu mežģījumi gan. Protams, pirksti ar bumbu izsisti, bet lauzti nē. Salīdzinoši ar mūsdienām basketbolā inventārs tolaik bija briesmīgs, kājas slīdēja. Starp citu, ar saviem «metrs astoņdesmit» nebiju uzbrucējs, bet gan aizsargs, un cīņā zem groza izšķiroša ir tehnika un veiklība, ne tikai spēks.
Kad neiestājos Fizkultūras institūtā, dabīgi, mani uzreiz paņēma armijā, un tā kā basketbolu spēlēju Dinamo, tiku dienēt robežsargos, lai varu turpināt trenēties un piedalīties spēlēs. Paliku turpat Rīgā, un tieši mana iesaukuma reizē mainījās dienesta termiņš no trim uz diviem gadiem.
Sevišķi tiem, kam bija kontakts ar ārzemniekiem, bija gan labākie vilnas šineļi, gan jaunākie kalašņikovi.
Daļai robežsargu, bruņotiem ar pistolēm, bija jāstāv pie ārzemju kuģu trapa. Sākumā mani tur nelaida, jo vēl nebiju tā izdienējies. Bet pa robežsargam bija nolikts arī katra ārzemju kuģa galos. Tur arī stāvēju ar Kalašņikova automātu plecā. Tolaik robežsardze skaitījās pie KGB (Valsts drošības komiteja – aut.), tāpēc mums tika piešķirts viss labākais – gan apģērbi un apavi, gan paika. Sevišķi tiem, kam bija kontakts ar ārzemniekiem, bija gan labākie vilnas šineļi, gan jaunākie kalašņikovi.
Robežsardzē ņēma tikai ar vidējo izglītību, tā teikt, ar augstāku intelektu, un vajadzēja daudzmaz angļu valodu zināt. Bet – kā padomju laikos mācīja svešvalodas?! Galvenā bija krievu valoda. Un arī es spriedu – dzelzs priekškars priekšā, ko tur daudz mācīties to angleni! Krievu valoda gan noderēja, vēlāk ar koncertiem braukājot. Jā, klausījos Tomu Džonsu, kas joprojām ir mans mīļākais dziedātājs, bet man nebija svarīgi saprast, ko viņš dzied, tas apmēram bija skaidrs, man svarīga bija attieksme – KĀ viņš dzied!
Starp citu, armijā es uzbarojos. Tas no disciplīnas un regulāras ēšanas.
Aizgāju ar septiņdesmit vienu kilogramu, atnācu ar septiņdesmit pieciem. Un nedeva jau tikai putras vien! Esmu cilvēks, kas var ēst vairāk un mazāk, bet svars īpaši nemainās. Vielmaiņa noregulējusies un stabila – tas laikam sportošanas dēļ. Basketbolu divreiz nedēļā spēlēju līdz piecdesmit piecu gadu vecumam, arī skrēju, un joprojām cenšos pēc iespējas būt aktīvs. Un vienīgo reizi svars man strauji uzlēca pēc nopietnas operācijas pirms septiņiem gadiem.»
Sieva aizsūtīja pārbaudīties
«Viss sākās tikai manas sievas Indras dēļ. Man nebija nekādu simptomu vai sūdzību, ka kaut kas nav kārtībā ar prostatu. Bet sieva bija pa televizoru noskatījusies, ka notiek akcija – bezmaksas pārbaudes vīriešiem. Kā šodien atceros, aizgāju burtiski pēdējā akcijas dienā mīļā miera labad – «Nu, labi, aiziešu, tikai liecies mierā!»
Tā bija 4. poliklīnika, kas atrodas netālu no Daugavas sporta nama, Veselības centrs 4. Un še tev, asins analīzēs pēkšņi parādās… Viena pārbaude, otra pārbaude, un pēc divām nedēļām jau biju uz galda. Pat nebija laika nekādām pārdomām vai bailēm. Mani Gaiļezera slimnīcā operēja dakteris Menis. Viņš toreiz teica, ka es esot paspējis riktīgā laikā. Vārds «vēzis» vispār netika pieminēts. Var jau būt, ka mani sargāja. To gan sapratu, ka audzējs nav labs un velk uz ļaundabīgu. Bet esmu pieaudzis cilvēks, ne mirkli nešaubījos, ka jāiet operēties.
Kā šodien atceros, aizgāju burtiski pēdējā akcijas dienā mīļā miera labad – «Nu, labi, aiziešu, tikai liecies mierā!»
Esmu dzirdējis, ka citi vēršas pie dziedniekiem. Vai, Dieviņ, man jau nav nekas pret šo arodu! Ir jau reizes, kad viņi palīdz, bet pie mums saradies tik daudz šarlatānu. Galu galā katram no mums ir kaut kādas spējas, arī man un tev. Ar dziedniekiem saskāros, kad saslima sievastēvs. Toreiz dziednieks teica, ka būtu varēts palīdzēt, ja pirms tam nebūtu iejaukušies ķirurgi ar savu nazi. Pēc trešās operācijas sievastēvs aizgāja…
Bet tagad es visiem kolēģiem iesaku – veči, aizejiet pārbaudīties! Nomieriniet sevi un, galvenais, savas sievas! Viens mans paziņa – kā izdzer krūzīti kafijas, tā uz tualeti. Es saku: mudīgi pie daktera, tas nav normāli! Organisms nav uzbūvēts tā, ka pēc vienas tasītes jāskrien. Cik tur tā darba – aiziet pie ārsta vai vismaz asins analīzes nodot. Un tagad nav to resno adatu kā padomju laikā, kuras ieraugot vien kļuva slikti. Ir smalkas, vienreizējas.
Pēc operācijas, kad izgāja narkoze, pats sev noteicu: tagad pamēģināšu nepīpēt. Skaļi to nesolīju, nevienam, pat Indrai ne. Nederēju ne uz kasti konjaka vai polšu, kā tas notiek parasti, bet pie sevis nodomāju – varbūt beidzot sanāks atmest.
Biju divvietīgā palātā, un mans istabas biedrs gāja pīpēt drīz pēc operācijas. Kad sajutu dūmu smaku, man bija sajūta, ka vispār nekad neesmu pīpējis. Ne uz sekundes simtdaļu nesagribējās uzpīpēt!
Tas turpinājās apmēram piecus gadus. Bet palēnām, braucot mašīnā pa naktīm, atsāku. Automobilī kādam bija palikusi iesākta cigarešu paciņa, un, pats nemanot, vienu izvilku. Tā, pamazām – braucienā pa vienai, divām… Sākumā vismaz mājās nepīpēju.
Tagad es visiem kolēģiem iesaku – veči, aizejiet pārbaudīties! Nomieriniet sevi un, galvenais, savas sievas!
To gan zinu, ka plaušas man kārtībā. Tagad, pēc operācijas, divreiz gadā jānodod asinis analīzēm, ir arī plaušu caurskate. Bet toreiz, kad atmetu smēķēšanu, svars uzlēca. Tas ir tāpat kā sportistiem, kas beidz nodarboties ar sportu, bet turpina ēst kā agrāk, kad viss apēstais sadega. Taču tagad – parādās puncītis. Un es pēc mēneša vai diviem sāku just, ka biksēm poga neiet labi ciet. Mana sieva, kā jau daudzas, seko līdzi savam svaram, un arī es pēc viņas parauga vienudien uzkāpu uz svariem. Man, kopš 1969. gadā atnācu no armijas, svars turējās 75 kilogrami, plus mīnus divi, bet nu – man acis uz kātiņiem! Gandrīz 90!
Lieko svaru izjutu kā apgrūtinājumu locītavām, sevišķi kājām – nu, pasmags tas solis. Pilnīgi nobijos… Uzreiz centos mazāk ēst, taču arī iepriekš nejutos sevišķi pārēdies. Sāku arvien biežāk kāpt uz svariem, gaidīju, ka kritīs nost. Kā nekrīt, tā nekrīt. Un varbūt arī liekā svara dēļ pamazām atgriezos pie smēķēšanas.»
Aicināja arī uz operu
«Kad dziedāju REO un braukāju pa Krieviju, tur veikali bija tukši. Plauktā jūras kāposti un šņabis, ko citu darīsi – jādzer vien bija! Arī tāpēc daudziem mūziķiem bijušas problēmas ar gremošanas sistēmu un alkoholu. Kad jau vēlāk braucām pa Savienību koncertēt ar Modo, restorānos mūs baroja no pārējiem atsevišķi, pēc speciālas ēdienkartes. Pie mums Rīgā, kā jau Filharmonijas māksliniekiem, darbojās blatu sistēma, varēja labu gaļiņu dabūt, bija arī pasūtījumu galdi.
Par kuņģi nevaru sūdzēties. Tpu-tpu-tpu, ne gastrīts, ne čūla nav bijusi. Esmu pēckara bērns, dzimis 1947. gadā, un ar to paiku bija drausmīgi, kamēr kolhozi atjaunojās. Pārsvarā mums mājās tika vārītas piena zupas – ar miltu klimpām, ar kartupeļu klimpām. Un vēl šodien kartupeļi man ļoti garšo.
Mans uzskats ir tāds, un to arī esmu kaut kur lasījis, ka var ēst gan liellopu, gan cūku, gan zivi, pat speķi, tikai – nevajag pierīties. Vai, cik garšīgi – rupjmaize ar speķīti, bet: vienu, divas reizes nedēļā, un ne jau katru vakaru pa četrām rikām. Kad aizej uz restorānu, nepasūti desmit ēdienus, un, ja jūti, ka esi paēdis, nu atstāj neapēstu! Nereti saka: nedrīkst atstāt ēdienu uz trauka… Kāpēc ne, ja tev ir signāls, ka esi paēdis?! Tad arī nevajadzēs nekādas diētas. Arī nekādus sintētiskos vitamīnus nelietoju, apēdu kādu augli un iedzeru zivju eļļu, kurā daudz vērtīgu vielu.
Tagad modē dzert ūdeni – es speciāli nedzeru, vien lietoju daudz šķidruma. Protams, darba laikā dzeru samērā daudz kafijas, pēdējā laikā – ar pienu. Vakarā parasti padzeru zāļu tēju kaklam. Man patīk kumelīšu tēja. Kad iedziedos, to vienmēr uzdzeru, pasildu balss saites. Dažreiz uztaisu kokteilīti, svaigumam piešauju klāt piparmētras. Balsij palīdz arī sildošais pretklepus sīrups, un to zina katrs sportists, ka ir jāiesildās, lai negūtu traumas un muskulatūra vieglāk darbotos.
Filharmonijā pedagogs Leonīds Zahodņiks ielika mums vokālos pamatus ar savu itāļu skolu, mācīja, kā elpot un paņemt augstās notis. No viņa arī paņēmu gudrību, ka vienalga, vai jādzied četras dziesmas vai viss koncerts, obligāti ir jāiedziedas. Iepriekš es dziedāju, kā man sanāca. Varēju bļaut, bet, kāpēc man iznāk tā vai šitā, es nesapratu. Pēc tam izrādījās, ka zemapziņā daudz ko esmu darījis pareizi. Un tieši itāļu skola nesabojā dabas doto tembru.
Vispār ar mani ir baigi jocīgi – kāds reiz sacīja, ka esmu varoņtenors. Piemēram, Žoržs Siksna daudz vairāk strādāja ar savu balsi Zahodņika vadībā, tāpēc arī varēja dziedāt operlomas. Jā, arī mani aicināja, bet man tas likās tik jocīgi – ko es darīšu operā?! Man gribējās ārdīties, iekšā bija viss sportā piedzīvotais.
Varbūt par daudz tiku izmantots kā šlāgerdziedātājs un būtu varējis kļūt par rokzvaigzni. Taču ar Raimonda Paula vārdu dabūjām gatavu arī dažu labu roka stila skaņdarbu kā Lapsenes nāve un Rigoleto motīvs. Citādi Filharmonijā visu laiku mudināja dziedāt tā klusāk, mierīgāk. Nu, kā tu rokmūziku vari mierīgāk dziedāt!»
Sanāca nesmuki
«Rokenrola varoņiem ir lozungs – sex, drugs & rock’n’roll (sekss, narkotikas un rokenrols – aut.), un tie paši bītli jau arī sāka ar aliņiem, pirms nonāca pie zālītes. Tāpat es, kad bija jākāpj uz skatuves, nereti iesildījos ar piecdesmit gramiem konjaka. Raimonds (Raimonds Pauls – aut.) neko neaizrādīja, jo, kad vēl bija veselība, es koncertā uz skatuves izdarīju visu, kā vajag. Taču Modo laikā bija jūtams, ka slīdu uz leju. Tad mums bija īsta vīru saruna, Pauls daudz stāstīja par saviem dzeršanas gadiem, savu pieredzi, aizgājušajiem kolēģiem un nelaimīgiem dzīvesstāstiem un teica: «Tu pats nemanīsi, kā dzeršana tevi ievilks. Un tad jau būs par vēlu…»
Es, protams, spurojos pretī: «Dzeru, kad gribu, un kontrolēju situāciju!»
Bet tā bija sevis mānīšana. Būtu man kāds pateicis, ka pirmais signāls ir otrās dienas iedzeršana jeb lāpīšanās. Bet es mierīgi tolaik iedzēru piecdesmit gramus pie labām brokastīm – nu, kas tur sevišķs?
Tā gāja labu laiku, un es nekad neesmu skaitījis, cik izdzēru. Varbūt pat bija vairāk par diviem polšiem dienā. Rēķināju pēc tā, kā es jūtos, lai varu visu pareizi uz skatuves izdarīt. Kamēr veselība turējās, viss bija kārtībā – dziedāju divus koncertus dienā tā, ka šņakst, – divatā ar Noru visu programmu! Un pēc koncerta atkal sanāk draugi, somu pirts un viss, kā nākas!
Kad Maestro aizgāja, Modo pārņēma Zigmars Liepiņš, kas baigi ar mani cīnījās, sameklēja dakterus. Viņi arī pateica, ka kodēšanās un ampulas ir tikai māneklis. Ja tu pats to nesaproti un negribi izārstēties, neviens ar varu nevarēs izārstēt. Četrus, piecus mēnešus noturējos, bet, kad redzi, kā visi pēc koncerta met… Daži gan prata sevi nolikt uz bremzēm – viss, tagad pietiek, rīt atkal koncerts –, bet es tā nemācēju. Vēl vakarā jutos skaidru galvu, bet no rīta – nu nav tik labi.
Todien, sācis jau no rīta, nokavēju grupas kopējo autobusu uz koncertu Liepājā. Tolaik uz Liepāju kursēja lidmašīna. Nu ko, es jau labā formā. Lidmašīna nolaižas. Skatos, viss Modo sastāvs jau stāv un gaida mani. Te piebrauc sporta mašīna pie trapa, vietējie gonščiki: «Mēs tevi aizvedīsim!» Es iekāpju ar’ un ar pilnu gāzi garām kolēģiem. Saku: «Veči, ir tāda sajūta… Vajadzētu kaut kur iebraukt.» Jā, ir viena laba kafejnīca… Un viss. Pirmais koncerts norauts, Zigmars dabūja no Rīgas izsaukt Kasparu Dimiteru. Godīgi sakot, toreiz sanāca nesmuki.»
Pats izvēlējās nedzert
«Izrādījās, neredzami Raimonds man visu laiku bija blakus. Kārtējo reizi beidzu dzert, aizgāju no Filharmonijas, kur mani gan aicināja palikt. «Strādā, taisi grupu!». Bet es nejutos muzikāli tik spēcīgs, lai dibinātu pats savu ansambli. Un Raimonds paņēma mani Radio orķestrī par solistu. Tad mani sameklēja Inversijas puiši, un uztaisījām programmu ar Paula dziesmām. Vēl tagad koncertos no tās prasa Pelnrušķīti un Dakter’s dos – neteiksim, ka dakteriem tā ir kā himna, bet populāra gan!
Tad atkal drusciņ norāvos, kas saistīts arī ar manām sievām – bijušo un esošo. Par laimi, tas nebija ilgi, un, kad piedzima vecākais dēls, beidzu dzert pavisam.
Tad jau bija nodibināta anonīmo alkoholiķu biedrība, iegāju pie dakteres kabinetā un teicu: «Es tā vairs nevaru. Man ir kolosāla ģimene, kolosāla sieviete, piedzimis pirmais bērniņš, un ceru, ka būs vēl.» – «Jā, Viktor, darīsim visu, bet nedomā, ka tu esi tāds vienīgais. Pie mums nāk dakteri, profesori.»
Kad piedzima vecākais dēls, beidzu dzert pavisam.
Nolika mani uz bremzēm, ko pats nevarēju izdarīt. Ir taču visādi citādi paņēmieni bez alkohola, kā noņemt stresu: joga, elpošana, vingrinājumi, var kaut vai pa mežu pastaigāt, mājās kaut ko padarīt. Sākumā vajadzēja arī zāles padzert. Palēnām dabūju sevi uz strīpas. Un tagad ar Indru esam izaudzinājuši jau trīs bērnus – dēlus Madaru un Rūdolfu un meitu Elīnu, kuri pie mums, uz Garkalni, brauc ciemos katru svētdienu, un māja ir atkal pilna. Ikdienā ir ko rūpēties arī par suņiem un kaķi.
Man ir viens labs draugs, dziedošs aktieris. Cik nav pie manis nācis runāties – fantastisks cilvēks, sirdsdvēsele, cik slimnīcās nav gulējis dzeršanas dēļ. Un es viņam ieteicu: skaidrā prātā noliec polšu priekšā un otrā pusē ģimenes bildi, notis vai lugas tekstu, un tad pasaki, vai tas šņabis ir tā vērts, lai to visu nodzertu un pēc tam izčurātu? Bet varbūt dzer tie, kurus sirds nevelk uz mājām?…
Vienreiz draugs atkal atnāk pie manis. Stāsta, ka bijis Straupē un tur tādi dakteri un tāda attieksme! Es saku – «Tu domā, ka pret mani tā attieksme bija citādāka? Visi dakteri ir labi, visi cenšas palīdzēt. Bet viss ir atkarīgs tikai no tevis!» Droši vien viņš grib, lai tikai ir viegli.
Man kā vecam sportistam tas, ka grūti, nav šķērslis. Skrēju, lēcu, svīdu basketbola treniņos, divreiz nedēļā pusotru stundu. Arī slodze koncertā ir līdzīga kā sportistam.»
