Redaktore un divu meitu mamma Guna Pitkevica: Depresija ir briesmīgāka par vēzi

Stiprais stāsts
Solvita Velde
26. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Divu meitu mamma un apgāda Zvaigzne ABC bērnu grāmatu redaktore GUNA PITKEVICA savā trīsdesmit deviņus gadus garajā mūžā trīs reizes uzvarējusi cīņā ar vēzi. Katru reizi vēzis atgriezās pēc pusotra gada. Visu šo gadu garumā Guna cīnījusies arī ar depresiju, ko uzskata par krietni drūmāku pieredzi – ja svaru kausos jāliek abas slimības.

Kā sākās pēcdzemdību depresija?

Viss sākās ar to, ka, tāpat kā daudzas jaunās māmiņas, arī Guna piedzīvoja pēcdzemdību depresiju. «Pēc vecākās meitas Lienes, kurai tagad ir 10 gadi, piedzimšanas depresija nebija tik smaga, un es pati ar to tiku galā.

Bet, kad jaunākajai meitiņai Aijai bija divi mēneši, iekritu tik dziļā depresijā, ka bez psihiatra un zālēm nevarēju izkļūt ārā. Ārste piemeklēja antidepresantus un miega zāles, kuras var lietot, barojot mazuli ar krūti, un īpaši piekodināja, lai turpinu barot bērniņu. Tas ir dziedinoši.»

Guna atzīst, ka vēl aizvien reizi nedēļā psihoterapeita kabinetā cenšas noskaidrot pēcdzemdību depresijas iemeslus. Tomēr dažus viņa jau zina… «Biju ļoti pareiza meitene, visu gribēju izdarīt perfekti. Atceros, ka pirms otrā bērna dzemdībām lūdzu Dievam, lai pēc Aijas nākšanas pasaulē Viņš man palīdz būt labai sievai, labai mātei, labai mājsaimniecei.

Tagad domāju – kaut es būtu to lūgusi skaļi un man blakus tobrīd atrastos cilvēks, kas man iešautu pļauku un pateiktu, ka es lūdzu neiespējamo.

Tāpat biju labā meitene, kura nedrīkst dusmoties – ilgi biju krājusi tīri sadzīviskas dusmas gan uz bērniem, gan uz vīru. »

 Piecu gadu kāzu jubilejā kopā ar vīru Normundu un meitām Lieni un Aiju. Guna ģērbusies savā kāzu kleitā.

«Diemžēl arī pirmo dzemdību pieredze nebija pozitīva… Tās bija smagas, jo tā kā neatbildu standartiem, tika stimulētas. Ja saskaņā ar vadlīnijām dzemde stundas laikā atveras par vienu centimetru, tad ar mani tā nenotika.

Stimulācija nozīmēja nepārtrauktu kontrakciju divu stundu garumā, es kliedzu pilnā balsī, un man bija kauns par to, jo biju iedomājusies, ka es kā liela dziedātāja bērniņu izelpošu ārā. Bet otrajās dzemdībās uzzināju, ka es atveros lēnām – mans standarts ir centimetrs trijās stundās. Tāpēc otrās dzemdības bija maigas – līdz bērna izstumšanas periodam vispār nebija neciešamu sāpju.»

«Tajā brīdī, kad ieraudzīju vīra asaras, sapratu, ka nemūžam nepadošos, jo mani mīl.»

Piena sastrēgums vai krūts vēzis?

Gunai šķiet, ka tieši pēcdzemdību depresija bija vēža palaidējmehānisms. Viņa atceras, ka vistumšākajos brīžos, kad nekur nespēja rast mieru, kreisajā krūtī tajā vietā, kur vēlāk atrada pirmo audzēju, viņa juta karstumu – it kā tur iekšā būtu karsts bumbulis.

«2011. gada pavasarī, kad jaunāko meitu, kurai bija pieci mēneši, baroju ar krūti, kreisajā krūtī sataustīju cietu veidojumu. Ģimenes ārste domāja, ka tas ir piena sastrēgums. Mazā privātklīnikā veicu sonogrāfiju, un ārsts kā tāds guru pateica: «Ziniet, tā ir galaktocēle jeb piena veidojums, dzīvojiet mierīgi!». Darīju visu, ko iesaka, ja radies piena sastrēgums, – sildīju un masēju krūti, atslaucu pienu –, bet neko no tā nedrīkst darīt vēža gadījumā

Darīju visu, ko iesaka, ja radies piena sastrēgums, – sildīju un masēju krūti, atslaucu pienu –, bet neko no tā nedrīkst darīt vēža gadījumā

Veidojums neuzsūcās un pēc pāris mēnešiem sāka sāpēt. Tad Guna taisnā ceļā devās pie mamologa ķirurga Arvīda Irmeja, kas izmeklēja un veica biopsiju, izsakot domu, ka veidojums ir labdabīgs. «Gatavojos visparastākajai veidojuma izņemšanas operācijai. Pirms tās bija vēl viena vizīte pie daktera, kuras laikā redzēju, ka ārstam grūti sākt runāt. Tobrīd man kļuva skaidrs.

Dakterim starp uzacīm parādījās vertikāla rieva, ko vēlāk iemācījos atpazīt, jo redzēju to atkal un atkal, – tā liecināja par diagnozi. Vēzis bija jau otrajā stadijā, bet bez metastāzēm, kā vēlāk tika noskaidrots. Viņš izstāstīja, kas turpmāk notiks – vispirms trīs ķīmijterapijas kursi, lai audzējs samazinātos, tad operācija un vēl trīs ķīmijterapijas kursi, kā arī staru terapija.»

Vēzis, barojot bērnu ar krūti

Gunas pirmā doma, uzzinot diagnozi, nebūt nebija saistīta ar viņas priekšstatiem par ļaundabīgu audzēju vai gaidāmo cīņu ar slimību. Viņa domāja tikai vienu: «Es nevarēšu barot bērnu! Ko lai tagad daru?!» Tā kā iepriekš abus mazuļus bija barojusi tikai ar krūti, tobrīd viņa taisnā ceļā devās uz lielveikalu, lai atklātu sev piena maisījumu un bērnu pudelīšu pasauli, kas līdz tam bija sveša. Tikai pēc tam Guna sāka gatavoties cīņai ar vēzi.

Saslimšana ar vēzi var būt saistīta ar daudz dažādiem faktoriem, piemēram, dzīvesveidu, ēdienkarti un arī ģenētiku.

Kāda ir sajūta pēc ķīmijterapijas kursa?

Pēc katra no trim ķīmijterapijas kursiem, kas Gunai bija jāpiedzīvo pirms operācijas, viņa jutās tā, it kā būtu stāvoklī: «Man bija nelaba dūša, viss riebās un likās, ka viss smird, bija arī nespēks. Bet visi šie simptomi pārgāja aptuveni pēc nedēļas. Tomēr pēc katras nākamās ķīmijas kļuva arvien grūtāk.»

Ķīmijterapija bija pilnībā iznīcinājusi vēža šūnas – to Guna uzzināja no analīžu rezultātiem pēc operācijas. Tās laikā tika izņemti visi krūts audi, atstājot ādu un krūtsgalu, un vietā uzreiz ielika implantu, ko tobrīd apmaksāja valsts.

Guna slavē savu ķirurgu: «Irmejs ir juvelieris! Viņš izoperēja tā, ka mierīgi vasarā varu valkāt peldkostīmu.»

Tomēr pēc operācijas atkal bija jāpiedzīvo trīs grūti ķīmijterapijas kursi un galu galā arī staru terapija, ko pavadīja milzīgs nespēks. Lai neapdegtu barības vads, pirms katras starošanas reizes Guna iedzēra malciņu eļļas, savukārt pēc tam uz apstarotās vietas smērēja Dzintara ražoto balzamu pret apdegumiem pēc sauļošanās SOS! – tā viņa sevi pasargāja no apstarotās vietas apdeguma.

 Lieli dziedātāji. Guna ar vecākiem brāļameitas kāzās pirms trim gadiem.

«Kad ārstēšanās bija beigusies, Zvaigzne ABC izdeva Deivida Servena-Šreibera grāmatu Anticancer. Pretvēža dzīvesveids. Kad ieraudzīju to grāmatnīcā, atviegloti nopūtos, ka uz mani tas vairs neattiecas. Protams, grāmatu nenopirku. Neko nebiju dzirdējusi par to, ka vēzis var atgriezties!»

Bet, kad pēc pusotra gada Gunai vēzi atklāja otrreiz, viņa gan taisnā ceļā devās uz grāmatnīcu, lai iegādātos šo grāmatu. «Tajā izsmeļoši apskatīti visi vēža rašanās faktori – fizioloģija, ģenētika, psiholoģija, dzīvesveids.

Lasot šo grāmatu, tradicionālajai medicīnai varēju palīdzēt ar dzīvesveida maiņu – mēs ģimenē pārskatījām ēdienkarti, atteicāmies no cukura, baltajiem miltiem, kartupeļiem, makaroniem, rīsiem.

Atklājām daudz jaunu produktu – saldinātāju stēviju  un agaves sīrupu, kvinoju, soju, dažādus pākšaugus, ko agrāk nelietojām, humosu, mencu aknas, pilngraudu produktus, garšvielas, piemēram, kurkumu, bioloģiskas izcelsmes produktus, augu eļļas. Vairāk pievērsos arī fiziskajām aktivitātēm.»

Kādi bija simptomi, otri reizi saslimstot ar krūts vēzi?

Lai arī Guna, izārstējoties pirmoreiz, bija pārliecināta, ka no vēža atvadījusies uz visiem laikiem, viņa regulāri gāja uz pārbaudēm. «Atceros, kad 2013. gada decembrī veicu mamogrāfiju un sonogrāfiju, viss bija tīrs, bet 2014. gada aprīlī labajā krūtī jau bija divus centimetrus liels audzējs.»

Arī otrajā reizē Guna veidojumu sataustīja pati. Tas izrādījās vēzis otrajā stadijā, bet šoreiz ar metastāzēm atsevišķos limfmezglos padusē.

Uzzinot diagnozi, Guna tobrīd jau kādu laiku apmeklēja psihoterapeitu un sev teica: «Tā, Gunīt, neesi iemācījusies sevi mīlēt… Mācīsimies tālāk!» Šajā reizē slimības priekšvēstneši esot bijuši ārkārtīgi dīvaini – Guna kļuva jūtīgāka, ar nelabu dūšu un vemšanu reaģēja uz stresu.

Tad sākās helikobaktērijai raksturīgi simptomi – nelabums un sajūta, it kā vēderā būtu jēlums. Pievienojās arī galvas reiboņi. «Ģimenes ārste mani nosūtīja uz endoskopiju, kur atklāja, ka kuņģim nekas nekaiš, bet – simptomi nepārgāja. Kad labajā krūtī sataustīju bumbuli, aizgāju pie daktera Irmeja. Viņš noteica diagnozi, un visi simptomi pārgāja. Organisms ir ļoti gudrs, tikai jāprot tajā klausīties.»

Atšķirīgā ārstēšanās

Šoreiz ārstēšanās plāns bija citādāks – vispirms seši ķīmijterapijas kursi, tad operācija un pēc tam staru terapija, ko beigās tomēr neveica. Šajā reizē ārstēšanos krietni vieglāku padarīja tas, ka Guna jau ārstējās pie imunologa Laura Līcīša – viņš, uzsākot terapiju, bija nosūtījis Gunu uz visām nepieciešamajām imunoloģiskajām analīzēm un jau sākotnēji ieteicis lietot dažādus uztura bagātinātājus un antioksidantus.

Savukārt brīdī, kad Guna saslima otrreiz, nevilcinoties tika sākta imūnterapija, kas bija saskaņota ar ķīmijterapijas grafiku. Proti, ķīmijterapijas starpposmos Guna saņēma imūnmodulatorus.

«Tie ir kā informācijas nesēji, kas aiziet pie manas imūnšūnas un pasaka: «Tu nesaproti?! Tas ir vēzis! Kauj nost!» Imūnšūna savukārt atbild: «Paldies, ka pateici! Es nepazinu.» Ļoti interesants mehānisms. Man arī ļoti patīk, kā imūnšūnas sauc – tās, kuras nokauj tieši vēža šūnas, sauc par naturālajiem killeriem, un analīzēs var redzēt, cik daudz man tādu ir asinīs.»

 «Es, upe, parūka,» tā šo fotogrāfiju komentē Guna. Pirms nepilniem diviem gadiem, laivojot Braslā.

Imūnterapija būtiski uzlaboja Gunas pašsajūtu – viņa salīdzina, ka otrajā reizē ķīmijterapiju pārciest bija krietni vieglāk nekā pirmoreiz, arī vīrusi neķērās klāt, kā tas bija iepriekš. Imūnmodulatori darīja brīnumus arī trešā audzēja ārstēšanas laikā, kad Gunai atkal tika nozīmēta staru terapija. Ja pirmajā reizē Guna piedzīvoja milzu nespēku, tad, atkal ejot uz starošanām, nebija nekādu izmaiņu. «Gāju vingrot un jutos spēka pilna!»

Ģimenes locekļu atbalsts un mīlestība palīdz saņemties nopietnai cīņai par izveseļošanos.

Ārstu sadarbība, ārstējot vēzi, varētu būt labāka

Bet atgriežoties pie otrā audzēja stāsta…. Kad pēc ķīmijterapijas kursa pienāca operācijas laiks, Guna visā pilnībā piedzīvoja mūsu veselības sistēmas nepilnības, proti, to, ka dažādu medicīnas iestāžu ārsti savā starpā nekomunicē.

«Pirms otrās operācijas  ķirurgs teica, ka grib izņemt visus limfmezglus labajā padusē, savukārt imunologs bija kategoriski pret to, apgalvojot, ka tad es palikšu bez organisma aizsardzības. Galu galā lēmums par to, kā veikt operāciju, bija jāpieņem man – kurai ir maģistra grāds filoloģijā.»

Beigās ķirurgs piekrita izņemt tikai vainīgos limfmezglus. Arī šīs operācijas scenārijs bija līdzīgs iepriekšējai – tika izņemti visi krūts audi, to vietā ievietojot implantu. Taču pēc operācijas Guna atkal uz savas ādas piedzīvoja ārstu viedokļu divkauju – onkologs uzskatīja, ka staru terapija jāveic, bet imunologs – iebilda.

«Tas stress nav aprakstāms, jo man bija jāpieņem lēmums par to, kas var noteikt manu eksistenci šajā pasaulē. »

«Man nebija nekā, ar ko šo lēmumu pamatot, tikai divi pretēji viedokļi ar argumentiem, tāpēc aizgāju vizītē pie slavenās onkoloģes Daces Baltiņas. Viņa apstiprināja imunologa teikto, ka starot nevajag.»

Noslēdzoties otrajai ārstēšanai, Gunai bija sajūta, ka viņa visu var kontrolēt – ja vien pareizi ēdīs, pietiekami bieži vingros, skries, izgulēsies un mēģinās sevi pasargāt no stresa.

Pusotru gadu viņa domāja, ka veselīgs dzīvesveids pasargās no atkārtota vēža, līdz kādu dienu ar šausmām secināja, ka tas ir atpakaļ. Šoreiz tās bija metastāzes labajā padusē.

Tolaik Guna cītīgi vingroja gan mājās, gan pie fizioterapeita un atceras, kā pie spoguļa priecājās par uztrenētajiem roku muskuļiem. «Aizgāju vīram parādīt: «Normund, re, kādi man muskuļi!» Viņš skatījās un teica: «Pag, bet padusē taču muskuļu nav!»

Izrādās, labajā padusē bija pietūkums. Kārtīgi iztaustīju un sajutu, ka iekšā ir stipri palielināts nesāpīgs limfmezgls. Nekavējoties zvanīju dakterim Irmejam. Mums abiem viss uzreiz bija skaidrs pat pirms biopsijas rezultātu saņemšanas. Ārstam starp uzacīm atkal parādījās vertikālā rieva, un viņš spēji teica: «Jānotiek lielam brīnumam, lai veidojums neizrādītos ļaundabīgs.»»

Kā uz sliktajām ziņām reaģēja vīrs?

Tāpat kā iepriekšējās divas reizes pēc vizītes pie daktera Arvīda Irmeja, arī šoreiz Guna uzreiz zvanīja vīram, kas allaž reaģēja mierīgi un apvaldīti – tieši tā, kāds ir viņš pats. «Ar klusējošu apskāvienu, » saka Guna un turpina: «Trešā reize bija vissmagākā, jo parādījās biedējošais vārds metastāzes.

Ja nosaukums vēzis mūsdienās automātiski vairs neliek domāt par nāvi, tad metastāzes gan. Trešajā reizē, kad uzzinājām diagnozi un bijām nolikuši bērnus gulēt, sēdējām kopā ar vīru uz dīvāna un abi raudājām. Tā nav ikdienišķa parādība.

Šīs dažas Normunda asaras esmu noglabājusi sirds lādītē kā pērles. Tās man deva spēku.

Jo slimība jau savā ziņā rādīja manu trauslumu un saucienu pēc mīlestības. Tajā brīdī, kad ieraudzīju vīra asaras, sapratu, ka nemūžam nepadošos, jo mani mīl. Slimība ir milzīgs pārbaudījums attiecībām un ģimenes eksistencei. Nav iespējams atbalsts divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā vairāku gadu garumā. Arī otram ir jāizdzīvo.»

«Jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot, » šie Kristus vārdi skan manī.

Lielākais izaicinājums, ārstējoties no vēža

Guna atzīst, ka, saslimstot un ārstējoties, visgrūtākais vienmēr ir neziņa, jo nekad nav iespējams paredzēt, kā tas beigsies. Viņa to īpaši izjuta  2012. gada Jāņos Ķeipenē pie Gunas vecākiem.trešās ārstēšanās laikā, kad tika atklātas metastāzes. «Tas nesa līdzi trauksmi, jo, ļoti iespējams, metastāzes bija arī kaut kur citur. To vajadzēja pārbaudīt, tāpēc ārsts ieteica veikt pozitronu emisijas tomogrāfiju jeb PET, kas tobrīd Latvijā jau bija pieejama.

Tiesa, tobrīd izmeklējums bija ļoti dārgs – 1150 eiro. Tagad šis pakalpojums ir lētāks. Mans tētis un vīrs uz pusēm par to samaksāja. Metastāzes bija tikai tuvākajos limfmezglos – vairākas padusē un zem atslēgas kaula.»

Un sākās Gunai jau līdz riebumam pazīstamā ārstēšanās – vispirms sešas ķīmijterapijas. «Šoreiz izvēlējās citu ķīmiju, un šī reize bija visgrūtākā, jo radās ļoti nepatīkamas blaknes – plaukstas un pēdas bija jēlas, mute čūlās, brūces slikti dzija. Ja iekoda ods, koduma vieta trīs mēnešus nesadzija.

Pret mutes jēlumu iesaku čili, ko pati atklāju nejauši. Vīrs no lielveikala atnesa pikantos suši, kas mums ļoti garšo. Ārkārtīgi gribējās, tāpēc nolēmu vienu apēst. Tas pamatīgi izdedzināja muti, saradās ļoti daudz siekalu, asinis sāka riņķot un kļuva labāk. Pēc tam visu laiku turēju uz galda kaltēto čili ar sāli. Tiklīdz bija jēla mute, pakošļāju.»

Pēc ceturtā ķīmijterapijas kursa datortomogrāfijas izmeklējums atklāja, ka viens no limfmezgliem kļuvis aktīvāks, tāpēc ārsts ieteica vēlreiz veikt PET, jo šī aktivitāte varēja nozīmēt, ka arī citur radušās metastāzes. Izmeklējums parādīja, ka bažām nav pamata, tāpēc pēc ķīmijterapijas beigām operācijas laikā tika izņemti jau iepriekš atrastie metastāžu skartie limfmezgli gan padusē, gan zem atslēgas kaula.

Ģenētiski pārmantots vēzis – diagnosticēšanas iespējas Latvijā

Jau tad, kad Guna saslima pirmoreiz, ārsts viņu nosūtīja veikt ģenētikas analīzes, lai noskaidrotu, vai saslimšana ar vēzi nav ģenētiski noteikta. Analīzes bija negatīvas.

Tādu pašu rezultātu rādīja analīžu izdruka, kad vēzis Gunu skāra otrreiz. Kad slimība atgriezās trešo reizi, dakteris Irmejs bija pilnīgi pārliecināts, ka pie vainas ir gēni, tāpēc sakontaktējās ar ārvalstu kolēģiem un Gunas analīzes sūtīja caur Poliju uz Ameriku.

«Tur atklāja, ka vēzis ir mantots pa tēva līniju, kas ir ļoti neparasti. Tēva mammai bija olnīcu vēzis. Amerikā man pārbaudīja 26 gēnus, bet Latvijā tik daudz gēnu nepārbauda, tikai dažus, tāpēc šeit rezultāti bija negatīvi.» Šī informācija bija ļoti svarīga, lai pieņemtu turpmākos lēmumus. Analīžu rezultāti nozīmēja – pastāv 70 procentu augsts risks, ka vēzis var atrast ceļu arī uz olnīcām.

Ko pašai un ģimenei nozīmēja ģenētisko analīžu rezultāti?

Gunai tas bija grūts lēmums – piekrist, ka tiek izņemtas olnīcas, tomēr pagājušā gada pavasarī šī operācija notika. «Pirms analīžu saņemšanas biju nolēmusi, ka neļaušu olnīcas izņemt, jo tad organisms pārstāj ražot estrogēnu, kas savukārt var izraisīt depresijas saasināšanos, un depresija ir mana vājā vieta.

Vakarā pirms operācijas man gribējās sarīkot atvadas no olnīcām. Vecajā Derībā ir aprakstīta epizode, kurā jaunavas gāja kalnos apraudāt savu jaunavību, un man bija sajūta, ka jāapraud sava auglība, jo zināju – vairs nekad nebūs atpakaļceļa.»

Vaicāta, ko šīs analīzes – ka vēzis ir ģenētiski pārmantots – nozīmē viņas meitām, Guna atbild īsi: «Tikai to, ka brīdī, kad viņām būs astoņpadsmit gadu, mēs arī meitenēm veiksim šādas analīzes, jo var gadīties, ka arī viņas ir pārmantojušas gēna mutāciju. Tomēr mani daudz vairāk satrauc tas, ka meitas varētu būt mantojušas manu tieksmi uz depresiju, tieši tāpat kā es to ieguvu no saviem vecākiem.

Depresija ir briesmīgāka par vēzi.

Uztura bagātinātāju lietošana, dzerot antidepresantus

Lai arī visus pēdējos gadus Guna cītīgi apmeklēja psihoterapeitu un lietoja psihiatra izrakstītus medikamentus, bailes apstiprinājās – pēc olnīcu izņemšanas viņa iekrita depresijas bedrē… Bet pie vainas nebija tikai estrogēna trūkums. Savu artavu bija devušas arī astoņpadsmit ķīmijterapijas, kam viena no blaknēm ir depresija.

Arī augu preparāti Gunu pievīla. «Pēc operācijas uzreiz sāku dzert augu preparātus pret karstuma viļņiem un citiem menopauzes simptomiem, taču tie saturēja arī asinszāli, kas, izrādās, neitralizē antidepresantus. Šie medikamenti sāk darboties lēni un tikpat lēni arī pārtrauc savu darbību, tāpēc pēc kāda laika jutu, ka nav labi – sākās miega traucējumi, nomāktība, aizkaitināmība, garastāvokļa svārstības. Piezvanīju psihiatrei, kura pajautāja, ko vēl dzeru. Uzzinot, ka asinszāli, uzreiz lika no tās atteikties. Bet pagāja ilgs laiks, līdz antidepresanti atsāka darboties.»

Kā ārstē smagu depresiju?

«Tas bija ļoti grūts posms, ārkārtīgi smaga vasara ar neizskaidrojamām un pēkšņām raudāšanas lēkmēm. Ilgi nesapratu, ko darīt un kur meklēt palīdzību. Bija pat tāda sajūta, ka esmu atstāta pilnīgi viena. Manā pasaulē visi cilvēki, izņemot mani, bija normāli. Domāju, ka nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka pirms vecāku sapulces, kurā taču neko sliktu nestāsta, es sadzēros nervu zāles.

Man ļoti gribējās būt normālai, tāpēc centos pati saviem spēkiem sākt dzīvot tā, it kā es būtu normāla. Un sākumā pat izdevās. Tas man lika maldīgi domāt, ka viss, kas man jādara – tikai jāsaņemas, lai arī mana pastāvīgā pavadone bija trauksme.»

Cīņa ar vēzi un depresiju ir satuvinājusi Gunas ģimeni un daudz iemācījusi par dzīvē patiešām svarīgo.

Tolaik Guna uz ielas satika kādu pazīstamu sievieti, kura arī bija slimojusi gan ar vēzi, gan ar depresiju, un viņa stāstīja, ka apmeklējusi Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra dienas stacionāru, kur saņēmusi gan medikamentus, gan psihoterapeita, mākslas un mūzikas terapeita palīdzību.

Tajā brīdī Guna vēl nezināja, ka šī informācija viņai būs noderīga, taču viss mainījās, kad pēc divām nedēļām viņa nonāca milzīgā krīzē: «Visu laiku jutos nomākta, dzirdēju, kā plīkšķ lietus uz palodzes, jutu, ka nekam vairs nav jēgas, ka neko negribu un nevaru, ka visu laiku ir trauksme.»

Guna saprata, ka steidzami vajadzīga palīdzība, un pēc dažām dienām sāka apmeklēt jau pieminēto dienas stacionāru, un mēneša laikā juta straujus uzlabojumus. «Trīs ārsti kopā izdomāja jaunu medikamentu kombināciju, un pēc ilgiem laikiem vairs nejutu trauksmi. Biju pārsteigta, kad sapratu, ka varu mierīgi runāt ar saviem bērniem, ka man nav sevi jāsavalda, lai nesāktu kliegt.»

Kāda ir pašsajūta pēc tik ilgas un nopietnas cīņas? Ir jau pagājuši vairāki mēneši, un šobrīd Guna jūtas krietni labāk. Viņai ir svarīgi atklāti runāt par abām savām slimībām – par to Guna stāsta ne tikai saviem tuvākajiem, bet arī kolēģiem, kuri pēc katras slimošanas viņu sagaidījuši atpakaļ, koristiem, ar kuriem kopā dziedāja, arī draudzē, ko apmeklē. Tāpat ar piedzīvoto viņa dalās savā Facebook profilā, saņemot pretī milzīgu atbalstu.

«Mācos atļaut sev būt par lilijas ziedu. Tiecos noticēt tam, ka man drīkst būt labi.»

«Tas ir liels Dieva brīnums, ka pēc visa, kas noticis, joprojām esmu dzīva. Tas nav pašsaprotami, tas nav ikdienišķi – tas tiešām ir brīnums, ka joprojām pastāv mūsu ģimene, ka mans vīrs nav aizgājis, ka mūsu bērni nav salūzuši, ka mani vecāki un vecmāmiņa ir visu pārcietuši kopā ar mani.

Lai arī bija jāsamaksā milzu cena, es domāju, ka cits ceļš nebija iespējams. Kaut arī bija ļoti grūti un sāpīgi, kaut arī brīžam šķita, ka dziļāka tumsa vairs nevar būt, tomēr viss, kas bijis manā ceļā – mani tuvinieki, draugi, kolēģi, ārsti, visi apstākļi, kas sastājās man apkārt –, izveidoja vienotu drošības tīklu, kas mani uztvēra tā, lai es nenokristu bezdibenī. Tāpēc tagad ticu, ka mani mīl gan uz zemes, gan no debesīm. Un ticu, ir nozīme tam, ka es esmu.»

Kādi ir secinājumi pēc depresijas un vēža pievarēšanas?

«Šis nav stiprais stāsts, bet gan vājais – par to, ka cilvēkam jāiemācās atļaut sev nespēt, atļaut sev gulēt un nedarīt neko. Tas ir stāsts par to, kā iemācīties vienkārši būt. Man ir jāpieņem savs vājums, ko iepriekš neesmu pratusi. Es neesmu visu līdz galam sapratusi. Neesmu izdarījusi visus secinājumus un uzsākusi jaunu, pareizu, cerīgu, laimīgu dzīves kursu. Esmu ceļā.

Ja pēdējos gadus cīnījos un patērēju milzumu enerģijas, lai aizbēgtu vai, gluži otrādi, noķertu, tad tagad mēģinu iet pieņemšanas ceļu. Tajā mācos atļaut sev būt par lilijas ziedu, kas vienkārši zied. Tiecos apjaust, ka man nav jādzīvo nemitīgos pārbaudījumos un ciešanās, lai šajā dzīvē iemācītos kļūt es pati. Tiecos noticēt tam, ka man drīkst būt labi ilgstoši, ka nav jāsakrusto rokas virs galvas, gaidot lavīnu. Tiecos meklēt prieku, arī vieglprātību, izklaidi, aušību un blēņas. Un atgādinu sev ik dienas: es drīkstu!»

Saņemties un censties būt normālam nav labākā stratēģija, kā tikt galā ar depresiju.

Gunas ieteikumi cīņai ar vēzi un depresiju

TICĪBA. Turi vaļā acis un ausis, lai saņemtu iedrošinājumu no Dieva. Viņš katru uzrunā īpašā veidā. Man Dievs palīdzēja noturēties uz mana ceļa, neiekrist kreisajā vai labajā grāvī, meklējot brīnumārstus, brīnumpaņēmienus, brīnumdiētas vai – gluži otrādi – nedarot neko. Dievs man ir palīdzējis nekad nepadoties, vienmēr piecelties un atrast cerību, pat ja šķitis, ka tā zudusi.

CEĻOJUMI. Nebaidies ceļot, tas liek aizmirst par simptomiem un sāpēm. Jēlām pēdām kāpu Tatros, aizmirsusi par tām. Prieks dziedina!

GRĀMATAS. Man bijuši brīži, kad licies – vienīgais, kas sien pie dzīves, ir daudzās vēl neizlasītās grāmatas un apziņa, ka aizvien tiek sarakstītas jaunas. Iesaku Deivida Servena-Šreibera grāmatu Anticancer. Pretvēža dzīvesveids, kā arī Meta Heiga Iemesli dzīvot tālāk – tā ir par depresiju, un grāmata ļāva sajust, ka beidzot kāds saprot, kā es jūtos.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs