Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredzes stāsts
Andris ir pusmūža vīrietis, kas ārēji neatšķiras no daudziem citiem viņa vecuma vīriešiem. Taču viņa dzīve ir sadalīta divās pilnīgi atšķirīgās daļās – pirms šizofrēnijas un pēc tās. Andris piekrita izstāstīt savu stāstu "Annas Psiholoģijai".
«To, ka ar mani notiek kaut kas savāds, pirmo reizi piedzīvoju 30 gadu vecumā. Kādā siltā pavasara dienā pēkšņi izdzirdēju balsis. Kā apmāts skrēju pa Rīgu, aizjozu pat no Zolitūdes uz Vecrīgu. Biju ļoti nobijies un nesapratu, kas ar mani notiek. Aizskrēju pie mammas uz darbu, mazliet nomierinājos. Pēc pāris dienām pie manis sāka «nākt» briesmonīši – parādījās ne tikai dzirdes, bet arī redzes halucinācijas.
Mani briesmonīši vienmēr ir bez kājām, tāpēc tagad, kad jau pagājuši ilgi gadi, labi zinu – ja redzu kaut ko bez kājām, sācies slimības paasinājums.
Toreiz tos redzēju gan dienā, gan naktī – pamostos, slapjš nosvīdis, un redzu istabā mošķus bez kājām. Guļu gultā un redzu, ka arī spilvens pārvērties par cilvēku vai drīzāk briesmoni, kuram ķermeņa augšdaļa ir, bet lejasdaļas nav. Sēžu mājās un dzirdu, ka runā… Sākumā domāju, ka tie ir kaimiņi aiz sienas, bet tā nebija taisnība – balsis runāja manā galvā. Pēc pirmajām reizēm nezināju, ko darīt, bet biju ļoti, ļoti nobijies – sapratu, ka ar mani notiek kaut kas tāds, kas ar citiem nenotiek. Sākumā īsti nezināju, ko darīt, bet tad man ieteica vērsties pie psihiatra – viņu, kā arī dažādas ārstniecības iestādes un dienas stacionārus apmeklēju joprojām, jau vairāk nekā 20 gadu…
Domāju, cilvēki, kas ar šo slimību dzīvo visu mūžu, pie tās ir pieraduši un labāk zina, kā ar to sadzīvot. Jo citādas dzīves viņiem nemaz nav bijis. Bet es līdz 30 gadu vecumam biju pilnīgi parasts cilvēks, dzīvoju normālu dzīvi. Esmu domājis, kāpēc man sākās slimība. Cik zinu, mūsu ģimenē nevienam tās nav.
Iespējams, nozīme ir tam, ka padomju gados armijā piedzīvoju smagu galvas traumu, biju kontuzēts.
Garastāvokļa svārstības, emocionālo nestabilitāti biju piedzīvojis arī iepriekš. Lai gan biju vīrietis spēka gados, stresa un dažādu problēmu netrūka, un toreiz psihiatrs teica, ka man ir nervu sabrukums. Droši vien tas viss arī kalpoja kā slimības palaidējs.
Slimnīcās esmu pavadījis vairākus gadus, jo ik pēc laika dzirdes un redzes halucinācijas atsākas. Esmu dzēris dažādas zāles, tās sākumā palīdz, bet pēc kāda gada organisms pierod un atkal jāmeklē jaunas. Divas reizes esmu piedalījies arī klīniskajos medikamentu izmēģinājumos – esmu gatavs darīt jebko, kas man var palīdzēt.
Jo periodi, kad dzirdi balsis vai redzi mošķus, ir drausmīgi… Ir tik ļoti, ļoti bail…
Bet pats saviem spēkiem, bez zālēm no balsīm un halucinācijām atbrīvoties nevaru. Kad parādās bezmiegs, jau zinu – tūlīt tas pāries halucinācijās. Dzirdu gan sieviešu, gan vīriešu, reizēm arī bērnu balsis. Kādreiz eju pa ielu un dzirdu, ka man aiz muguras kāds kaut ko saka. Pagriežos, bet tur neviena nav. Vai arī eju pa ielu, un cilvēki reklāmu plakātos smejas, māj, mirkšķina ar acīm. Par laimi, manas balsis nav likušas darīt neko briesmīgu, neko tādu arī neesmu izdarījis, un manis dēļ policija nav jāsauc, taču dzirdēti dažādi stāsti.
Kad slimība sākās, vēl biju precējies, bet sieva to neizturēja un mēs izšķīrāmies. Taču neesmu apvainojies un viņu nevainoju – es pats no sevis baidītos. Arī draugi novērsās, zaudēju darbu. Stereotips, ka cilvēks ar šizofrēniju ir nenormāls, ir ļoti daudziem. Bet es sevi par traku neuzskatu. Esmu slims un cenšos ar to sadzīvot. Cenšos slimību kontrolēt un dzīvot normālu dzīvi, lietoju zāles, lai būtu stabilitāte. Cenšos arī, lai nebūtu asu emociju, jo tas viss var izsist no līdzsvara.
Taču, protams, esmu pilnīgi aizgājis savā pasaulē un tajā arī dzīvoju.
Par savu slimību nevienam nestāstu, cenšos neafišēt, jo negribu, lai domā, ka esmu traks.
Saņemu invaliditātes pensiju, kas ir neliela. Īstu darbu atrast nevaru – mani neņēma pat veikalā par krāvēju. Taču strādāju sezonas darbus, vasarā palīdzu zemniekiem – viņi vismaz dod produktus. Man patīk tehnika, patīk zīmēt, esmu iemācījies izšūt. Televizoru neskatos – man no tā ir bail, jo arī tas provocē halucinācijas. Klausos radio un lasu avīzes, lai zinātu, kas pasaulē notiek. Grūti gandrīz pusmūžā sākt jaunu dzīvi, bet nācās. Esmu pilnīgi atkarīgs no medikamentiem, bez tiem nevaru, un, lai kā mana dzīve rit, arī mirt vēl negribas.»
