• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Inese Ikstena: Pēc operācijas man tikai pieteica – gaidiet, pēc mēneša, diviem sāpes rimsies

    Dzīvesstāsts
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    7. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Jūnija pirmā nedēļas nogale nāca ar skumju vēsti – aizsaulē aizgājusi politiķe, 13. Saeimas deputāte Inese Ikstena. Tikai retais zināja, ka viņas darbošanās ritēja smagas slimības ēnā.

    Neilgi pirms aiziešanas mūžībā Inese Ikstena žurnālistei Agnesei Meierei sniedza atklātu interviju, kas publicēta žurnāla IEVAS Stāsti 8. numurā.

     

    INESE IKSTENA gandrīz ik dienu sociālajos tīklos publicē savus darāmos darbus – te viņa cīnās par lielāku atbalstu tā dēvētajiem mūžīgajiem bērniem, te par iespēju pelnīt vecākiem, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, te par kādu nesakārtotu ielu. Inese ir 13. Saeimas deputāte, bet tikai retais zina, ka viņas darbošanās rit smagas slimības ēnā.

    Zanda pārtop Inesē

    «Nu jau pusotru gadu cīnos ar smagu slimību, kuru ārsti diemžēl nevarēja laikus atklāt un ārstēja pavisam citu, neesošu, vainu. Ja pati nebūtu bijusi neatlaidīga, ja mani nebūtu atbalstījusi ģimene – vīrs Ēvalds, bērni Eva (Kultūras ziņu veidotāja Eva Johansone – aut.), Rasa un Oskars, manis varbūt vairs nebūtu starp dzīvajiem,» uzsver Inese. Apņēmības, pārliecības par saviem spēkiem, kā jau īstai lauku meitenei, viņai nekad nav trūcis un netrūkst arī šobrīd. 

    «Piedzimu Rīgā, bet izaugu ķīmiskajā pilsētā Olainē. Padomju laikos neapjautām, cik tas ir bīstami – ēst zemenes, kas aug tik tuvu dažādām ķīmijām. Gar mūsu dārziņu kursēja kūdras vilcieniņš ar kūdru, kas pilna smagajiem metāliem. Turpat pie vilcieniņa augām dienām dzīvojāmies. Mana bērnība bija ļoti laimīga – augu kopā ar māsu Maiju, bijām īsti dabas bērni. Dzīvojām pie meža, spēlējāmies divatā un pie pilsētas bērniem sevišķi negājām. Man bija daudz citu nodarbju – es, piemēram, ārstēju kokus un krūmus, kurus citi bērni nolauza. Apsaitēju un gaidīju, kad saaugs, un dažkārt saauga arī! 

    Dzīvojām neoficiāli uzceltā, vecāku pašu rokām būvētā mazā mājiņā ar kūtiņu, kurā mita govs un cūciņa. Tētis strādāja par autoatslēdznieku un desmit gadus kā pirmais stāvēja rindā pēc dzīvokļa. Tos piešķīra jaunajiem speciālistiem, inženieriem, bet tētis palika bešā. Kad beidzot pienāca tēta rinda, viņi ar mammu jau bija izšķīrušies – saprata, ka nespēs dzīvot kopā, un dzīvoklis aizgāja gar degunu.

    Nelikumīgi uzceltās mājiņas dēļ māsa sešpadsmit gadu vecumā nevarēja saņemt pasi – nebija pieraksta. To viņa saņēma tikai pēc tam, kad mūsu mamma, pēc izglītības zootehniķe, sāka strādāt par inženieri ārstnieciskajā profilaktorijā un saņēma dzīvokli,» atceras Inese. 

    Jau kopš mazām dienām viņa bijusi tēta meita. «Bērnībā man ļoti patika būt kopā ar tēti remontdarbnīcas garāžā – kāpu mašīnbedrē, pētīju auto apakšu, pārzināju visas mašīnas. Tētis mani ļoti mīlēja, vienmēr ļoti lepojās ar mani. Atceros, ar kādu izteiksmi viņš teica: «Tā ir mana meita!» Mans pirmais vārds ir Zanda, tikai vēlāk vecāki to nomainīja pret Inesi. Tētis vienmēr teica: «Tā ir mana Zanda.» Kad viņš tā sacīja, jutos ārkārtīgi labi, manīju, cik ļoti viņš mani novērtē.

    Dod Dievs, katrai meitenei izaugt ar sajūtu, ka tu esi vērtīga vienkārši tāpēc, ka esi…» 

    Nu jau mūžībā ne tikai Ineses tētis, bet arī mamma. «Mana mamma bija vislabākā, ļoti mīloša. Lai cik aizņemta, nekad mums neteica nē. Atceros, gan būdama pavisam maziņa, gan jau paaugusies, vienmēr gribēju pasēdēt mammai klēpī. Viņa tūliņ nolika malā visus darbus un pievērsās tikai man. Tad parasti čukstēju viņai ausī – mammu, vai es tev esmu vismīļākā? Un viņa atbildēja – jā, tu man esi vismīļākā…»

    Inese saka – esot zinājusi, ka arī māsa ir tikpat mīļa, bet viņai šos vārdus vajadzēja dzirdēt. Un tie viņas apziņā iegravēti uz mūžu. Tikai reizi, un arī tad vien skata dēļ, mamma paņēmusi žagariņu, jo Inese uz taciņas izmētājusi sērkociņus un nav tos gribējusi salasīt. «Mamma nekad mani nepēra un pat nerāja. Lai gan es tiešām reizēm sadarīju nerātnības.»

    Inese atzīst, ka arī jaunība bijusi ārkārtīgi skaista, cerību piepildīta. «Skolā mums mācīja – lai ko darītu, mums visi ceļi būs vaļā. Un mēs ticējām. Jo tajos laikos jau nekas slikts «nenotika» – lidmašīnas nekrita, vilcieni neavarēja, dzīve bija droša un bezrūpīga…»

    Pēc vidusskolas beigšanas Inese bija cieši nolēmusi stāties Mākslas akadēmijā, tāpēc divus gadus pēc kārtas trīs reizes nedēļā apmeklēja sagatavošanas kursus. Viņa bijusi pārliecināta, ka par ģimeni domās, kad būs kādi 24 gadi un ne agrāk! Zinājusi, ka bērni ir liela atbildība uz visu mūžu, tāpēc nevēlējusies ar to steigties. Pat prātā nav nācis, ka jau 18 gadu vecumā kļūs par mammu meitai Evai, bet deviņpadsmit gados jau būs mamma divām meitiņām! 

    Maršruts – mīlestība

    «Regulāri ciemojos pie savas vecāsmammas, kura dzīvoja Balvu rajona Bērzpils pagastā, netālu no Lubānas purva. Man patika turp aizbraukt un aiziet uz ballīti, jo pilsētas meitenēm tur bija liela piekrišana. Biju uzšuvusi jaunu kleitu un priecīgu cerību pilna braucu uz laukiem,» atceras Inese.

    Tolaik tie, kas studēja Rīgā, mājup devušies ar vilcienu Rīga–Pitalova. Balvos visi kā žiglas skudras metušies laukā no vilciena, sēdušies autobusā, kas aizvizinājis katru uz savām mājām.  

    «Kad bērni pirms dažām dienām vaicāja, kā iepazinos ar viņu tēvu, tā arī atbildēju – pārpildītā autobusā,» smejas Inese. Abi jaunieši viens otru pamanījuši jau vilcienā.

    «Sēžot autobusā, noskatījos – tāds smuks puisis modernās baltās botās un džinsos, kurus tolaik nevarēja tik viegli dabūt! Bet uzrunāt jau nu gan viņu neuzdrošinājos. Es nekad nebūtu to darījusi. Nekad! Uzaugot kopā ar māsu, ar puišiem nemaz īsti nemācēju sarunāties.»

    Par laimi, puisis viņu pats uzrunājis. Ēvalds. Viņa vārds esot Ēvalds. Visdrošākā sarunu tēma tobrīd abiem šķitusi mūzika. Puisis izkāpis vienu pieturu pirms Ineses un atvadoties noteicis, ka Lazdukalnā būs ballīte. It kā Inese to nezinātu! Tikai – kā lai līdz tai tiek? Jauniepazīto puisi tik dikti gribējies satikt, ka sarunājusi vietējos puišus, lai viņu uz balli aizved ar motociklu Jawa. Tolaik uz vienas javiņas kāpuši trīs un pat četri braucēji. Ballē atklājies, ka Ēvalds vada diskotēkas un viņam pašam pieder motocikls.

    «Satikāmies, sadejojāmies. Vēl pēc laika sastapāmies pie kopīgiem draugiem. Pārsteidzoši, bet izrādījās, ka Ēvalda mājas ir tikai trīs kilometrus no mūsu mājām! Un vēl konstatēju, ka pazinu visus, pilnīgi visus viņa klasesbiedrus, bet tieši Ēvaldu nekad nebiju redzējusi,» atceras Inese. Kaut arī citi puiši metuši acis uz pilsētnieci, viņas sirds jau piederējusi Ēvaldam. «Man ļoti patika draudzēties ar viņu – tik glīts puisis un ar ļoti labu raksturu. Jauks, uzmanīgs, patīkams. Tāds Ēvalds bija toreiz, un tāds ir joprojām.» 

    Ēvalds mācījās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, līdz ar to abiem satikties nebija nekādu problēmu. Viņi iepazinās 1985. gada 8. maijā, bet jau pēc gada – 1986. gada 8. maijā – devās pieteikties uz Balvu dzimtsarakstu nodaļu. «Es nebūtu tik agri precējusies, bet… Bijām ar Ēvaldu jau gadu nodraudzējušies, un daba darīja savu. Pieteicās Eva.» Laulības baznīcā tolaik bija aizliegtas, bet viņi šo aizliegumu neņēma vērā un agrā jūlija rītā salaulājās dievnamā.

    Abu vedējtēvs bija izmeklētājs un nemaz negāja līdzi uz baznīcu, citādi viņu atlaistu no darba.

    Tikai vēlāk, piecos pēcpusdienā, laulība tika noslēgta arī zagsā. «Tas baznīcas gājiens man vairāk bija pie sirds. Mācītājs, uzliekot gredzenu, saka – ko Dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt. Šie vārdi man iespiedušies sirdī un domās uz visu mūžu.» 

    Novembrī piedzimusi abu pirmā meitiņa Eva. «Kādreiz domāju – varbūt neesmu riktīga. Visi tā ucinās ar bēbīšiem, bet man tie diezgan vienaldzīgi. Būdama gaidībās, raizējos – manī nav tādas visaptverošas mīlestības! Bet kad bērniņš piedzima… Visa pasaule sagriezās kājām gaisā! Mīlestība, īpašā saikne ar meitiņu parādījās burtiski uzreiz. Tik tikko biju pieradusi pie savas jaunās dzīves, kad daktere paziņoja – esmu jau trešajā mēnesī gaidībās ar otro bērniņu. Rasai ar Evu nav pat gads starpā, vienpadsmit mēneši. Vēl pēc trim gadiem piedzima Oskars.»

    Beidzot laiks sev

    Tolaik valsts politika bija ļaut māmiņām ar mazuli atrasties mājās trīs gadus. Protams, bez atlīdzības, bez bērnu naudas. Inese šo iespēju izmantoja un kļuva par mājsaimnieci, audzināja un līdz skolai pati mācīja savus bērnus. «Man negribējās viņus laist bērnudārzā, negribējās, ka kāds svešs cilvēks veido manu bērnu raksturu. Bērni visu var iemācīties mājās, sarunājoties un darbojoties ar vecākiem. Atceros, kā vedu Evu un Rasu uz Jurjāna mūzikas skolu ar diviem sabiedriskajiem transportiem, un mazais Oskars bija jānes līdzi uz rokām. Sēžot vilcienā, uz aizsvīdušā loga rakstījām dažādus burtus un ciparus, sarunājāmies, mācījāmies dzejolīšus… Evai pirmajā klasē skolotāja ļāva lasīt pasaku grāmatas, kamēr citi bērni vēl tikai boksterēja.

    Jā, Oskaru gan mēģināju trīs reizes likt dārziņā, taču nekas nesanāca. Viņš sēdēja, kaktiņā ierāvies, un gaidīja, kad nākšu pakaļ… Izlēmu, ka nedrīkst lauzt dēlam raksturu.» 

    Kad Oskars aizgāja pirmajā klasē, bet Eva jau septītajā, Inese nolēma veltīt laiku sev, savai attīstībai un izaugsmei. «Teicu savējiem – ko tad es, visu mūžu cepšu pīrādziņus? Nu nē… Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē un aizgāju strādāt uz Statistikas pārvaldi. Mans tiešais priekšnieks bija izvēlējies citu kandidāti, bet pārvaldes vadītāja Aija Žīgure teica: «Ja meitene var tikt galā ar trim bērniem un studijām, viņa tiks galā arī ar darbu!» – un pieņēma mani. Nostrādāju tur četrus gadus, un sapratu – jāiet tālāk. Jo šķita, ka neko citu, kā ievadīt datorā ciparus, vairs nemaz nemāku.» 

    Ak, jā, vēl Inese turpat Olainē bija paguvusi nodibināt Daudzbērnu ģimeņu atbalsta biedrību un darbojās kā brīvprātīgā arī Latvijas Sarkanā Krusta organizācijā. Kā saka Ineses bērni, viss, kam mamma ķērās klāt, gājis no rokas. Gan Statistikas pārvaldē, gan Zemkopības ministrijā, kur viņa palīdzēja harmonizēt Eiropas Savienības un Latvijas likumdošanu, gan Finanšu ministrijā, kur rūpējās par Eiropas Savienības finansētajiem projektiem. Faktiski vairāk nekā divdesmit Ineses dzīves gadi saistīti ar valsts pārvaldi. Viņa strādājusi arī Bērnu un ģimenes lietu ministrijā, kur pārraudzīja projektus, tāpat Regulatorā (Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā – SPRK) cīnījās par draudzīgākiem tarifiem. Vienlaikus iegūtās zināšanas viņa lika lietā, konsultējot attīstības valstis. Ģimenei visspilgtāk atmiņā palikuši stāsti, kā mamma Kosovā uzklausīja ierēdņus, uzzinot, ko viņi vēlas īstenot savā valstī, nevis uzreiz stāstīja, kā vajag darīt, jo atcerējās, kā bija, kad līdzīgi eks­perti savulaik brauca uz Latviju… 

    Bet kāpēc Inese pievērsās politikai? «Tolaik beidzās darbs Regulatorā, un es vēl kādu laiku braucu kā eksperte ne tikai uz Kosovu, bet arī uz Gruziju, Armēniju, konsultēju par e-pārvaldi, par ID kartēm. Pa starpai vēl palīdzēju dēlam atvērt uzņēmumu un pastrādāju par finanšu direktori privātā uzņēmumā. Nolēmu – jāmeklē jauns darbs. Taču mani uzaicināja iestāties partijā un es piekritu. Braukājot pa pasauli un strādājot par eksperti, dzīvojot savrupnamā, biju izkritusi no sabiedriskās dzīves Latvijā. Tāpēc ar lielu prieku apmeklēju seminārus, tikšanās, pārrunas.»

    Un tad notika tā… «Kalanētikas nodarbībā nostājos pozīcijā, kad pleci un galva noliekti uz priekšu, un pēkšņi sajutu migrēnas lēkmi. Šausmīgi iesāpējās galva! Kad mēģināju runāt, izskanēja nesaprotams teksts. Kaut kā saņēmos, vēl satikos ar meitu un piepeši sapratu – nevaru roku trāpīt kabatā.

    Nevaru telefonā uzrakstīt īsziņu, jo burti no klaviatūras ir pazuduši un nav redzami…

    Mani ar ātrajiem aizrāva uz Stradiņiem, izrādījās, ka plīsusi miega artērija… Slimnīcā nogulēju trīs nedēļas. Bija jau pasūtīts stents, bet, par laimi, viss pats sadzija. Taču, lai dzīšana noritētu veiksmīgi, man bija jābūt kā bez emocijām – nedrīkstēju uztraukties, dusmoties,» atceras Inese. Viņa piebilst – toreiz, pirms četriem gadiem, šķitis – kāds norāvis stopkrānu. Dzīve apstājusies, un Inese mēģinājusi saprast – kāpēc tieši ar viņu, kāpēc vispār tā noticis? Tomēr atbildi Inese toreiz tā arī neatrada. 

    Ar neatlaidību līdz īstajai diagnozei

    Ģimene uzskata, ka pārvarētās veselības ķibeles mammai lika sasparoties vēl vairāk. 2018. gadā Inese Ikstena kandidēja Saeimas vēlēšanās un tika ievēlēta. «Eva toreiz man teica – mammucīt, tu neuztraucies, ja tevi neievēlēs! Nekādu lielo cerību jau nebija, bet vienmēr esmu bijusi ļoti aktīva, darbojusies dažādās organizācijās, centusies darīt labu. Acīmredzot tas tika pamanīts. Vēlāk kāds man vaicāja, kāda bijusi mana veiksmes atslēga. Vienmēr atbildu, ka tā bija ziņa no Murmastienes, ka cilvēki joprojām atceras labos darbus. Pirms 20 gadiem mums bija oranžs moskvičiņš, ar kuru braucām uz laukiem. Braucām gaužām saspiesti, tomēr pa ceļam paņēmām sievieti, kurai vajadzēja nokļūt no Murmastienes Rīgā,» smejas Inese. «5. oktobrī piedzima mazdēliņš Orests, 6. oktobrī mani ievēlēja par deputāti. Es pat nobijos no lielajām emocijām un pārdzīvojumiem!» 

    Saeimā bija aizvadīts gads, kad Inese pēkšņi sāka izjust stipras sāpes. Nevarēja sēdēt, gulēt, sāpēja krustos. Tāpēc ik pēc trim, četrām stundām lietoja pretsāpju līdzekļus, jo citādi vienkārši nevarēja. Ja kāds tolaik būtu pavaicājis, cik stipri sāp skalā no viens līdz desmit, Inese atzītos – sāp uz visiem divpadsmit. Taču neviens nevaicāja…

    «Bieži runā, ka cilvēki neiet pie ārsta, tāpēc ielaiž savas kaites. Tā tikai daļēji ir taisnība. Es gāju pie ārstiem, tikai… man noteica nepareizu diagnozi. Un, balstoties uz šo diagnozi, mani ārstēja.» Inesei konstatēja problēmas pa sieviešu līniju un paziņoja – jāveic operācija. To gaidot, bija nepieciešama liela pacietība un izturība, jo sāpes nerimās, turklāt vēl uzlēca temperatūra.

    «Nevarēju sēdēt, gulēt, temperatūra 37,5. Zvanīju uz slimnīcu, bet tur man atbildēja – gaidiet plānveida rindā… Kad temperatūra jau bija uzskrējusi līdz 39 un pati vairs nevarēju ne piezvanīt, ne parunāt, mani beidzot uzņēma nodaļā un izoperēja. Izrādījās, ka vēderā bija vesela glāze strutu, vēl viena diennakts, un es būtu aizgājusi…»

    Dakteri tā arī nav sapratuši, no kurienes strutas uzradušās, un ar tādām pašām sāpēm, kādas bijušas līdz tam, Inese palaista mājās.

    Vien pieteikts – gaidiet, pēc mēneša, diviem sāpes rimsies. Bet, ja Inese būtu gaidījusi, kā teikts, šīs publikācijas, visticamāk, nebūtu… 

    «Aizgāju pie ģimenes ārsta un lūdzu, lai mani nosūta uz magnētisko rezonansi. Mani gan no tās centās atrunāt, jo pēc operācijas viss būšot pietūcis, nekas nebūšot redzams. Bet es pastāvēju uz savu. Un izmeklējums parādīja – tumors! Audzējs. Gandrīz skriešiem metos atpakaļ pie operējošās ķirurģes un rādīju izmeklējumu – redziet, audzējs! Bet viņa atbildēja – nē, mūsu laikos visi labie radiologi izbraukuši no valsts, uz šo atzinumu nevarot paļauties. Daktere operējusi un redzējusi – nekāda audzēja nav, un arī strutu analīzes neko ļaunu neesot uzrādījušas…»

    Tomēr arī ar šo skaidrojumu Inese nav samierinājusies. «Mana draudzene Malda aicināja mani neapstāties un turpināt meklēt palīdzību – veikt kolonoskopiju, zarnu izmeklējumu. Uz to pieteicos, cik vien ātri iespējams. Kad atmodos no īslaicīgās narkozes, jau pēc ārsta skatiena sapratu – nav labi. Tika konstatēts, ka zarnās ir audzējs, turklāt jau pamatīgi izpleties.»

    Inese sameklējusi Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas vadītāja Armanda Sīviņa tālruņa numuru un tūlīt zvanījusi viņam. «Dakteris, kurš izrādījās īsts sava darba patriots, entuziasts, pēc tikšanās pateica – jums būs operācija, ķīmijterapija un staru terapija. Teicu – šausmas! Uz ko dakteris Sīviņš man atbildēja – nav nekādas šausmas. Šausmas būtu tad, ja es jums pateiktu, ka operēt nav iespējams,» atceras Inese.

    Vispirms viņai veica stomas operāciju, kas burtiski uzreiz noņēma sāpes, kā arī nozīmēja ķīmijterapiju. Tikai pēc tās 2020. gada 2. aprīlī beidzot veica operāciju, kurā izgrieza audzēju. «Tagad ir tāda doma – kam ļoti iebilstu –, ka ikviens ķirurgs varēs operēt onkoloģiskos pacientus.

    Redziet, kā ar mani notika – parastais ķirurgs operēja un nepamanīja, ka turpat blakus ir audzējs!

    Acīmredzot nezināšanas dēļ ķirurgi pieņēma – ja strutās analīzes neuzrāda ļaundabīgas izmaiņas, ar mani viss ir kārtībā. Diemžēl audzēja marķieri netika ņemti. Tikai tāpēc, ka mana ģimene un es pati biju tik uzstājīga, man atklāja slimību. Vēlāk, kad skatījāmies zarnu vēža simp­tomus, tie viens pret vienu sakrita ar vadlīnijām. Un es taču to biju stāstījusi visiem ārstiem, bet neviens – neviens! – tam nepievērsa uzmanību. Ja audzējs tiktu atklāts sākumstadijā, to izoperētu, un viss…» Diemžēl Inesei viss bija sarežģītāk – atklāja metastāzes aknās.

    «Ejot uz operāciju pa sieviešu līniju augustā, meta­stāžu nebija. Bet novembrī jau bija!» Vienu brīdi, kad bija pavisam vāja un n­omocījusies, Inese piedeva visiem un uz visu raudzījās ar lielu labestību, bijusi gatava ar visu un visiem samierināties, visiem piedot. Bet, kad sajutusies mazliet labāk, sadusmojusies un uzrakstījusi iesniegumu Ārstniecības riska fondam. «To darīju, jo sapratu – man tik daudz ciešanu ir tikai tāpēc, ka ārsti neredzēja audzēju. Un tikai tāpēc, ka neredzēja, izveidojās metastāzes, un man ir plānots izņemt aknām labo daivu, ja vien to v­arēs izdarīt…»

    Pēdējā pusotra gada laikā Inese piedzīvojusi daudz fizisku ciešanu, tomēr nav ļāvusi tām uzvarēt savu garu. Visu ārstēšanas laiku viņa arī, cik vien iespējams, strādājusi Saeimā. «Jā, ir arī ne tik pozitīvi mirkļi, uzmācas depresija. Taču es sevi mierinu ar domu, ka vainīga neirotoksiskā ķīmijterapija, ko saņēmu.

    Melnām domām nedrīkst ļauties, no tām ir jārauj sevi laukā vienalga kādā veidā – jāiet un jāpadara kādi mājas darbi, jāpalasa, jāuzēd…»

    Liela loma atlabšanā ir ģimenei. Inese saka – ja ne smagās domas un ķīmijas grūtums, viņa būtu jutusies kā īsta princese. «Es nedarīju neko – mani apčubināja un aptekalēja bērni un vīrs. Kad man jau bija tāds garastāvoklis, ka vairs neko neplānoju, tieši ģimene mani izvilka. Turklāt katrs bērns strādāja savā virzienā. Eva gādāja, lai man vienmēr būtu labs ēdiens un līdz ar to stiprs organisms. Rasa rūpējās par manu fizisko formu. Viņa mani burtiski aiz rokas vilka laukā, lika staigāt, sekoja līdzi, cik daudz kustos. Savukārt dēls Oskars rūpējās, lai man nekas nesāpētu, lai būtu laba pašsajūta. Meklēja, kādi uztura bagātinātāji varētu palīdzēt, veda dažādas tējas, kas stiprinātu organismu, un tā tālāk.» 

    Inese uzsver, ka vīra un bērnu uzmanībā viņa burtiski atplaukusi, un tā viņu joprojām stiprina katru dienu. Lielu atbalstu sniegusi arī ķīmijterapeite Eva Vecvagare.

    «Bieži cilvēki saka – jāatrod iemesls, kāpēc slimība skārusi tieši viņu. Tā vienkārši gadās, neviens neesam pasargāts. Kad man atklāja audzēju, kopā ar ģimeni lasījām, kāpēc audzējs veidojas, noskaidrojām ieteikumus, kas būtu jādara, lai uzlabotu veselību, un es varu teikt – līdz tam nekā kaitīga manā dzīvē nebija. Man ir laimīga laulība, nav īpaša stresa, ēdam veselīgi, vienmēr esmu vingrojusi, bijusi fiziski aktīva… Ne ārsti zina, kāpēc audzēja šūnas sāka veidoties un vairoties, ne to zinu es.» 

    Pēc piedzīvotā Inese visiem liek pie sirds – uzticieties ārstiem, bet arī paši sekojiet līdzi savai veselībai! Šobrīd par savu veselību viņai nākas domāt katru dienu, un ir jāsaņemas, lai domātu pozitīvi. «Man negribas runāt par slimībām. Man negribas būt slimai, gribu būt vesela, jauna, skaista un enerģiska. Un es daru visu, lai tā arī justos. Kā būs tālāk, es nezinu. Tas Dieva rokās. Bet manās… dzīvot katru dienu pilnasinīgi. Būt kopā ar savu ģimeni un neaizmirst arī par valsti, kurā dzīvoju.» 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+