Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viss sākas ar sarunu
Psiholoģe Dana Lukševica ir pārliecināta, ka tieši ģimene ir valsts svarīgākā šūniņa, kas bērnam spēs atklāt un iemācīt, kas ir dzimtenes mīlestība. «Sākumā vēlams vecākiem pašiem tikt skaidrībā ar savām jūtām un rast atbildi it kā uz vienkāršiem, tomēr tik filozofiskiem jautājumiem. Ko man nozīmē Latvija? Kāpēc man šeit patīk dzīvot? Kas ir tas, kas man Latvijā nepatīk? Ko es vēlētos mainīt?» Ir pavisam pašsaprotami, ka atbildes būs atšķirīgas vecākiem, kas dzimuši padomju laikos un Atmodas gados. Katram šie dažādie laika posmi šķitīs tīkami ar kaut ko savu vai palikuši atmiņā ar dažādiem notikumiem. «Lai izjustu mīlestību pret savu zemi, ir jābūt jūtām pret to. Un tās var būt dažādas, iespējams, ne vienmēr tikai pozitīvas emocijas. Lai bērns iemācītos dalīties ar savām jūtām un emocijām, vecākiem par tām jārunā, un to varam sākt darīt jau agrīnā vecumā. Piemēram, mamma mazajam var pastāstīt: es jūtos ļoti priecīga, jo šodien satiku savu draudzeni. Jau lielākam bērnam varam teikt: es jūtu gandarījumu par savu darbu, jo tas ir nozīmīgs un vajadzīgs valstij, kurā dzīvojam. Vai atklāti pastāstīt: šodien redzēju uz ielas ubagojam kādu vecu cilvēku. Man ir skumji, ka viņš mūsu valstī ir nokļuvis šādā situācijā,» iesaka psiholoģe Dana Lukševica.
Palīdzēt izprast vērtības
Vēlāk ar bērnu jau varam biežāk sākt pārrunāt, kādas mums, šajā valstī dzīvojot, varētu būt svarīgākās vērtības. «Vecākiem vajadzētu uzsvērt to, kas bērnam attiecīgajā vecumposmā ir saprotams un viegli uztverams, piemēram, godīgums, cieņa, laipnība un iejūtība pret citiem. Var, piemēram, pastāstīt, cik svarīgi ir būt pieklājīgam un sveicināt pazīstamus cilvēkus. Vai arī cilvēkiem palīdzēt un izdarīt kādu labu darbiņu. Tā uzvedoties, bērns gūs pozitīvu emociju atgriezenisko saiti un sajutīsies labi starp šīs zemes ļaudīm,» uzsver psiholoģe. Jau trīsgadnieks spēs saprast un uztvert, ja stāstīsim par dabas saudzēšanu, piemēram, cik slikti jūtas zāle, ja to piemēslojam. Īpaši noderīgi izrunāt rūpes par meža dzīvniekiem, ziemas mēnešos kopā ar bērnu var doties uz mežu un aiznest meža zvēriem dārzeņus. Sākumā mazais varbūt vairāk tikai klausīsies, bet stāstītais un mācītais paliks atmiņā, un, mēģinot darboties kopā ar vecākiem, bērns aizvien vairāk pozitīvā veidā satuvināsies ar savu zemi, viņā radīsies piederības un mīlestības izjūta – jā, šeit, savā zemē, man ir labi!»
Lielāku bērnu jau varam rosināt diskutēt par drošību un pavaicāt, vai paaugoties viņš vēlētos aizstāvēt savu valsti no uzbrukuma. Protams, nav prognozējams, kā šī saruna varētu izvērsties.
Arī tad, ja bērna atbilde ir nē, varam noskaidrot, kādēļ tādas ir viņa domas. Tas mācīs bērnam izteikt un pierādīt savu viedokli, kā arī liks aizdomāties jau daudz plašākos mērogos. Jebkurā vecumā kā vērtību būtu noderīgi uzsvērt ģimenes nozīmīgumu, kā arī savas personības veidošanos. «Drošības izjūta savā ģimenē palīdz attīstīt un nostiprināt bērna nacionālo identitāti,» skaidro Dana Lukševica.
Kultūras izzināšana
Lai apzinātos latvisko identitāti un piederību savai valstij, būtiska ir arī kultūras izzināšana. Ieteicams bērnu iepazīstināt ar latviešu autoru dzejoļiem un stāstiem, latviešu folkloras mantojumu, muzejiem un latviešu režisoru filmām un teātra izrādēm. Arī dažādu žanru muzikālais materiāls – gan klasiskās mūzikas, gan popmūzikas koncertu apmeklējumi un tautasdziesmu dziedāšana – pavērs plašāku redzesloku. Bērns spēs izvēlēties to latviešu mūziku, kas ir tuvāka viņa gaumei. Īpaši saistoši mazajam būs uzzināt par dažādu personību – sportistu, aktieru, mākslinieku, dziedātāju – sasniegumiem un viņu atpazīstamību visā pasaulē. Tas radīs bērnā lepnumu par savas valsts pilsoņiem un vēlmi pašam tiekties pēc panākumiem. Varam bērnam arī pajautāt, piemēram, kādu īpašību tu vēlētos pārņemt no šīs personības? Tas veicinās īstenu iedziļināšanos otrā cilvēkā un sevis izvērtējumu.
Kopīga svētku svinēšana
Strādājot ar bērniem pirmsskolas iestādēs, psiholoģe Dana Lukševica ir novērojusi, ka bērni pārņem un kopē vecāku attieksmi. «Ja vecākiem svētki nešķiet svarīgi, līdzīgas domas var būt arī bērnam. Ar pavisam mazu bērniņu iesaku darboties praktiski – zīmēt, līmēt, krāsot. Tā mazajam būs vienkāršāk saprast, ar ko saistās valsts svētki un atceres dienas, kāda ir Latvijas valsts simbolika (kopā var uzzīmēt Latvijas karogu, ar lielāku bērnu – arī ģerboni), pastāstot, ka pret to jāizturas ar cieņu, tāpat kā pret valsts himnu. Pieļauju, ka trīsgadniekam vēl varētu būt grūti izprast 11. novembra notikumus – Lāčplēša dienu, ko svinam kā Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu. Tāpēc vecākiem vajadzētu vienkāršiem vārdiem paskaidrot, kādēļ šajā dienā dedzam svecītes un pieminam kritušos karavīrus. Piemēram, var pastāstīt, ka šādi godinām drosmīgos un stipros karavīrus, kas izcīnīja uzvaru, aizstāvot savu zemi. Kad mazais jau būs paaudzies, viņš būs gatavs klausīties vairāk.
Stāstījumu par Latvijas vēsturi bērnam būtu vieglāk uztvert, ja to papildinātu ar fotogrāfijām, arī radinieku fotoattēliem. Protams, pašiem vecākiem ir jābūt gana zinošiem, lai atbildētu uz dažādiem bērna jautājumiem.
Lieliski, ja sarunās izdodas iesaistīt arī vecvecākus. Viņu pacietība un degsme parasti spēj bērnus īpaši aizraut,» ir pārliecināta Dana Lukševica. Kopā ar bērnu var apmeklēt arī Latvijas Kara muzeju, kur ir aizraujošas un interaktīvas ekspozīcijas par Pirmo pasaules karu, Latvijas brīvvalsts laiku, Otrā pasaules kara notikumiem un karavīriem mūsdienās (starp citu, muzeja apmeklējums ir bezmaksas!).
Grūtības nevajag slēpt no bērna
Dažkārt nākas aizdomāties, kā pasargāt bērnu no sabiedrībā dzirdamajām negācijām par Latviju un mūsu zemē notiekošo. Psiholoģe Dana Lukšēvica uzskata, ka satraukumam nav pamata: «Bērns dzīvo savā pasaulē, kur viņam nav aktuāli ekonomiski jautājumi, tādējādi viņš arī nepievērš uzmanību ļaužu žēlabām. Lielāko daļu laika pavadot pirmsskolas vidē, ap mazo tomēr valda cieņpilna attieksme pret šo zemi.» Protams, ne vienmēr visas ģimenēs radušās problēmas ir vienkārši atrisināmas. Piemēram, kaut vai jautājums par nepietiekamu atalgojumu. «Ik vakaru, redzot vecākus vēlu pārnākam mājās no darba ar sadrūmušām sejām, bērns varētu just satraukumu. Ar vecākiem kaut kas nav labi! Radušās grūtības tomēr nevajadzētu slēpt no bērna. Vajadzētu pastāstīt, kā vecāks jūtas, piemēram, sakot: «Esmu neapmierināts, jo man ir maza alga un grūts darbs, tāpēc arī vēlu esmu mājās. Bet es vēlos kaut ko mainīt, lai vairāk laika varam pavadīt kopā.» Svarīgi, ka to visu spējam bērnam mierīgi paskaidrot. Ja tomēr kādam no vecākiem jādodas peļņā uz ārzemēm, bērnam, skumstot pēc vecāka, var rasties nedrošības izjūta. Vai tad Latvijā ir tik labi dzīvot, ja tētis nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas? Ja ģimene ir nonākusi šādā situācijā, pārdzīvojumus bērnā varam kliedēt ar biežu ciemošanos pie otra vecāka, kā arī regulāri sazināties ar tēti vai mammu pa telefonu un internetā,» iesaka psiholoģe. Droši vien ir vērts aizdomāties – vai vēlamies, lai mūsu ģimenē vairāk valda materiālās vai garīgās vērtības? Varbūt tomēr labāk visai ģimenei kopā dzīvot savā zemē, kaut ar mazāku finansiālo pienesumu? Cik gan dvēseli sildoša vēlme bija mūsu senčiem, kas dzīvoja pagājušā gadsimta sākumā, – brīva Latvija viņiem bija lielākā dāvana. Tas, vai tāpat domās arī mūsu bērns, būs atkarīgs no daudziem aspektiem. Sākot skolas gaitas, viņam pavērsies plašāka pasaule – nāks jauni uzskati un varbūt nomainīs jau esošos. Bet ģimenē ieliktais būs kā stipri un nesatricināmi pamati, kas ļaus veidot tālāk savu latviskumu.
