Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Situācija ir lieliska – puika grib sportot, vecāki arī to grib, un tas vien ir apsveicami. Bērnu sportam ir divi atšķirīgi nodarbību veidi: vispusīga fiziskā sagatavotība un agrīnā specializācija. Līdzīgi divējāda ir arī vecāku izpratne – vieni grib, lai bērns vienkārši ir aktīvs, otriem šķiet, ka iespējami agrāk jāizvēlas specializācija. Savukārt treneru pieredze liecina – diemžēl vecāki nereti izvēlas sporta veidu, kas bērnam nav piemērots fizisko dotumu vai rakstura iezīmju dēļ, tā liedzot pat pamēģināt to, kas viņam izdotos un patiktu.
«Vecāku izvēli bieži vien nosaka Latvijas sportistu panākumi – kas nu kurā brīdī ir aktuāls – kādu laiku visiem interesē pludmales volejbols vai teniss, tad hokejs, tad basketbols, bokss vai BMX.
Varbūt izklausīšos ļoti riebīgs, bet vecākiem nav arī obligāti jāklausa bērna iegribām, ja viņš ir izdomājis izvēlēties kādu specifisku sporta veidu.
Labāk dot bērnam iespēju attīstīties vispusīgi,» savu viedokli pauž studijas DCH treneris Dinārs Zāģers. Ja bērnam būs sportiskais potenciāls, agri vai vēlu viņu pamanīs – sporta skolotājs, kāds treneris vai cits sporta speciālists. «Bērnam, kam ir interese un vecāku atbalsts, atbilstošs sporta veids noteikti atradīsies. Lai skrien, peld – dara visu! Jo vispusīgākas kustības bērns būs iemācījies, jo labāk. Pat ja viņš sāks kādā noteiktā sporta veidā, piemēram, basketbolā, specializēties vēlāk nekā citi, arī nekas – pirmajā mēnesī varbūt nepratīs tik labi driblēt, bet ļoti ātri to iemācīsies, jo galva un ķermenis būs pieraduši kustēties,» saka Dinārs Zāģers.
Un uzsver: ja bērns grib sportot, vecākiem nav specifiski jāizvērtē ne viņa augums, ne nākotnes potenciāls. Ja Sprīdītis grib spēlēt basketbolu vai Rausītis pludmales volejbolu – lai dara to! Mammai nevajag teikt: puisīt, tu esi tik maza augumiņa – kāds no tevis basketbolists! Tas nekas, ja no viņa nekad neizaugs Porziņģis, jo galvenais ir kustība un prieks, ko bērns iegūst sportojot.
Mums piedzims Mairis Briedis!
Tomēr ir vecāki, kas, tikko uzzinājuši gaidāmā mazuļa dzimumu, jau zina, kādu sporta veidu viņam izvēlēsies: ja būs meita, spēlēs tenisu kā Aļona Ostapenko; ja dēls – būs bokseris kā Mairis Briedis. Un, tiklīdz mātes piens no lūpām nožuvis, tētis puikam ziemas dūrainīšu vietā velk boksa cimdus. Te nu spožo nākotnes plānu apžilbinātajiem vecākiem jāatgādina – ar sapņošanu vien būs krietni par maz. Ja iecerēts, ka bērniem jākļūst par profesionāliem sportistiem, jāatceras, kas ir sportisko panākumu pamatā.
Pirmkārt, tas būs jāgrib ne tikai vecākiem, bet arī bērnam – lai cerētu uz panākumiem, acīm ir jāmirdz, vienlaikus paturot prātā, ka bērnam nav saprotams, kas ir profesionāls sports un ko nozīmē sauklis, ka šodiena ir ieguldījums nākotnē.
Kāda nākotne, ja spēlēt spēlītes telefonā var jau tagad! Otrkārt, bērnam ir vajadzīgs fiziskais potenciāls – spēks, ātrums, izturība, veiklība, lokanība utt. Piemīt atbilstošajam sporta veidam vajadzīgās īpašības vai ne, to var noteikt sporta speciālists – sporta ārsts vai treneris –, bet ne vecāki bez atbilstošām zināšanām. Reizēm vecāki kļūdās arī pašsaprotamās lietās.
Piemēram, gadās, ka divmetrīgs tēvs grib, lai dēls spēlē futbolu, lai gan ir acīmredzams – tur varētu būt labs basketbolists.
Ja nu tiešām vecāki grib bērnam izvelēties konkrētu sporta veidu, viedoklis jāpajautā vismaz sporta skolotājam, kas bērnu redz ar speciālista aci. Piemēram: o, viņš man ātri skrien, bet bumbu mest – to ne, varbūt derētu futbols! «Tāpat kā mūziķim ir muzikālā dzirde, arī treneris, vērojot bērnu, pēc viņa parametriem un kustībām var ieteikt, kas derētu labāk,» saka Dinārs Zāģers.
Un, treškārt, bērnam ir vajadzīgi labi skolotāji – treneri, kuri saprot, kas un kā jādara. Iedomāsimies tēvu, kuram šķiet, ka viņš peld ļoti labi (ātrāk gan par kaimiņu Juri, gan Andreju), tāpēc savu dēlu nākotnē grib redzēt uz goda pjedestāla kā pasaules čempionu peldēšanā. Ko tēvs dara? Jau no agras bērnības pats māca bērnam peldēt tā un šitā, domādams, ka pēc gadiem visās avīzēs leposies: jā, es pats viņu trenēju, pats! Nekā nebija! Šāda pašdarbība var beigties ar neko, jo katra nepareizi iemācītā kustība būs robs tālākajā sportiskajā karjerā.
Atrodi savu sporta veidu!
Lielisku iespēju 7–12 gadus veciem bērniem piedāvā programma Atrodi savu sporta veidu, kas darbojas Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā, Liepājā, Valmierā un Cēsīs. Tā ir speciāli izstrādāta sporta sistēma, kas pastāv kopš 2017. gada. Ar tās palīdzību bērni var atrast sev visvairāk piemēroto, jau agrā vecumā atklājot interesi un talantu konkrētā sporta veidā.
Programma ietver vairāk nekā 10 sporta veidus: badmintons, basketbols, beisbols, cīņas sports, florbols, futbols, handbols, hokejs, teniss, volejbols. Katra nodarbība notiek citā sporta veidā, tās vada izcili un profesionāli sporta treneri. Programmas ilgums – viens mācību gads, tāpēc labāk tajā iesaistīties septembrī, bet to var darīt arī tagad. Maksa par nodarbībām ir ap 30 eiro mēnesī. Mācību gada beigās vecāki saņem apliecinājumu par bērnam visvairāk piemēroto sporta veidu. Sīkāka informācija www.bernurepublika.lv.
Vai piepildīt tēta sapni?
Tomēr tam, ka vecāki jau agrā bērnībā izvēlas bērnam noteiktu sporta veidu, ir arī savi plusi, un galvenais no tiem – vecāku ieinteresētība. Treneris Dinārs Zāģers uzskata: šādi vecāki bērnu vedīs uz treniņiem un ies skatīties spēles un sacensības, zīmēs plakātus, pūtīs taurītes, sauks sa-rauj, sa-rauj, un bērnam tas ir svarīgi. Turklāt vecāki jau būs izpētījuši, ko izvēlētais sporta veids prasa, un būs gatavi to dot. Ja kārtis sakritīs tā, ka bērnam būs arī talants, interese un veiksme – jā, tā ir laba iespēja izaudzināt čempionu.
Un nu iedomāsimies tēvu, kas pats bērnībā ir sportojis, piemēram, aktīvi un gana veiksmīgi trenējies futbolā, bet tad kāda iemesla dēļ sportošanu pārtraucis. Nu uz futbola treniņiem viņš ved savu bērnu.
Par šādiem gadījumiem mēdzam izteikties skeptiski: kā tad – grib, lai bērns piepilda tēva nerealizēto sapni! Bet vai tad tas ir slikti?
Treneris Dinārs Zāģers uzskata: tam, ka tētis vai mamma ir trenējušies bērnam izvelētajā sporta veidā, ir savi plusi. Iespējams, bērns būs mantojis tās vecāka fiziskās īpašības, kas šim sporta veidam vajadzīgas. Turklāt tētis vai mamma, kam pašiem ir pieredze konkrētajā sporta veidā, varēs darboties kopā ar bērnu un spēs labāk izprast viņa emocijas. Bet visā šajā ieguvumu sarakstā ir jāieliek arī liela brīdinājuma zīme: vecāku sapņi, plāni un centieni ir uz labu tikai tad, ja viņi ir pietiekami prātīgi, lai saprastu, vai bērnu pašu interesē sports vai arī viņam Dieviņš lēmis ko pilnīgi citu un vecāku izvēlētais mērķis ir galīgi garām.
3 pamatprincipi sporta veida izvēlei
- Bērna raksturs. Ja bērnam svarīgi ir draugi, ja viņš grib būt kompānijā, labāk derēs komandu sporta veidi – futbols, basketbols, volejbols u. c., savukārt vienpatņiem piemērotāki būs individuālie sporta veidi.
- Izmaksas. Ir lētāki un dārgāki sporta veidi. Jo vairāk individuālā aprīkojuma būs nepieciešams, jo augstākas izmaksas. Futbolā, piemēram, zēniem uz visu komandu ir viena bumba, bet hokejā katram vajag savu nūju, formu, slidas un vēl šo to.
- Ērtums. Ja mērķis nav specializācija kopš agras bērnības, noteikti jāizvēlas tādas sporta nodarbības, kas pārāk neapgrūtina ne vecākus, ne bērnu, piemēram, jāraugās, lai treniņi notiek vietā, uz kuru bērnu ir ērti aizvest vai arī kur viņš var tikt pats.
Padomi vecākiem
-
Sports nevar būt sods! Vecāki mēdz pieļaut divas būtiskas kļūdas. Dinārs Zāģers stāsta: «Bērns regulāri nāk uz treniņiem, un viņam tie ļoti patīk. Te pēkšņi divas nedēļas viņa treniņos nav. Kad puika atnāk, prasu: kur tad biji pazudis? Un viņš saka: ai, skolā dabūju sliktu atzīmi, un mamma teica, ka par sodu divas nedēļas nedrīkstu iet trenēties.
Šādos brīžos man vecākiem gribas teikt: nu kas tas par stulbumu!? Kā var aizliegt bērnam kustēties! Atņemiet telefonu vai našķus, bet nesodiet ar to, kas ir visvairāk vajadzīgs bērna veselībai un labsajūtai! Otra kļūda – pieņemsim, ka mazais futbolists aizvadījis sliktu spēli, tētis ir dusmīgs, tāpēc saka: tagad tu par to katru rītu skriesi tik un tik kilometru, jo uz laukuma nevarēji paskriet! Nu nevajag tā darīt! Sports nevar būt sods nevienā virzienā.» -
Lai sporta dēļ nezūd prieks. Iedomāsimies situāciju: rīt puikam, kas ilgstoši trenējas, ir nopietns basketbola mačs, bet šovakar viņš grib ar pagalma puikām uzspēlēt futbolu. Ļaut vai ne? Iespējams, daudzas mammas un tēti teiks: kāds vēl futbols – noskriesies līdz slapjai mugurai, vēl satraumēsies, un rīt spēlē būs nekāds, tāpēc nekā nebija, istabā iekšā, grāmatiņu rokās un deviņos gultā!
Treneris par šādu vecāku lēmumu saka: stop! Pavērojiet bērnu. Ja viņš saka: ai, labi, neiešu tomēr uz to futbolu, rīt tiešām nopietna spēle, – viss kārtībā. Bet, ja bērns ļoti, ļoti grib iet ar draugiem uzspēlēt futbolu – neliedziet viņam šo prieku! Bērnos ir daudz enerģijas – visticamāk, vakara bumbošana rītdienu neietekmēs. Un, pat ja ietekmēs, pasaule nesagrūs. Savukārt aizliegums gūt prieku var iecirst krietnu robu turpmākajā vēlmē sportot. Nevienam nebūs nekāda labuma, ja bērns, deviņos pabāzts zem segas, rūgti šņukstēs: tas stulbais, stulbais, basketbols! «Ja vecāki ar sportu pārspīlē, bērnā zūd jautrība, un tas ir slikti – bērnam ir jāļauj spēlēties. Arī sportam bērnībā ir jābūt kā spēlei,» uzsver Dinārs Zāģers. -
Iesāktais ir jāpabeidz! Ja bērns šogad izvēlējies iesaistīties, piemēram, basketbola pulciņā, tad nevajag viņam ļaut pēc pāris mēnešiem to mainīt pret ko citu, piemēram, futbolu vai vieglatlētiku. Katram skolotājam vai trenerim ir saplānota programma, un tā jāapgūst pilnībā – iegūtās prasmes arī pēc 10 un 20 gadiem noderēs, lai ar čaļiem uzspēlētu basketbolu.
Lai iet uz futbolu nākamgad, bet šogad lai paliek basketbolā. Un tas nekas, ja viņš šobrīd komandā ir sliktākais. Lai pacīnās! Ja bērnam nu šausmīgi nepatīk izvēlētais sporta veids, protams, ir jāļauj to mainīt. Bet atkal – nevar paļauties tikai uz to, ka viņš pēc pirmās florbola nodarbības apmeklējuma teicis: o, nu šis gan man riktīgi patīk! Iespējams, tas ir tikai pirmais iespaids – viss patīk tāpēc, ka izdodas viegli. Kas zina – tiklīdz treniņi kļūs smagāki, bērnam atkal nepatiks! Sports ir arī disciplīna. Nevajag ļauties bērna iegribai: šodien man nepatika, es te vairs nenākšu. Savukārt trenera pienākums ir mēģināt ieinteresēt bērnu arī tad, ja redz, ka viņam te kaut kas nav pa prātam.
