Kas tas par bumbuli uz plaukstas?!

Rokas ķirurģijā ar šo problēmu sastopamies itin bieži – tās ir ganglija cistas, kas parasti pildītas ar sinoviālo audu jeb sinovija saražoto šķidrumu. Droši vien tu jau zini, ka sinoviālais šķidrums gādā par locītavas struktūru labāku slīdamību vai cīpslas labāku slīdēšanu pa cīpslas maksti, vienlaikus nodrošinot arī locītavas skrimšļa vai cīpslu barošanu ar uzturvielām. Sinovijs producē sinoviālā šķidruma daudzumu atkarībā no slodzes intensitātes. Savukārt, kad pārslodzes vai traumas radīta iekaisuma dēļ vai nezināma jeb idiopātiska iemesla rezultātā sinoviālais šķidrums veidojas par daudz, parādās šādi želejveida masas saturoši zemādas iztilpumi – ganglija cistas. Mēs, rokas ķirurgi, tās visbiežāk redzam uz plaukstas locītavas mugurējās virsmas. Tipiskākā vieta! Ganglija cistas, protams, var būt arī zemādā mazāku locītavu rajonā – piemēram, distālajās jeb tālākajās pirkstu locītavās, naga falangas zonā, tad tās sauc par mukozām cistām.

Vispār ganglija cistas var būt puscentimetru, centimetru, divus centimetrus lielas un pat vēl apjomīgākas. Tādas spīlē ādu, un tad var rasties arī velkoša, spiedoša sajūta plaukstas mugurpusē. It sevišķi, ja atspiežas uz plaukstas un tā saliecas vietā, kur izspīlējies bumbulis, tad tas mehāniski saspiežas starp plaukstu un apakšdelmu. Sāpes var radīt arī nervu struktūras šī veidojuma un ādas apvidū. Nereti sāpes ir saistītas ar cīpslu vai locītavas kapsulas bojājumu vai iekaisumu, tad tās nāk jau no šīm dziļākajām struktūrām. Respektīvi, reizēm, kad ir kāda iekaisīga reimatoloģiska slimība, sinoviālais šķidrums veidojas ap cīpslu vai ap locītavu. Arī pašas ganglija cistas – tiesa, ļoti, ļoti reti – mēdz iekaist, pievienojas bakteriāla infekcija un tās sastruto. Tad arī jūtamas sāpes. Palielinoties mukozo cistu apjomam, tās nereti deformē naga formu un plīst.

Kāpēc tieši man, dakter?!

Uz šo jautājumu reizēm nav nemaz tik viegli atbildēt. Tā notiek, un viss! Respektīvi, nav zināms iemesls – veidojums vienkārši parādās. Medicīnas literatūrā raksta, ka tipiskās ganglija cistas veidojas vecumā no padsmit gadiem līdz četrdesmit, piecdesmit. Tas varētu būt saistīts ar palielinātu aktivitātes periodu. Šādu ganglija cistu rašanos mēdz veicināt traumas, sporta nodarbības, fizisks darbs, kad dzīstot kādam strukturālam bojājumam, palielinās sinoviālā šķidruma daudzums, un tad tas locītavas kapsulas vai cīpslas maksts vājajās vietās izspiežas ārpus savas normālās lokalizācijas.

Savukārt cilvēkiem gados ganglija cistu veidošanās varētu būt saistīta ar citām veselības problēmām. Piemēram, veidojas locītavu osteoartrīts, un deformācijas, hroniskā iekaisuma rezultātā palielinās sinoviālā šķidruma daudzums un arī tā iziešana ārpus locītavas.

Kā jūs varat palīdzēt?

Šis jautājums parasti ir galvenais, kāpēc pacients vēršas pie ķirurga. Tad vispirms noskaidrojam, kas tas ir par veidojumu. Ja pēc bumbuļa atrašanās vietas un pacienta stāsta mums uzreiz top skaidrs, ka tā ir ganglija cista, tad jau varam uzsākt konkrētu ārstēšanu. Ja skaidrības nav, pacientu nosūtām uz papildu izmeklējumiem, uz ultrasonogrāfiju.

Tālāk, ja tiek apstiprināts, ka tā ir ganglija cista, reizēm mēdzam veikt punkciju – ar adatiņu ieduram veidojumā un aspirējam jeb izvelkam tā saturu, un uzliekam spiedošu pārsēju. No šīs procedūras ir divi ieguvumi: tā var palīdzēt apstiprināt ganglija cistas diagnozi, turklāt punkcija ir ārstēšanas veids un, ja ļoti paveicas, ganglija cista varētu vairs neatkārtoties. Taču pēc pieredzes diemžēl jāsecina, ka pēc ganglija cistas aspirācijas jeb punkcijas recidīva jeb atkārtošanās iespējas ir lielas, jo neskartas paliek visas struktūras, kur šķidrumam krāties. Tāpēc teikšu godīgi – es neredzu, ka punkcija būtu ļoti efektīva ārstēšanas metode. Taču mēs tik un tā to reizēm veicam, jo, pirmkārt, ir pacienti, kas negrib operēties. Otrkārt, ja ir stipri traucējoša ganglija cista, kas rada diskomfortu, un operācija vēl jāgaida, tad arī varam veidojumu nopunktēt. Bet parasti tomēr veicam ekscīziju – ķirurģiski izņemam visu ganglija cistas kompleksu, kas ir maisiņš ar šķidrumu un kājiņa, ar kuru ganglija cista iziet ārā no locītavas vai cīpslu apvalkiem.

Ganglija cistas praktiski nekad nepārvēršas par ko ļaundabīgu.

Pastāv divas ķirurģiskās metodes. Ja ganglija cista iziet no plaukstas locītavas, tad operāciju var veikt artroskopiski, tātad veidojumu iegriež no iekšpuses. Tad nebūs liela ādas grieziena virs pašas ganglija cistas, bet gan atsevišķi mazāki ādas griezieni, un rezultāts bieži vien ir labāks nekā tad, ja lieto otru ķirurģisko metodi – vaļējo operāciju. Artroskopiju pārsvarā izmanto, likvidējot veidojumus plaukstas locītavā, jo tur var ievietot artroskopu, kas ir kamera un instruments. Savukārt, ja ganglija cista iziet no cīpslu apvalkiem, tad artroskopijas metodi izmantot nevaram, jo tur nav iespējams ievietot artroskopu. Tāpat arī pie apakšdelma un pirkstu ganglija cistām atliek vien vaļējā operācija. Kā ar recidīviem? Risks tāpat pastāv, bet tas ir ievērojami mazāks, ja operācijas laikā tiek veikta tiešām rūpīga, pilnīga veidojuma ekscīzija – ja izgriež gan cistas maisu, gan kājiņu, ar kuru cista iziet no locītavas vai cīpslu apvalka.

Pēc operācijas

Svarīgi, cik liels bijis veidojums un cik daudz papildu struktūru izņemts. Vienmēr pēc operācijas uz brūces tiek uzlikts pārsējs, lai tā dzītu, un dzīšana notiek apmēram divu nedēļu laikā. Nereti mēs pieliekam arī imobilizāciju jeb fiksējam locītavu, no kuras bija veidojusies ganglija cista. Imobilizācijas laiks var būt no nedēļas līdz divām. Visātrāk sadzīst āda, bet iekšējās struktūras dzīst ilgāk. Ja ganglija cista bija no cīpslu apvalkiem izejoša, tad cīpslu apvalku dzīšanas laiks varētu būt pat līdz pusotram, diviem mēnešiem. Pēc plaukstas locītavas ganglija cistas ekscīzijas atkal notiek palielināta locītavu šķidruma daudzuma veidošanās, bet šajā gadījumā tas veidojas, lai no iekšpuses aizdziedētu vietu, kuru esam izgriezuši. Operētā locītavas kapsula var sadzīt pusotra, divu mēnešu laikā.

Cilvēkam, protams, ir svarīgi zināt, vai operēto roku varēs kustināt… Rehabilitācija atkarīga no ganglija cistas veidošanās vietas. Kādā gadījumā būs tikai pārsējs, un tad kustības ir brīvi atļautas. Savukārt, ja ir bijis liels veidojums un izejošs no plaukstas locītavas, mēs tai uzliekam ģipsi uz vienu vai divām nedēļām, bet visas parējās locītavas, kas ir atstātas brīvas, tātad drīkst un var kustināt, arī pirkstus. Kad ģipsis tiek noņemts, drīkst pakāpeniski palielināt slodzi arī plaukstas locītavai. Sākumā pietiek, ja operēto roku izmanto ikdienas aktivitātēs, ģērbjoties un mazgājoties, taču fizisku darbu mēnesi, pusotru ar to vēl nedrīkst veikt.

Ja ar cistu neko nedara…

Kas notiktu? Reizēm un vēl ne līdz galam saprotama iemesla dēļ ganglija cistas ar laiku mēdz samazināties arī pašas no sevis vai pazust pavisam. Man gan tādi pacienti nav bijuši, jo ikdienā ar cistu vērošanu nenodarbojos. Proti, ja cilvēks jau ir atnācis pie rokas ķirurga, skaidrs, ka viņam cista traucē un ir jārīkojas. Taču citur pasaulē ķirurgi piedāvā ganglija cistas pavērot vēl pusgadu un tad skatās, kas notiek – vai veidojums mazinās vai tieši otrādi, palielinās apjomā, un tad ārsts attiecīgi rīkojas.

Vēl 2 būtiskas lietas

PIRMĀ: ja ganglija cistas izraisa simptomus, operācija ir valsts apmaksāta. Vienīgi, ja ārstniecības iestādei beigušās kvotas jeb valsts finansējums šim pasākumam, tad gan, ja cilvēks vēlas no ganglija cistas atbrīvoties pēc iespējas ātrāk, varam piedāvāt maksas operāciju. Tāpat, ja cilvēks ganglija cistu grib likvidēt tikai kosmētisku iemeslu dēļ, arī tad operācija varētu būt par maksu. Bet vispār šīs situācijas ir ļoti variablas un diskutējamas.

OTRĀ: pacients ar savu problēmu, protams, var vērsties gan pie traumatologa ortopēda, gan pie vispārējā ķirurga, un tomēr… Plaukstā un plaukstas locītavā atrodas daudz dažādu nervu un cīpslu, kuras ir ārkārtīgi svarīgi izdalīt un pasaudzēt, kad tiek ņemta ārā ganglija cista. Tāpēc būtu vērts konsultēties ar rokas ķirurgu, jo viņš šo reģionu ļoti labi pārvalda – galu galā ar to nodarbojas gandrīz katru dienu. Kā saka, tā ir viņa maizīte!

Sadarbībā ar