Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
Īpašums ar leģendu
«No jurista nu esmu kļuvis par celtnieku un dabas vērotāju,» smejas bijušais politiķis Māris Gulbis. Pirms vairākiem gadiem viņš nolēma pamest labi iekārotu pilsētas dzīvi un pārcēlās uz Pļaviņām, kur apmeties uz dzīvi skaistā, piecu hektāru plašā īpašumā Odzes ezera krastā. Māris atklāj, ka padomju gados te bijusi komunistiskās partijas līderu atpūtas bāze.
«Par šo vietu ir leģendārs stāsts. 1976. gadā, kāds romu tautības šamanis Padomju Savienības līderim Brežņevam teicis: «Ja tu gribi, lai šahā esam pasaules čempioni, tev jāuzceļ atpūtas bāze.» Viņš paņēma Brežņeva pirkstu, vilka pa PSRS karti un iebakstīja to Odzes ezera krastā. Lielvalsts vadītājs paklausīja un par miljons rubļiem bāzi arī uzcēla. Gadu vēlāk Anatolijs Karpovs kļuva par pasaules čempionu šahā,» stāsta Māris.
Vēl tagad šajā teritorijā saglabājies asfaltēts ceļš un katlu māja, ar kuru saimnieks gan nezina, ko iesākt, jo nojaukšanai nepieciešamas lielas izmaksas. «Mans tēvs Māris Gulbis šo vietu privatizēja 1993. gadā, bet, kad 2015. gadā viņš aizgāja mūžībā, mums ar brāli (mugurkaula ķirurgs Artis Gulbis – PDz) bija jāizlemj – atdot to bankai vai saimniekot pašiem. Nolēmām tomēr saimniekot,» teic uzņēmējs. Brāļi Gulbji nolēmuši īpašumā izveidot atpūtas centru, kuram devuši nosaukumu – Mežezera stāsts. «Padomju gados atpūtas bāzes nosaukums bija Ļesnoje ozero,» skaidro Māris.
Ciemos pie Māra Gulbja
«Lai uzlabotu šo vietu, nepieciešami lieli resursi, tāpēc viss notiek pamazām. Darba te pilnas rokas – ik pa laikam kaut kas saplīst, kaut kur uzgāžas koks, šur tur kaut kas jāpielabo. Pamazām restaurējam Līvānu mājiņas, kas atrodas teritorijā. Piecas jau ir gatavas, pārējās četras vēl gaida savu kārtu,» stāsta Mežezera stāsta saimnieks. Māris aprēķinājis – lai pilnībā izremontētu vienu māju, nepieciešami vismaz 35 000 eiro.
«Materiāli daudz palīdz brālis Artis, bet es nodarbojos ar visām saimniecības lietām,» skaidro viņš. Skaisto vietu pie ezera daudzi jau paspējuši novērtēt. «Vasarās šeit notiek gan Latvijas Bērnu fonda rīkotās nometnes, gan šahistu, gan Austrumu cīņu treniņnometnes. Nereti šeit brauc svinēt kāzas, jubilejas, un vasaras nogalēs notiek studentu ballītes.»
Plecu pie pleca ar meža zvēriem
Kamēr vasaras sezona vēl nav sākusies, Māris vēro dabu un steidz apdarīt saimnieciskos darbus. «Man ļoti patīk, ka šeit ir reljefs – lejā ir ezers, mēs pa vidu, blakus kalns. Mācos dzīvot mijiedarbībā ar dabu, jo šķiet, ka dabai bieži nodarām pāri. Bērnībā varēju nedomājot samīt skudru, taču tagad pat no malkas pagales to notraušu, lai kamīnā nesadeg. Pats gan neesmu redzējis, bet makšķernieki agrā rīta stundā esot manījuši kalna galā sēžam lāci. Te dzīvo retu sugu sikspārņi, jo tuvumā ir vecās mežu audzes. Tos brauc pētīt vācu ornitologi, jo šie sikspārņi pārziemo Vācijā, bet vasarās uzturas šeit,» atklāj bijušais iekšlietu ministrs.
«Tepat ir arī krupju ceļš, kas ir daļa no barības ķēdes. Agrā pavasarī viņi nāca uz asfalta sildīties, tāpēc vajadzēja viņus glābt, lai nesabrauc.
Diemžēl stārķi pamanījās kādu daļu apēst,» nopūšas dabas draugs. Māris atklāj, ka te manītas arī stirnas, lapsas, lūši, zaķi, jenoti, un nesen virs ezera nolaidās trīssimt zosu. «Bieži viesi ir āpši, kas izrakņā visu apkārtni. Šad tad sastopu zalkšus un vairāku veidu ķirzakas. Reizēm atlido mazais ērglis, no kura jāuzmana kāds mazāks sunītis vai kaķītis. Taču vasarās, kad šeit ir liels troksnis, ērgļi, tāpat kā vāveres, pazūd,» ievērojis Māris. Agrāk viņš labprāt nobaudīja kādu smalku vīnu, taču tagad alkohola vietā izvēlas apkārtnē augošo zāļu tējas. «Īpaši man garšo raspodiņu un ugunspuķu tēja,» atzīst viņš.
