Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
61
-
0
-
0
-
8
-
1
-
0
-
1
-
Skolotājs kā autoritāte
Mūsdienu skolā gan vecāks, gan bērns ir līdzvērtīgs ar skolotāju, un tā ir viena no būtiskajām šā laikmeta pārmaiņām, kas ietekmē gan attiecības skolā, gan mācību procesu, saka pedagoģe un psiholoģe Dace Bērziņa. «Skola vai vēl precīzāk – klase – ir kā koris, kurā ir daudz individuālu dziedātāju ar vienu kopīgu mērķi – kaut ko iemācīties. Lai kopīgā dziesma izdotos, korim vajadzīgs diriģents un koristi, kuri ļaujas diriģenta vadībai, nevis dzied, kas katram ienāk prātā. Skolotājs ir šāds diriģents – viņš menedžē mācību procesu. Un, ja vecāki vēlas, lai viņu bērns skolā kaut ko iemācās, vajadzētu uzturēt tādas attiecības, lai bērns uz skolotāju raugās kā uz autoritāti. Tāpēc lāča pakalpojumu saviem bērniem, manuprāt, izdara tie vecāki, kuri bērnu klātbūtnē par skolotājiem izsakās kritiski. Tas skolotāja autoritāti bērna acīs mazina, un tikai viņš ir zaudētājs, jo pārstāj ņemt pretī to, ko šis skolotājs viņam var dot.»
Vēl viens mūsdienu fenomens, kas ietekmē attiecības starp skolotājiem, bērniem un vecākiem, ir vecāku virtuālās grupas, uzskata Dace Bērziņa.
«Ļoti bieži šajās grupās notiek nostāšanās pret skolotājiem, puspatiesību, baumu izplatīšana. Viens neobjektīvs vecāks spēj uzkurināt pārējos, viņi reaģē emocionāli, beigās visi ir uzvārījušies, sauc Bez Tabu, bet pašam skolotājam neviens neko nav nedz jautājis, nedz teicis. Tā reāli notiek! Diemžēl dažkārt linča tiesa tiek sarīkota ne tikai skolotājiem, bet arī bērniem – parasti tiem, kuri no dabas ir impulsīvāki un biežāk iesaistās dažādās situācijās,» saka psiholoģe. Tādēļ labi, ja šādā virtuālajā grupā ir arī vecāki, kas neļauj šāda veida situācijām eskalēties un iziet ārpus rāmjiem, bet mudina vispirms visas problēmas un sarežģījumus izrunāt ar visām iesaistītajām pusēm.
Nav savā vietā?
Dace Bērziņa ir pārliecināta, ka ikviens skolotājs var bērnam kaut ko iemācīt. Sarežģījumi rodas, ja kāda skolotāja personības daļa – cilvēciskā vai profesionālā – neatbilst vecāku gaidām. Tad izskan bieži dzirdētais teiciens, ka skolotājs nav savā vietā; ka viņam nebūtu jāstrādā skolā. «Neviens cilvēks nav ideāls. Arī skolotājs mēdz kļūdīties un rīkoties ne pašā labākajā veidā un, jā, vienmēr, visās skolās ir bijuši un būs skolotāji, kuri pārkāps robežas. Tāda ir realitāte,» saka psiholoģe. «Tomēr gadās, ka pedagogi, kuriem ir cilvēciskas, emocionālas grūtības, ir labi priekšmetu skolotāji. Un šī, protams, ir tā sarežģītākā, neviennozīmīgākā situācija. Jo nevar apgalvot, ka šis skolotājs NAV savā vietā. Viņš ar vienu kāju ir, ar otru – nav.»
Emocionālā vardarbība pret bērniem ir viens no karstākajiem jautājumiem, par ko satraucas mūsdienu vecāki. «Protams, ja situācijas ir tiešām emocionāli vardarbīgas, tās noteikti ir jārisina un nevar teikt: «Bērniņ, pacieties, viņš tik labi māca!»
Lai arī reti, tomēr ir skolotāji, kuriem tiešām sagādā baudu skatīties, ka bērns jūtas pazemots. Un, ja bērns nav iekļuvis starp favorītiem, viņš var justies ļoti slikti pie šī skolotāja, kurš turklāt ļoti bieži spēj visu noslēpt aiz labas argumentācijas.
Lai novērtētu situāciju vecākiem jāspēj nolikt malā emocijas, un jācenšas uz situāciju paraudzīties kā pieaugušiem cilvēkiem. Jo bieži vien vecāki, kuriem ir sarežģīti, problemātiski bērni, paši to nevēlas ieraudzīt; tas nozīmētu atzīt, ka viņi kaut kur ir kļūdījušies. Vecāki mēdz neredzēt savus bērnus ar plašākas sabiedrības acīm, apkārtējo kontekstā.»
Tracis smilšu kastē
Ja bērns pārnāk mājās no skolas un stāsta, ka skolotāja šodien kliegusi un lamājusies (diezgan tipiska situācija un sūdzība), ir divi veidi, kā vecāki uz to var reaģēt. Viens ir iekrist atpakaļ pašam savā bērnības pieredzē un reaģēt tā, kā reaģētu bērns, nevis nobriedis pieaugušais – uzrotīt piedurknes un iet izcīnīt taisnību smilšu kastē. «Protams, vecāki ir ļoti emocionāli saistīti ar saviem bērniem, tomēr šāda reakcija nekādā veidā bērnam nepalīdz nobriest un pieaugt,» saka Dace Bērziņa. «Bērns no mums sagaida: pirmkārt, sapratni un atbalstu; otrkārt, lai palīdzam viņam saprast šo situāciju; treškārt, lai iedodam instrumentus, kā viņam šādās situācijās rīkoties turpmāk.
Bērnam nevajag, lai skrienam uzreiz skaidroties ar skolotāju – kaut vai tāpēc, ka viņam nākamajā dienā atkal būs pie šī skolotāja jāmācās. Vēl viena galējība ir izēst skolotāju no skolas vai pārcelt bērnu uz citu skolu.
Šie risinājumi bērnam nedod neko – neiemāca viņam adaptēties grūtā situācijā, neiemāca izmantot pašam savus resursus. Protams, es šeit nerunāju par lielu emocionālu vardarbību, bet gan par ikdienas sarūgtinājumiem, nesavaldību, kas mēdz piemeklēt skolotājus.»
Labākais veids, kā risināt situāciju, kad bērns pārnācis mājās ar sūdzību par skolotāju, ir vispirms ar bērnu par to vairāk aprunāties. Neiekarst – nedz aizstāvot bērnu, nedz nostājoties skolotāja pusē (tu jau noteikti biji to pelnījis!). Vislabāk ir nevis skaidrot bērnam savas patiesības, bet uzdot jautājumus un ļaut pašam nonākt pie atbildēm. Kā tev šķiet, kāds ir skolotāja galvenais mērķis un uzdevums? Kā tu domā, kāpēc skolotājs rīkojās tā, kā rīkojās? Ko viņš gribēja panākt? Kā tu pats rīkotos, ja tieši šādā situācijā būtu skolotāja vietā? Vai skolotājs sāka kliegt un lamāties pēkšņi? Kas vēl tobrīd notika?
Sarunas laikā bērnam var paskaidrot, ka mums katram ir sava izturības robeža, ka arī skolotājam, gluži tāpat kā ikvienam cilvēkam, var gadīties rīkoties ne tai labākajā veidā. Bet ir svarīgi, ka arī bērns ierauga kopainu un savu vietu un lomu šajā situācijā.
Viņam var teikt: «Skolotājs varēja rīkoties citādāk, bet tu pats zini, ka citreiz kaut ko izdari, un tikai pēc tam saproti, ka kļūdījies. Skolotājam arī tā gadās.» Šādā sarunā ar bērnu arī vecāks pats var objektīvāk ieraudzīt situāciju un labāk izprast skolotāja un bērna attiecības. Turklāt, ja skolotāja nesavaldībai par iemeslu bijusi skolēnu uzvedība, ideāli, ja abas puses var viena otrai atvainoties.
Sarežģītie bērni
Iespējams, visgrūtāk attiecības veidojas tad, kad bērns pieskaitāms tā dēvēto sarežģīto bērnu pulciņam. Ļoti bieži šo bērnu vecāki cer, ka skolotāji palīdzēs viņiem tikt galā ar viņu atvasi, jo vecākiem vairs nav pašiem savu resursu. Tāpat ir vecāki, kuri nemeklē palīdzību, jo neapzinās, nesaprot, ka viņiem tā ir vajadzīga. Varētu teikt, ka viņi nesaprot savu bērnu, saka Dace Bērziņa. «Nereti mēs, pieaugušie – gan vecāki, gan skolotāji – domājam: «Vai, cik man ar šo bērnu ir grūti!» Bet mums neienāk prātā, ka tieši tad, kad mums ir grūti ar viņu, arī viņam ir grūti ar mums, un ir grūti arī pašam ar sevi. Jo tad, kad bērns izprot situāciju, kurā atrodas; saprot, ko un kāpēc no viņa gaida; zina labāko veidu, kā tobrīd rīkoties, tad jau problēmu nav. Citreiz pusaudži tā arī saka: «Man ir bail pašam no sevis – kad es sadusmojos varu izdarīt briesmu lietas, bet neko sev nevaru padarīt.» Tas nozīmē, ka viņam blakus nav bijis neviena pieaugušā, kas viņam būtu palīdzējis saprast viņa dusmas, saprast, ko darīt, lai dusmu brīdī neciestu pats un citi. Un pieaugušie šo bērnu sauc par sarežģītu, lai gan paši viņu nav sapratuši, paši viņam nav kaut ko iemācījuši.»
Dace Bērziņa ir pārliecināta, ka labs skolotājs var palīdzēt sarežģītam bērnam arī tad, ja ar vecākiem par kopīgu mērķi un pārmaiņām nav iespējams vienoties. Protams, ir grūtāk, ja vecāki mājās turpina realizēt līdzšinējos neproduktīvos mehānismus, tomēr, ieguldot vairāk laika un enerģijas, arī skolotājs var panākt pozitīvas pārmaiņas bērna dzīvē.
Kad un kā vecākiem sarunāties ar skolotāju?
- Viens no daudzu vecāku biediem – klases sapulces, kurās vecāku dažādajām personībām ir iespēja izpausties visā krāšņumā un arī sastapties vienai ar otru. Tāpēc nereti bez gudras vadības no skolotāja puses, tās mēdz ieslīdēt neparedzamā gultnē. Lai tā nenotiktu, vecākiem vispirms būtu jāapzinās, ka klases sapulce noteikti nav tā vieta un reize, kurā pārrunāt individuālus jautājumus par savu bērnu, vai dažu bērnu savstarpējās attiecības. Ideālā situācijā klases sapulcē tiek pārrunāti jautājumi, kas satrauc vai interesē visu klases kolektīvu, visus vecākus. Šī ir skolotāja iespēja pastāstīt par klases ikdienas dzīvi, par kopējām veiksmēm, neveiksmēm; pārrunāt praktiskas dabas jautājumus un nākotnes plānus. Tāpat klases vecāku sapulce ir tā, uz kuru var aicināt priekšmetu skolotājus, kuri var sniegt ieskatu kopējā klases darbā un dot vecākiem padomus, kā palīdzēt bērnam mācību procesā.
- Ir skolas, kurās uz individuālām pārrunām vecāki tiek aicināti reizi gadā vai reizi semestrī. Tad ir labi, ja tajās var piedalīties arī bērns, jo tas visas iesaistītās puses pasargās no sabojātā telefona efekta – neviens nevarēs manipulēt ar informāciju vai sagrozīt to. Turklāt piedaloties šādās sarunās, bērns jūt, ka pieaugušo mērķis ir viņu nevis sodīt vai kontrolēt, bet gādāt, lai viņš izaugtu par veiksmīgu un prasmīgu cilvēku. Jautājumus, ko vecāki var noskaidrot šādās sarunās, vislabāk būtu koncentrēt nevis ap bērna vērtēšanu – vai viņš labs, vai slikts; paklausīgs vai nepaklausīgs –, bet ap viņa raksturu, personīgo savdabību. Bērns nevis jāvērtē, bet jācenšas kopā ar skolotāju saprast, kā viņam palīdzēt būt efektīvākam. Dace Bērziņa: «Skolotājiem dažkārt ir grūti pilnībā atkāpties no vērtēšanas, jo ikdienā pieraduši likt atzīmes, tomēr tas, ko bērnam patiešām vajag – saprast, kuras ir viņa vājās vietas un kuras stiprās. Piemēram, ir bērni, kuriem vajag vairāk laika uzdevumu izpildei, tad jāmeklē veidi, kā viņam to mācību procesā iedot. Tāpat citiem bērniem ir vājāka mehāniskā atmiņa, un viņiem mācoties vajadzīgas vairāk atgādnes, piemēram, reizrēķina tabula, kurā ieskatīties. Jāsaprot, ka vērtēšana provocē vērtēšanu. Jo vērtējošāk skolotājs izturēsies pret bērnu un vecākiem, jo vērtējošāku attieksmi saņems pretī. Un otrādi.
- Ja plānojas šāda saruna trijatā ar skolotāju, ir vērtīgi pirms tam ar bērnu aprunāties divatā. Noskaidrot, kādus jautājumus, viņaprāt, būtu svarīgi ar skolotāju pārrunāt.»
- Ja vecākam ir radies iespaids, ka skolotājs neprofesionāli pilda savu darbu vai viņa attieksme liedz bērnam sasniegt iespējami labāko rezultātu, tad gan jāatrod laiks sarunai ar skolotāju zem četrām acīm. Lai saruna būtu konstruktīva un ar jēgu, vislabāk pie skolotāja doties nevis ar vispārīgiem apvainojumiem, bet jautājumiem par konkrētām situācijām un notikumiem, kas satrauc. Ir svarīgi nezaudēt cieņu un savaldību un ļaut skolotājam sajust, ka apzināties – reizēm arī bērnu uzvedība skolā var būt provocējoša.
- Saruna komandā noder, ja bērnam skolā ir kādas nepārejošas grūtības. Tad var sapulcināt skolotāju un speciālistu konsiliju un, piedaloties vecākiem un pašam bērnam, rosināt idejas un meklēt veidus, kā palīdzēt bērnam tikt galā ar grūtībām. Bērnam šajās sarunās noteikti jābūt klāt, jo šī ir viņa iespēja piedalīties procesā, kas skar viņu vistiešākajā veidā un visiem, kas iesaistīti, pastāstīt, kas tieši viņam sagādā grūtības, ko viņš nesaprot, kas viņam neizdodas.
Ieteikumi skolotājiem!
- Uzsākot darbu ar jaunu klases kolektīvu, ir vērtīgi uzreiz, jau pirmajā dienā gan bērniem, gan viņu vecākiem pastāstīt par noteikumiem, kādi jāievēro skolā un klasē, kā arī uzsvērt, ka šie noteikumi var atšķirties no tiem, kas ir aktuāli mājās. Tāpat sadarbības sākumā var mudināt vecākus uzreiz nākt un pastāstīt par savu bērnu, ja viņam ir kādas īpašas bažas par to, kā bērnam varētu veikties ar iejušanos klasē vai mācībās. Lai nākotnē nebūtu pamata nevajadzīgiem pārpratumiem, vislabāk, ja zem skolas un klases noteikumiem vecāki un bērns var parakstīties.
- Ja skolotājs saskaras ar uzbrūkošu attieksmi no vecāku puses, ir ļoti svarīgi neiekrist instinktīvā pretuzbrukumā, bet saglabāt mierīgu, līdzsvarotu un izprotošu attieksmi, jo tikai tā var panākt konstruktīvu sarunu. «Ļoti bieži tie vecāki, kuri nāk pie skolotāja ar lielu bravūru, tādā veidā kompensē savu nepārliecinātību,» skaidro Dace Bērziņa. «Patiesībā šie vecāki iekšēji jūt, ka kaut kas ar bērnu nav kārtībā, ka viņam ir grūtības, bet tad ir vieglāk meklēt citu vainīgo un tādā veidā noslēpt savas neapzinātās bailes – man tūlīt pārmetīs, ka neesmu labs vecāks. Šīs bailes liek kļūt aizsargājoši uzbrūkošiem. Skolotājam nevajadzētu uzbrukt pretī. Vēl vairāk – jo sarežģītāks bērns, jo svarīgāk skolotājam radīt drošības izjūtu viņa vecākiem: es saprotu, ka tev ir grūti, es zinu, ka esi noguris. Skolotājam ir svarīgi saprast, kā vecāki jūtas, kas viņiem izdodas un neizdodas. Pēc tam ir iespējama arī normāla komunikācija.»
- Svarīgi ar vecākiem runāt kā ar pieaugušiem cilvēkiem, nevis bērniem. Ir skolotāji, kas tieši tāpēc dabū pilnu pretreakciju no vecākiem, jo runā ar viņiem it kā no augšas. No tā, ka skolotājs pastāsta vecākiem, ka viņi nemāk audzināt bērnus, ieguvējs nav tieši neviens, ir pārliecināta Dace Bērziņa.
- «Skolotājam ir svarīgi komunicēt ar vecākiem par lietām, ko viņi reāli var ietekmēt,» iesaka psiholoģe. «Nemitīgas piezīmes e-klasē vai īsziņās par to, ka bērns stundā sarunājas vai starpbrīdī ar kādu sakāvies, ir pilnīgi bezjēdzīgas, jo – piedodiet – ko vecāks ar to var darīt? Pakratīt pirkstu un pateikt, ka kauties ir slikti? Šādas situācijas ir jārisina skolā uz vietas un vecāku var pēc tam informēt, ka bija tāds starpgadījums un kā tas tika risināts. Ja skolotājs vecākiem stāsta lietas, kuras viņi nekādā veidā nevar izmainīt, viņš apliecina savu profesionālo nevarēšanu. Cita lieta, ja bērnam, piemēram, trīs reizes pēc kārtas nav līdzi zīmulis, tad skolotājs vecākiem var uzrakstīt – mīļie vecāki, lūdzu, pārbaudiet, lai bērns ieliek somā zīmuli, jo mums ir sarežģīti strādāt tad, kad tā nav.»
