«Ne velti viņu saucu nevis par mammu, bet par Sarmīti.» Mākslas zinātnieces dēls Silvestrs Sīlis

Negribu nevienu aizvainot, bet uzskatu – kapu kopšanu mums uzspiedusi kristīgā baznīca.

Godina ar glāzīti stipra dzēriena

«Ja cilvēki Sarmīti grib atcerēties, nav jādodas uz kapiem. Labāk uzrakstiet par viņu kādu labu vārdu, piemēram, ģīmja grāmatā,» saka mākslas zinātnieces dēls režisors un mūziķis Silvestrs Sīlis. 3. novembrī viņa mamma būtu svinējusi 76. dzimšanas dienu. 

Sīles kapavietu nezinātājam atrast ir grūti, bet tie, kas zina – te atdusas savulaik tik kolorītā mākslas pasaules personība, pamanījuši, ka nav nedz piemiņas plāksnes, nedz svaigu ziedu… «Sarmīte man vienmēr ir blakus, jo laiks un telpa ir nosacīti jēdzieni. Viena no 21. gadsimta nelaimēm ir tā, ka cilvēki lielu uzmanību pievērš formai, aizmirstot par būtību. Kapu kopšana un formālu puķīšu nešana vairāk ir sevis paša apmierināšana. Senči tiek godināti palikušo dvēselēs. Man svarīgi šķiet ik uz soļa ikdienā atcerēties to, ko viņi iemācījuši. To, kādi bija manas omītes vai māmiņas dzīves principi un morāles normas,» uzskata Silvestrs. «Negribu nevienu aizvainot, bet uzskatu – kapu kopšanu mums uzspiedusi kristīgā baznīca. Ja skatāmies seno baltu vēdiskajā kultūrā, tur nekā tāda nav. Tas nācis vēlāk,» spriež viņš.