Trīs dāmas atklāti par to, kā noķērušas moča kaifu: Motocikls neprasa, cik tev gadu

Tikai sarkani

«Tētim bija Jawa – skaista, sarkana Jawa. Bērnībā viņš mani, brāli un mūsu draugus vizināja ar moci pa pļavu. Es biju vismazākā, mani veda uz bākas! Lai gan ar močiem esmu kopā jau no bērnības, to vadīšanas tiesības saņēmu, kad man bija 40 gadi,» saka rīdziniece Sarmīte Meldere.

«Reiz kāds puisis piedāvāja izvizināt ar moci. Piekritu, bet teicu, lai ātri nebrauc. Ātrums bija milzīgs. Paskatījos spidometrā – 230 km/h pa Jūrmalas šoseju! Paspēju tikai padomāt: ja dzīva nokļūšu galā, nevienam nekad aizmugurē nesēdēšu, braukšu pati.

Var spilgti sajust, kā smaržo pasaule: ja ir lietus, – sajūti to nepastarpināti, ja vējš, – tu esi tajā iekšā.

Par šo sapni ieminējos vīram Valdim, un viņš teica: «O, forši, kārtosim motocikla tiesības abi!» Kad pirms 17 gadiem tās ieguvu, pie moča ragiem sievieti varēja ieraudzīt reti. Toreiz tā pavisam noteikti bija veču štelle. Man patika braukt kopā ar večiem un klausīties runās par močiem. Taču esmu sapratusi, ka nekad ar moci negāzīšu kā vecis, jo man laikam ir izteiktāks pašsaglabāšanās instinkts.