Precējies, ir bērni. Bet nevajadzēja

Daiga bija mana pirmā meitene. Iepazināmies, kad man bija 18, bet viņa vēl mācījās pamatskolā – dzīvoja kaimiņos radiem, kur es vasarās ciemojos. Bijām jauni, zaļi, viens otram pirmie un ļoti, ļoti iemīlējušies. Apprecējāmies piecus gadus pēc iepazīšanās.

To, ka viņš guļ ar visām savām darbiniecēm, zināju, bet nebiju iedomājies, ka arī ar manu sievu.

Mēs ļoti cīnījāmies par bērnu. Jau vairākus gadus ­bijām kopā, bet atkal un atkal nekas nesanāca: katra kārtējā grūtniecība beidzās pēc pāris mēnešiem. Bijām spīta pilni un domājām: tā nevar būt – ir jācīnās! Izcīnījām. Meita piedzima ar garīgās attīstības traucējumiem. Jau ļoti ātri pamanīju, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, bet sieva palika pie sava: lasīja dīvainus rakstiņus internetā un teica, ka viss ir labi. Kad tomēr panācu, ka aizbraucam pie ­ārsta, mums teica: kur jūs tik ilgi bijāt? Tas bija sākums ļoti nopietniem konfliktiem. Pārmetu Daigai, ka viņa manī neklausījās, jo vienmēr visu zināja labāk.

Es biju pirmais, kas aizgāja pa kreisi. Vismaz ilgu laiku es tā domāju. Abi strādājām uzņēmumā, kurā darbu un ģimeni nenošķīra. Vadītājs bija donžuāna tipa vīrietis, kas atļāvās dažādas vaļības.