«Mēs atstājām savu bērnu, nezinot, vai šī nebūs pēdējā reize, kad esam kopā.» Lauras Muižnieces stiprais stāsts

Nevaru aprakstīt tā brīža šoku. Es taču mācījos par ārsti, tāpēc iekritu milzīgā vainas izjūtā: kā es varēju nepamanīt, kas notiek, kāpēc nepaklausīju savai intuīcijai?!

Vēzis un ārstēšanas sekas

«Alise bija ļoti gaidīts un plānots bērniņš. Viņu iznēsāju, mācoties Rīgas Stradiņa universitātes 4. kursā. Jutos lieliski, grūtniecība noritēja kā pēc grāmatas, un meitiņa piedzima vesela. Taču, kad Alisei bija pusgads, pamanīju, ka viņa ir ļoti bāla, vāja un ar lielu punci. Kad par to ierunājos ārstējošai pediatrei, daktere atmeta ar roku: es kā topošais ārsts savam bērnam piedēvējot visas iespējamās slimības… 

Alisei bija jau gadiņš, kad vairs neizturēju un viņu uz apskati aizvedu arī pie savas pasniedzējas. Sekoja diagnoze – ceturtās stadijas audzējs ar metastāzēm. Vēderā… Nevaru aprakstīt tā brīža šoku. Es taču mācījos par ārsti, tāpēc iekritu milzīgā vainas izjūtā: kā es varēju nepamanīt, kas notiek, kāpēc nepaklausīju savai intuīcijai?! Iepriekš Bērnu slimnīcas Onkoloģijas nodaļā biju piedalījusies mazo pacientu ārstēšanas plāna sastādīšanā, bet tagad pati biju viena no mammām, kas slimnīcā atradās līdzās savam bērniņam… 

Alisei veica vērienīgu operāciju, sekoja ķīmijterapija un staru terapija. Trīs nedēļas pavadījām slimnīcā, nedēļu mājās un tad atkal atgriezāmies slimnīcā. Tā vienpadsmit mēnešus no vietas – dzīve citā realitātē, kurā neeksistē nekas cits kā vien cīņa par meitiņas dzīvību. Mēs tikām galā. Pēc gandrīz gadu ilgas ārstēšanas mediķi atzina, ka vēzis uzvarēts.