Una Rozenbauma: Mana omīte Ženija skatījās uz mani kā uz kaut ko absolūti brīnišķīgu
Atceraties Pīteru Penu? Tur bija arī par to, ka pat laumiņām vajag kādu, kurš tām tic. All it takes is faith, trust, and a little bit of pixie dust.* Nepaļāvos uz savām atdzejotājas spējām un nolēmu palūgt šo iztulkot mākslīgajam intelektam. Chat GPT nolēma mani iepriecināt un piedāvāja šo: puteklīši fejas nelieli šķiņķīši. Patiesībā šoreiz par to, kāds labums ir kādam ticēt.
Foto: Shutterstock (Yuganov Konstantin)
Mēs daudz labprātāk meklējam kopējo ienaidnieku, nevis kopējo draugu. Tur vieglāk vienoties.
Katru reizi, kad rakstu par kādu tēmu, iztaujāju par to vairāk un mazāk pazīstamus cilvēkus. Ikreiz katram ir viedoklis. Šī laikam ir vismazāk saprotamā tēma, spriežot no līdzbiedru attieksmes, tāpēc paskaidrošu, kā es to domāju.
Manuprāt, ir ļoti būtiski, ka tev kāds tic. Citi to sauc par mīlestību, ieraudzīšanu, redzēšanu, atbalstu, nekritizēšanu, pieņemšanu.
Man liekas, tas ir līdzīgi tam, kā cilvēki tic, ka sāls jāmet pāri plecam, ka somu nedrīkst likt zemē. Šajā pašā apriņķī ir paslēpusies ticība cilvēkiem blakus. Tā nav tik skaidri sajūtama kā zvīņas makā, tomēr tikpat labi saprotama.
