Kristaps Krievkalns: Esmu dzīves riktīgi purināts. Bija ģimene, vairs nav…

– Tev šopavasar paliek piecdesmit. Ko tev pašam nozīmē šis skaitlis?
– …(Nopūšas.)

– Tā bija varena nopūta. 
– Es saprotu, ka ir skaitlis 50, bet – es tā nejūtos! Es gribu justies jaunāks! Neesmu jaunības kulta piekritējs, ja ar to saprot visas tās ārējās lietas, bet iekšēji es jūtos jaunāks. Domāju, ka tā ir mana darba specifika. Un nevis kā stereotipos – mūziķi, ballītes, bet te ir mūžīgais dzinējs – koncerti, braucieni, visu laiku kaut kas notiek. Kad sāku domāt par savu jubilejas koncertu, secināju, ka tas drīzāk būs par visu to, kas noticis manā dzīvē pēdējo desmit gadu laikā.

Bija ģimene ar Gintu un – vairs nav.

Atskatoties saprotu, ka divu izcilu mākslinieku, kas bija iepriekšējā jubilejas koncertā, vairs nav starp mums. Edvīns Zariņš no grupas Dakota, ar ko mēs reiz divatā dibinājām šo grupu, un arī manas mammas māsa Māra Krievkalne, kura pirms desmit gadiem nosvinēja savu 70 gadu jubileju, es viņai uzrakstīju dziesmu, un tas arī viņai bija pēdējais ieraksts. Vispār visa mana dzīve pa šo laiku ir pilnīgi mainījusies. 

– Kas ir mainījies?
– Viss. Gan ģimenes statuss, gan… Vispār – vētras ir nākušas un gājušas nu šitā te (izpleš rokas)! Purināts ir riktīgi.