Pagrīdes dzejniece Broņislava Martuževa – slēpta, nodota, aizliegta un dievināta
Tāda balta Latgales puķe, kas izaugusi Vidzemes mežos. Tik neikdienišķa personība, tik talantīga, tik sīksta un ar tik neparastu likteni – dzejniece Broņislava Martuževa tā pa īstam no pagrīdes iznāca tikai 66 gadu vecumā, kad pirmoreiz drīkstēja izdot dzejoļu krājumu pati ar savu vārdu. 8. aprīlī Broņislavai paliktu 100, bet visi viņas dzejoļi vēl pat nav izdoti, un aiz atslēgas glabājas dienasgrāmatas gandrīz 60 kladēs.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva un Aiva Kanepone
Broņislava bija tīrradnis!
Mēs sēžam pie Dārziņu apaļā galda un ēdam literatūrzinātnieces Annas Eglienas vārīto kāpostu zupu istabā, kura Broņislavai bija īpaša, – tā ir tā pati istaba, kurā toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis personiski viņai pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, un tā pati, kurā sava mūža pēdējos 14 gadus vadīja Broņislavas vistuvākais cilvēks, tajā laikā jau pusparalizētā māsa Magdalēna jeb Madaļa.
Daudzi pārdzīvoja, ka viņus nepublicē. Broņislavai tādu problēmu nebija – viņai viss krājās atvilktnēs.
Dzejniece pati pēc ordeņa nebrauca, lai neatstātu māsu vienu, un Annai viņa teikusi: «Ne man samta kleitas, ne man zamša kurpes, lai kāptu uz Nacionālā teātra skatuves.»
