Tiesas attaisnots, sabiedrības saplosīts. Vai Latvijā darbojas nevainīguma prezumpcija?

Teksts Andris Tauriņš,
Sorainen zvērināts advokāts

Mūsdienās informācijas aprite notiek sirdspuksta ātrumā. Ātrāk nekā jebkad cilvēces vēsturē iespējams izplatīt informāciju. Tas palīdz pieņemt pareizus lēmumus un novērst nelaimes. Tomēr straujai ziņu apritei ir savas ēnas puses. Jebkuram cilvēkam ar piekļuvi ­internetam ir iespējams izplatīt jebkādas ziņas, kas acumirklī var sasniegt miljoniem adresātu. Maldinošas vai apmelojošas ziņas var radīt neizmērojamus ­zaudējumus ­cilvēka reputācijai.

Morālā kaitējuma summa, kuru persona var pieprasīt no valsts, ir, maksimums, desmit tūkstoši eiro.

Cilvēki īpaši saasināti uztver informāciju par likuma pārkāpumiem, par aizdomām vai apsūdzībām noziegumos. Ja reiz policija izmeklēšanu uzsākusi, cilvēks to uztver kā drošu zīmi, ka likuma pārkāpums noticis un konkrētā aizdomās turētā persona – vainīga. Jo šausminošāks nodarījums, jo lielāka sabiedrības ažiotāža. Ja liecinieki vai izmeklētāji publiski norāda uz vainīgo personu, sabiedrība nekavējoties izdara savu spriedumu. Sāk darboties tā saucamā Twitter jeb sociālo tīklu tiesa. Ja kāds atļaujas izteikt kritiskas šaubas par aizdomās turētā vainu, pārējie šaubas mākto indivīdu nekavējoties saplosa.       

Nevainīguma prezumpcija 

Lai arī Latvijā, tāpat kā visā pārējā Rietumu demokrātijā, ir spēkā nevainīguma prezumpcijas princips, nereti atsaukšanās uz šo principu tiek uzskatīta par sliktu gaumi vai vienkārši neveiklu taisnošanās mēģinājumu. Cilvēkiem patīk iet īsceļus, un tieši tāpēc vieglāk ir pieslieties vairākuma viedoklim, nekritiski pieņemt pirmo dzirdēto ­apsūdzību.