Īpašā puisīša mamma Sintija: Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es neko nemainītu…

Kad tiekamies, Dementjevu ģimenes mājā Jelgavā spoži deg sveces un fonā klusi skan relaksējoša mūzika. Gaiši smaidīdama, Sintija piedāvā kafiju un kūciņas un, taujāta, kā jūtas šajā visai sarežģītajā laikā, atzīst: «Kopš man ir īpašais bērns, es neiespringstu ne uz kovidu, ne citām globālām lietām. Protams, tas viss attiecas arī uz mani, jo arī es dzīvoju šajā pasaulē, bet tas mani vairs neietekmē tik ļoti kā varbūt pirms pieciem gadiem.

Šos bērnus žēlot nedrīkst, lai cik ļoti gribētos, un tas ir arī mans klupšanas akmens.

Vairs arī nepievēršu uzmanību dažādiem sīkumiem, klačām, aprunāšanām – tas šajā dzīvē ir tik mazsvarīgi. Man ir lietas, par kurām jādomā daudz vairāk un kas ir daudz svarīgākas. Tipisko bērnu vecākiem to varbūt grūti saprast, bet mums, īpašo bērnu vecākiem, katrs nieciņš – katrs vārdiņš, karote rokās un mutē – ir kā uzvara olimpiskajās spēlēs. Man vissvarīgākais pasaulē ir mēģināt dabūt savu bērnu uz kājām. Visu pārējo es tāpat nevaru ietekmēt, bet varu ietekmēt un ar savām pūlēm panākt, ka mans bērns kaut kad dzīvē būs pilnvērtīgs un apkārtējie pat nezinās, ka viņam ir ģenētiska slimība, kas nekad nepazudīs.» 

Ilgais ceļš līdz skaidrībai

Otrā grūtniecība Sintijai ritēja gluži normāli, jā, ne tik perfekti kā ar meitiņu Kristiānu pirms 14 gadiem, jo tagad Sintijai bija noteikta diagnoze – viegls gestācijas diabēts, taču citādi nekas īpašs. 23. februārī Sintija devās uz sonogrāfiju. Smuki sapucējusies, jo plānoja taisnā ceļā no ārsta doties pie draugiem uz ballīti.