Intervija: Dēls ir mūsu dzīves gaisma

– Pastāstiet, kā jūs vispār iepazināties un kā nolēmāt kļūt par vecākiem!
IVARS: Dainu pirmo reizi satiku 2011. gadā jauno autoru seminārā, bet 2014. gadā satikāmies kādā ballītē un bučojāmies. Tā sākās mūsu randiņu periods. 2016. gadā sākām dzīvot kopā.

DAINA: Esmu izveidojusi atmiņu grāmatu Knutam, kur ir atzīmēti arī mūsu ar Ivaru svarīgākie dzīves notikumi, datumi – mūsu attiecību laika līnija. Apprecējāmies 2017. gadā un tad uz kādu laiku pārvācāmies uz ASV (Ivars 2018. gadā ieguva maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā – red.). Kad atgriezāmies no Amerikas, sapratām, ka ir laiks bērniņam.

IVARS: Lai Dainu paņemtu sev līdzi uz Ameriku, mums vajadzēja būt precētam pārim. Lielā mērā tas bija viens no iemesliem, kādēļ apprecējāmies. (Smejas.) Bērns diezgan ilgu laiku nebija mūsu plānos. Es nejutos gatavs bērnam. Nejutos, ka vēlos bērnu.

DAINA: Es arī diezgan ilgu laiku nejutos gatava bērnam. Mana prioritāte bija es pati, mana attīstība. Lai gan vienlaikus bija sajūta, ka bērnu kaut kad tomēr gribēšu. Biju izlēmusi, ka tas varētu notikt pēc 30 gadu vecuma. 

Man bija saraksts ar lietām, ko gribu izdarīt līdz bērna piedzimšanai, piemēram, uzrakstīt grāmatu (2014. gadā tika izdots Dainas Tabūnas stāstu krājums Pirmā reize – red.), aizbraukt jauniešu apmaiņas programmā uz citu valsti u. c. Galvenos punktus es biju izpildījusi.

– Vai tad, kad sapratāt, ka vēlaties bērnu, viņš uzreiz arī pieteicās?
DAINA: Jā, pēc pāris mēnešiem mazais pieteicās. Biju domājusi, ka tas nenotiks tik ātri.

IVARS: Vai tā nebija mūsu kāzu jubileja, kad tu man to pateici?

DAINA: Jā, tā bija mūsu otrā kāzu jubileja.

IVARS: Daina par to paziņoja fantas­tiski – viņa pavisam ikdienišķi stāstīja, kā viņai tajā dienā ir gājis, un tā starp citu pateica, ka ir stāvoklī.

DAINA: Nē, tā nebija. (Smejas.) Es pajautāju, kā tev ir gājis, un noklausījos, kā tu gari un plaši man to izstāstīji, un tad paziņoju jaunumus. (Smejas.) Biju cietusies visu dienu.

– Kā tev, Daina, pagāja grūtniecības laiks?
DAINA: Kopumā labi. Bija gan arī zināms stress, bet tas bija galvenokārt par naudu, jo man kā radošas profesijas pārstāvei bija diezgan neregulāri ienākumi. Tādēļ grūtniecības laikā vajadzēja ātri sapelnīt naudu, par spīti diezgan lielai toksikozei. Bet pēc pirmajiem grūtniecības mēnešiem, par laimi, nelabā dūša pārgāja. Kopumā mana grūtniecība noritēja kā pēc grāmatas. Biju pārsteigta, ka mans ķermenis spēj funkcionēt tieši tā, kā paredzēts visos interneta rakstos. (Smejas.)

IVARS: Mēs sekojām līdzi, cik liels ir bērniņš vēderā un kādam auglim atbilst viņa izmēri. Vai viņš ir tik liels kā persiks vai greipfrūts… (Smejas.)

DAINA: Par dzemdību vietu bijām izvēlējušies Rīgas Dzemdību namu, jo tas atrodas vistuvāk mūsu mājām. Arī lielākā daļa paziņu bērnus bija laiduši pasaulē tieši tur. Neslēdzām līgumu ar vecmāti, jo nebija skaidrs, kā izvēlēties un cik tas vispār vajadzīgs. Jāteic, likās arī padārgi dažu stundu pasākumam. Domāju, kaut kā taču piedzemdēšu…

– Knuts piedzima dienā, kad Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija Covid-19 pandēmijas dēļ…
DAINA: Jā. Man sākās dzemdības, un mēs ar Ivaru kājām aizgājām uz Dzemdību namu, nemaz nenojaušot, ka nākamajā dienā viņu pie mums vairs nelaidīs. Tad Latvijā vēl bija maz Covid-19 saslimušo, un es īpaši nesekoju līdzi ziņām un aktuālajai informācijai. Bija milzīgs šoks, ka pēc dzemdībām mēs ar Knutu bijām pilnībā izolēti.

– Kāda bija jūsu dzemdību pieredze?
DAINA: Sākumā arī dzemdībās viss notika kā pēc grāmatas, līdz kādā brīdī process apstājās. Vecmāte man neko nepaskaidroja, kas tieši notiek…

IVARS: Dzemdību namā ieradāmies pēcpusdienā, un ap deviņiem vakarā dzemdību procesā kaut kas iestrēga. Redzēju, ka Daina jau ir bez spēka. Pie mums ieradās ārste. Viņa kaunināja Dainu, ka viņa nespēj dzemdībās darīt to, kas viņai ir jādara. Bet tas absolūti nepalīdzēja un visu padarīja tikai vēl sliktāku.

DAINA: Dzirdēju komentārus par to, ka es pati neko negribu darīt, ka gribu, lai visu izdara manā vietā, tā jau švaka kontrakcija un to pašu palaiž garām. Kādā brīdī vispār pārstāju just kontrakcijas – bija tikai viens konstants sāpju un diskomforta līmenis. Kad teicu to ārstei, viņa tikai atcirta: «Kā var nejust?!» Man lika ieņemt pozu uz muguras, kurā vēl jo vairāk bija sajūta, ka spiežu pilnīgi pa tukšo.

Iespējams, viss tika mazliet sasteigts, un kādā brīdī ārsti saprata, ka Knuts ir iesprūdis dzemdību ceļos. Tika izmantots arī vakuuma sūknis, taču tas neko nelīdzēja.

IVARS: Līdz ārsti konstatēja, ka bērnam ir skābekļa trūkums.

DAINA: Tad mūs uzreiz aizveda uz ķeizargrieziena operāciju. Kad gulēju uz operāciju galda, dzirdēju, ka ārsti kaut ko runā par pašauru iegurni.
Ķeizargrieziena laikā sāpes nejutu, jo man bija ievadīta anestēzija, bet jutu, ka bērna izņemšana ir ļoti brutāls process. Knuts tomēr jau bija tālu ticis pa dzemdību ceļiem, un tagad viņu nācās izraut atpakaļgaitā. Viņam bez atsāpināšanas tas noteikti bija ļoti smagi. Uzreiz pēc piedzimšanas Knutam bija diezgan slikti Apgares skalas rādītāji, pēc kuriem vērtē jaundzimušā stāvokli, bet pēc piecām un desmit minūtēm jau uzlabojās. Tad man paziņoja, ka bērniņam ir grūtības ar elpošanu, tādēļ viņš jānogādā intensīvās terapijas nodaļā. Sabučoju Knuta sejiņu (viņš skatījās uz mani tādām izbiedētām actiņām), un tad viņu aiznesa.

IVARS: Man atļāva aiziet uz intensīvās terapijas nodaļu. Apskatīju bērniņu, izgāju gaitenī, paraudāju, sazvanīju Dainu un uzzināju, ka viņa ir dzīva un vesela, tad man bija jādodas prom, jo Dzemdību namā palikt nevarēju (nebija pieejama ģimenes palāta). Devos mājās ar domu, ka rīt atgriezīšos, bet nākamajā dienā uzzinājām, ka Dzemdību nams ir karantīnā! Vienīgais veids, kā ar Dainu varēju sazināties, – sazvanoties, nesot paciņas un atstājot tās lejā pie dežuranta.

– Cik ilgi Knutam bija jāpavada intensīvās terapijas nodaļā?
DAINA: Pie elpošanas aparāta viņš pavadīja vienu nakti. Nākamajā dienā es varēju paturēt dēlu rokās. Man vajadzēja censties izspiest pirmpienu – atceros, ka sēdēju palātā, skatījos telefonā uz Knuta foto, tā mēģinot iedarbināt hormonus un piena ražošanos. Nākamajā dienā jau varēju viņu pielikt pie krūts un viņš sāka zīst. Divas dienas Knuts pavadīja intensīvās terapijas nodaļā un trešajā dienā nonāca jaundzimušo nodaļā. Ceturtajā dienā mēs jau bijām kopā, bet tad atklājās, ka man ir dzemdes infekcija. 

Man pašai arī pat nebija ienācis prātā, ka ķeizargrieziena sekas varētu būt dzemdes izņemšana.

Arī emocionāli jutos briesmīgi, nevarēju pagulēt. Sākumā nevarēju gulēt, jo bērna nebija man blakus. Biju vienā palātā ar citām jaunajām māmiņām. No vienas puses, tas man palīdzēja, jo varēju ar kādu aprunāties un novērst domas, no otras puses, viņas bija kopā ar saviem raudošajiem bēbīšiem, bet es biju viena… Nevarēju gulēt arī tad, kad jau bijām pārcēlušies uz atsevišķu palātu un Knuts bija ar mani. Jau no sākta gala bija grūti nolikt dēlu gulēt. Domāju, ka arī viņš bija diezgan samocīts, dabūjis diezgan lielu devu antibiotiku (konstatētās infekcijas dēļ, ko uzrādīja asinsanalīzes). Viņš acīmredzami bija ļoti noilgojies pēc tuvības un gribēja iemigt tikai pie krūts. Taču man bija bail naktī gulēt ar Knutu vienā gultā, bail viņu pārgurumā nosmacēt ar segu. Pārciestās operācijas dēļ nevarēju arī mazo šūpot uz rokām, lai palīdzētu vieglāk aizmigt. Kad beigās man pateica, ka vairs nevarēšu barot ar krūti, jo man jālieto stiprākas antibiotikas, pārņēma pilnīgs izmisums – kā tad lai es panāku, ka mans bēbītis pārstāj raudāt un iemieg? Un neviens no malas nedrīkstēja pie manis nākt, lai palīdzētu.

Dzemdību namā ar Knutu pavadījām nedēļu, pēc tam mani aizveda uz Gaiļezeru, jo iekaisuma dēļ bija augsta temperatūra un drudzis, kas nepārgāja. Man skaidroja, ka Dzemdību namā nav aparatūras, lai veiktu padziļinātus izmeklējumus, tādēļ man uzreiz bija jādodas uz slimnīcu. 

IVARS: Jā, kādā brīdī Dainas veselības stāvoklis krasi pasliktinājās. Knuts palika pie manis, bet Daina desmit dienas viena pati pavadīja slimnīcā.

DAINA: Slimnīcā konstatēja, ka iekaisums ir ielaists. Dzemde bija kļuvusi par infekcijas perēkli, kas apdraudēja apkārtējos orgānus, tādēļ tā bija jāizņem. Man veica vēl vienu operāciju. Biju šokā, jo Dzemdību namā neviens nebija brīdinājis, ka varētu pastāvēt šāda varbūtība. Man pašai arī pat nebija ienācis prātā, ka ķeizargrieziena sekas varētu būt dzemdes izņemšana.

– Vai tev, Daina, pēc šādas operācijas piedāvāja arī kādu emocionālu, psiholoģisku atbalstu?
DAINA: Nē, tikai tik, cik es parunājos ar kopējām vai medmāsām, kas man palīdzēja atslaukt pienu. Piens man bija jāatslauc, minimums, ik pēc sešām stundām, tādēļ bija jāmostas nakts vidū, lai to izdarītu. Uzreiz pēc smagās operācijas tas, protams, bija grūti, bet es ļoti gribēju, lai man nepazustu piens un es varētu Knutu barot ar krūti. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas ilgu laiku bija bail, ka man tur būs jāatgriežas, atkal jāšķiras no Knuta, ja sāksies kādas komplikācijas vai veselības problēmas, turklāt bija pandēmijas pirmais vilnis, kad nevarēja normāli tikt pie ārsta.

– Ivar, tu desmit dienas pavadīji ar tikko dzimušo dēlu. Kā tiki galā?
IVARS: Palīdzēja mana mamma. Ikdienā man ir jālieto medikamenti, tādēļ man ir ļoti ciešs miegs, nespēju naktī pamosties. Tā kā Knutam naktīs vajadzēja dot pudelīti, bija nepieciešams kāds, kas dežurētu. To desmit dienas uzņēmās mana māte, bet visu pārējo laiku mēs dzīvojāmies divatā ar Knutu, gaidījām mājās Dainu un katru dienu sazinājāmies. Pārdzīvojām, ka viņai būs vēl viena operācija.

Knuta ikdienas aprūpē noderēja arī vecāku skoliņā apgūtais. Grūtniecības laikā devos ar Dainu uz vairākām lekcijām, kur stāstīja arī par hendlingu, bērna ģērbšanu utt. Dzemdību namā instrukcijas gan man tika sniegtas 10 minūšu laikā, kad bija jānomaina autiņbiksītes un jāiedod pudelīte ar piena maisījumu. To ar drebošām rokām arī izdarīju. Tā bija mana pirmā praktiskā nodarbība.

Man ļoti daudz deva un dod tas, ka Daina ar lielu apsēstību lasa visu pieejamo informāciju par bērna aprūpi un attīstību, dažādas teorijas un skatpunktus, to visu sintezē un man atreferē būtiskāko. 

DAINA: Bet desmit dienas tu biji viens… Man bija ļoti grūti, ir drausmīga sajūta, kad neesi spējīga parūpēties par savu bērnu. Esot Dzemdību namā, nespēju vienlaikus parūpēties par sevi un Knutu. Tas turpinājās, kad biju atrauta no dēla, jo atrados slimnīcā. Kad atgriezos mājās, bija sajūta, ka netieku galā ar vecāka lomu, man šķita, ka cits varētu labāk parūpēties par manu bērnu. 

Varbūt es būtu varējusi dzemdībās vairāk mobilizēt sevi, labāk sagatavoties, mēs būtu varējuši iztikt bez šī nenormālā, dramatiskā stāsta.

Ļoti drīz pēc manas atgriešanās no slimnīcas Knuts sāka ļoti daudz un ilgi raudāt. Iespējams, viņš kaut kā spoguļoja manu stresu vai gribēja pasūdzēties par savu pieredzi, varbūt viņam tīri fizioloģiski bija vēdera problēmas. Dēla raudāšana, protams, pastiprināja manas sajūtas par nepiemērotību vecāka lomai, vainas izjūtu. Varbūt es būtu varējusi dzemdībās vairāk mobilizēt sevi, labāk sagatavoties, mēs būtu varējuši iztikt bez šī nenormālā, dramatiskā stāsta.

Protams, vienlaikus biju ļoti laimīga atgriezties mājās, redzēt un samīļot dēlu. Priecājos arī, ka viņam nenāca ne prātā atteikties no krūts, lai gan piena daudzums slimošanas laikā bija stipri nokrities, bet viņa vajadzības tikai augušas. Jau pirmsdzemdību kursos mūs biedēja – ja mazulis pieradīs pie pudelītes, ātri vien vairs negribēs strādāt pie krūts. Vēlāk saņēmu pamudinājumus atteikties no piena maisījuma un vairāk likt mazuli pie krūts. Arī man pašai bija iekšējs spiediens – ar krūts barošanu centos kompensēt to, ka dzemdības neizdevās tādas, kā gribētos. Piena plūsmu tiešām izdevās ievērojami palielināt, taču no maisījuma pilnībā atteikties nesanāca. Bija posmi, kad Knuts pudelīti tikpat kā neņēma pretī, bet viņš slikti ņēmās svarā pat tad, ja dzīvojās pie krūts gandrīz visu laiku, tāpēc turpinājām paralēli piedāvāt arī maisījumu. Mammas krūts viņam joprojām ir par visu mīļāka. Zīdīšana deva arī īpašu tuvības sajūtu, tie pavisam noteikti ir bijuši un joprojām mēdz būt vieni no maniem laimīgākajiem mirkļiem.

– Kā jūs ar to visu emocionāli tikāt galā?
IVARS: Sekas ir joprojām. Tas būs ilgs process… Dainai, protams, ir bijis nesalīdzināmi traumatiskāk par mani, bet esmu ļoti laimīgs un pateicīgs par to, kur mēs šobrīd esam, ka Knuts un Daina ir veseli, ka dēls aug griezdamies un ir mūsu dzīves gaisma.

DAINA: Sākumā likās, ka, iespējams, dēlam uz visu dzīvi būs atstāta sajūta par pasauli kā nedrošu un sāpīgu vietu un ka es būtu varējusi to novērst. Pamazām emocionāli kļuvis vieglāk, jo arī Knuts lēnām aizvien vairāk ir apmierināts ar dzīvi. Pašlaik viņš ir visnotaļ omulīgs, dzīvespriecīgs, aktīvs un zinātkārs bērns. Līdz ar to ir augusi arī mana mammas pašapziņa – redzu apliecinājumu, ka visu daru pareizi.

IVARS: Protams, kad Dainai un Knutam bija grūti, es ļoti pārdzīvoju. Atceros, kad Daina bija stāvoklī, uztraucos, ka tad, kad būs jādara visas lietas, kas saistītas ar bērna aprūpi, man nepatiks to darīt. Tā būs liela piepūle un piespiešanās, grūts darbs, no kura gribēšu tikt vaļā. Man bija bail, ka kļūšu par vecāku, kas mēģina palikt darbā ilgāk, lai nebūtu jānāk mājās. Bet kopš brīža, kad ieraudzīju Knutu, man ne mirkli nav bijusi sajūta, ka rūpes par viņu ir apgrūtinājums. Ar prieku mainu pamperus, nēsāju viņu, palīdzu. Ieraugot savu bērnu, manī notika fundamentāls klikšķis – ir laimes izjūta un prieks, piemēram, viņu sasmīdinot, redzot, ka viņš ir priecīgs un apmierināts ar dzīvi. 

– Kā dēla piedzimšana ir mainījusi jūs abus kā personības? 
DAINA: Knuta pirmajā dzīves gadā bija sajūta, ka dēls diezgan ir absorbējis manu personību un no manis nekas daudz pāri nepaliek. Iespējams, būtu bijis vieglāk, ja jau iepriekš būtu noskaņojusies, ka pirmo gadu pilnībā veltīšu Knutam, taču klusībā cerēju, ka tomēr varēšu arī pievērsties kādiem radošiem projektiem. Iznākumā nemitīgi sev mazliet pārmetu, ka nevaru paspēt visu, brīvajos brīžos pārslēgt uzmanību. 

Esmu sākusi rakstīt divus darbus bērniem. Cenšamies turēties pie sistēmas, ka nedēļas nogalēs Ivars vienu dienu ir primārās aprūpes persona un es varu pievērsties savām iecerēm. Vasarā gan tas diez kā nepadodas, jo brīvdienas gribas pavadīt visiem kopā. Gaidu, kad nedēļu dzīvosim mājiņā pie upes. Tas būs mans rakstīšanas retrīts.

IVARS: Līdz ar Knuta piedzimšanu esmu kļuvis pacietīgāks, laimīgāks un disciplinētāks, jo ir praktiskas, taustāmas izmaiņas, kā tagad ir jāorganizē sava dzīve. Darbs ir jāizdara darba laikā, jo pēc tam ir ģimenes laiks. Tā es izdaru vairāk, jo nevis atlieku darbus un plūstu, bet savācos un izdaru.

– Vai kāds jums ir palīdzējis ar Knuta pieskatīšanu?
IVARS: Jā, reizēm mūsu mammas.

DAINA: Bet arī šeit bija pandēmijas faktors. Apzinīgi esam ievērojuši distancēšanos un izolēšanos, tāpēc Knuts nav pieradis pie citiem pieskatītājiem un diez kā neņem tos pretī. Protestē, ja kāds cits stumj ratiņus, pat ja eju turpat blakus. Tagad, kad parādījušās vakcīnas, beidzot varēsim viņu radināt arī pie citiem aprūpētājiem, un ceru, ka varēsim kaut kad ar Ivaru aiziet uz kino.

– Daina, tavā stāstā Viena diena tavā dzīvē lasīju, ka jums ir bijusi pieredze ar miega treniņu. Kā ar to veicās?
IVARS: Miega treniņš bērnam sola ciešu un ilgu nakts miegu

DAINA: Un to, ka bērns iemācās pats aizmigt.

IVARS: Lai arī vecāki izgulētos un nebūtu vairākas reizes naktī jāceļas.

DAINA: Knutu bija grūti nolikt gulēt, un viņš bieži modās. Biju ar to nomocījusies. Izlasīju par miega treniņu (daudzus argumentus gan par, gan pret) un nolēmu to izmēģināt. Knutam tad bija seši mēneši.

IVARS: Tomēr šis process bija diezgan mokošs gan Knutam, gan mums – miega treniņš izpaudās tā, ka noliec bērnu gultiņā un skaties, kā viņš raud.

DAINA: Mēs izvēlējāmies būt Knutam blakus, nevis iet ārā no istabas, kamēr viņš viens pats raud, kā to paredz lielākā daļa miega treniņa metožu. Pāris reižu izmēģināju uz dažām minūtēm, taču visas manas šūnas teica, ka tas ir nepareizi.

IVARS: Mums bija detalizēti jāatskaitās miega trenerei par katru sīkumu Knuta dzīvē – kā viņš jūtas, kā uzvedas, cik ilgi ir gulējis, cik ilgi raudājis… Pieņemu, ka ir ģimenes, kam miega treniņš strādā, bet mēs kādā brīdī vairs nevarējām izturēt.

DAINA: Knutam bija ļoti mainīgi rezultāti, reizēm, ielikts gultiņā, viņš iemiga ātri un mierīgi, citreiz ilgi raudāja. Izturējām vairākas nedēļas. Tagad Knuts joprojām aizmieg vai nu man pie krūts, vai Ivaram uz rokām. Bet nu esam to pieņēmuši. Mazliet nožēloju, ka tik ilgi Knutu mocījām, bet, ja nebūtu pamēģinājuši, droši vien joprojām šaubītos, vai mūsu pieeja ir pareiza.

– Kādu ceļamaizi lielajā dzīvē jūs gribētu iedot savam dēlam?
IVARS: Man svarīgākais, lai viņš ir labs cilvēks, labsirdīgs un viņam piemīt taisnības izjūta. Es priecātos, ja Knutu interesētu zināšanas. Mēs viņam bieži lasām priekšā grāmatas, vēloties pieradināt un parādīt, kā tā ir forša lieta.

Ceļamaize, ko gribētu iedot, ir apziņa, ka pasaule ir brīnumaina un šo brīnumainību varam piedzīvot līdz ar mācīšanos un izziņu, tāpēc zināšanas nav kaut kāds mājasdarbs vai slogs, bet gan saistītas ar jaunatklāšanas prieku, piedzīvojumu, radošumu. Tās ir lietas, par ko centīšos domāt strukturētākā audzināšanas procesā. Visādi citādi vēlos, lai mans dēls apzinās, ka viņš ir brīvs cilvēks brīvā valstī, un pats nosaka savu izvēli. Negribu viņam uzspiest kādu dzīves scenāriju.

DAINA: Man šobrīd galvenais ir iedot dēlam sajūtu, ka viņš ir drošībā, ir mīlēts un pieņemts. Tas ir pamats, lai viņš augtu par iejūtīgu un labsirdīgu cilvēku.

IVARS: Jā, es tam absolūti piekrītu.

Fragments no Ivara pandēmijas laika dienasgrāmatas* 

«Reizēs, kad sieva man atsūta video ar mūsu jaundzimušo, kurš žāvājas miegā, es to skatos desmitiem reižu, un visas bailes par globālo krīzi uz mirkli izkūp kā nebijušas. Es tikai ļoti skumstu, ka nevaru būt ar viņiem kopā. [..]

Karantīnas dēļ mani nelaiž pie sievas un bērniņa, nedrīkst, sainītis jāatstāj pirmajā stāvā ar zīmīti 309. palāta. Es ar viņiem pabiju tikai dzemdību vakarā, 12. martā (vēlāk apskatījos, ka mans bērniņš piedzimis vienā datumā ar Džeku Keruaku). Bija vētra, ārkārtas stāvoklis. Dzemdības izvērtās traumatiskas gan mammai, gan mazajam, tāpēc tagad abiem jāārstējas. Par laimi, analīžu rezultāti bēbītim labi, bet ārā tiks laisti, ātrākais, nākamnedēļ. Līdz tam laikam es ar viņiem nesatikšos, tāpēc jūtos kā bez rokām. [..] Tovakar paguvu piedzīvot gan savas dzīves smagākos, gan emocionāli bagātākos brīžus.»

*Publicēta literatūras un filozofijas žurnālā Punctum

Fragments no Dainas stāsta
Viena diena tavā dzīvē. 11.09.2020.* 

«Joprojām nevaru paiet garām Dzemdību namam, nejūtoties traumēta. Patiesībā man jau pietiek ar vārdu dzemdības, lai justos traumēta. Nesen skatījos Draugu sēriju, kur Rosam dzima dēls, un pēc tam vēl visu vakaru bija drusku nelabi. Esmu redzējusi tik daudz dzemdību epizožu filmās un seriālos, bet, šķiet, tās visas bijušas vienādas – ir diezgan grūti, bet tad ir vēl pēdējo reizi kārtīgi jāpaspiež un, opsā, bērniņš tiek uzlikts uz mammas vēdera, un visi ir laimīgi. Neesmu redzējusi nevienu sēriju, kurā bērniņš iestrēgst, ārste izņirgā grūtnieci, no spiešanas nav nekādas jēgas, bērniņu izķeizarē un aizrauj uz intensīvo terapiju, un, tiklīdz viņš izveseļojas, prom uz daudzām dienām aizved māti, lai izņemtu viņai iekaisušo dzemdi; tam visam pa virsu pandēmija, izolācija, raudāšana, miega bads, drudzis. Kur ir šādi naratīvi? Kā es tam varēju būt gatava, ja nekad to nebiju lasījusi vai redzējusi?»

*Stāsts publicēts Satori Mīlestības grāmatā un portālā Satori.lv