Cik traki būs pusaudža gadi? Par to jāsāk domāt jau kopš bērna dzimšanas

Daudzus mazu bērnu vecākus vieno bailes par tīņu gadiem kā nenovēršamām briesmām. Bet varbūt nebūs tik traki? Jo tie jocīgie pusaudži, joprojām būs meitas un dēli, ar ko veidojām attiecības, kopš viņi dzīvoja mums punčos. Saruna ar ārsti psihoterapeiti INGRĪDU RATENIECI.
Emocionālā audzināšana
Iveta Troalika
6. februāris

Saglabāt

Foto: Shutter

– Par pusaudzi vecāki reizēm saka: «Bērns kļuvis par citplanētieti! Es viņu vairs nepazīstu!»
– Viņi paši mēdz justies kā citplanētieši, kas sevi vairs nesaprot. Sakot pusaudži, mēs parasti domājam padsmitgadniekus, bet patiesībā tas trakākais laiks ir prepubertāte, kas var sākties jau deviņos desmit gados. Pilnā plaukumā pubertāte parasti ir vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā sairst vecie neironu savienojumi un sāk veidoties jauni. Agrāk bērns bija paklausīgs, jo baidījās zaudēt vecāku un skolotāju mīlestību, – ja kāds uz viņu sakliedza, viņš spēja savākties, nereaģēt un neatbildēt atraidīšanas baiļu dēļ. Šajā vecumā tā vairs nav. Tagad viņš vai nu metas cīņā, ko pārsvarā pusaudži dara, vai ieslīgst nomāktībā. Šajā vecumā ārkārtīgi mainās hormonu daudzums. Zēniem testosterona līmenis pieaug 800 reižu. Tas ir kā sprādziens! Savukārt meitenēm hormonu iespaidā ļoti redzami izmainās ķermenis, kas rada daudz satraukumu. Turklāt vēl sākas mēnešreizes, kas ne vienmēr ir vienkārši. Bērni ir apjukuši par notiekošo, skaidrs, ka viņi netiek galā un reizēm uzvedas savādi. Vecākiem jābūt saprotošiem, atbalstošiem un palīdzošiem. Kad bērns tiek pāri šiem trauksmainajiem iekšējiem procesiem, prepubertātes vecumam, viņš ieiet mierīgākos ūdeņos.

 

– Tas ir liels pacietības treniņš vecākiem – neapvainoties un durvis, ko apjukušais bērns cērt ciet, nevis aizslēgt, bet atkal un atkal pavērt šķirbiņā: kad gribi, nāc!
– Diemžēl vecākie bieži paliek savā egocentrismā: «Viņš mūs negrib! Nenovērtē, ko esam devuši!» Sevī sajūtot ko tādu, būtu jāsaka: «Tas ir mans egocentrisms, no kura vajadzēja tikt vaļā jau septiņu gadu vecumā, bet, re, kur tas grib līst laukā!» Pusaudža gados ir normāli vienu brīdi teikt, ka senči neko nejēdz, bet citā – nākt pie viņiem, pieglausties, jautāt, runāt. Bet, ja vecāki apvainojas un durvis aizslēdz, tad attiecības ir zaudētas. Un tas noticis ne jau bērna, bet vecāku egocentrisma dēļ. Tas ir pieaugušo uzdevums saglabāt attiecības šajā pusaudzim sarežģītajā periodā. «Saprotu tevi, tev ir grūti, tu cīnies ar sevi. Kad gribi, parunāsimies.» Turklāt ir ļoti svarīgi, lai bērns šajā vecumā nezaudē arī pieskārienus, lai joprojām var ielīst vecākiem azotē, apskauties, paraudāt uz pleca. Ja mājās draudzīgu pieskārienu vairs nav, tad bērni metas pāragrās seksuālajās attiecībās. Iespējams, meitenei bērnībā trūcis tēva siltuma, atzīšanas, un nu viņa meklē citas acis, kurās to ieraudzīt. Savos piecpadsmit sešpadsmit viņa viegli sameklēs četrdesmitgadnieku, kurš labprāt raudzīsies uz viņu siltām acīm un diemžēl ņems savu tiesu.

Pusaudzim viena kāja stāv bērnībā, otra – pieaugušo dzīvē, un pa vidu ir aiza. Kuru kāju palīdzēsim nostiprināt?

– Ir ģimenes, kurās pusaudžu trakums neesot justs…
– Iespējams, vecāki bērna uzvedību uztvēra ar sapratni. Bet varbūt izvēlējās neredzēt to, ko negribēja. Vismaz mazu vilnīti vajadzētu just. Es to saku, lai neiemidzinātu vecākus, kuriem ir tādi ērti pusaudži, kas nekur neiet, neko negrib, nemaz neprotestē. Tieši tad jāpavēro, vai bērnam nav depresija, vai viņš nedzīvo noliegumā. Runājot par pusaudžiem, izdala četrus uzvedības modeļus: uzmanības pievēršana, varas demonstrēšana, atriebšanās un norobežošanās.

– Pastāstiet par šiem modeļiem vairāk!
– Ja bērnam trūcis vai bijis pārāk daudz uzmanības, kad viņš bija mazs, tad tagad viņš to atkal pieprasa. Tas var izpausties aktīvā rīcībā: pusaudzis izvirza savus noteikumus, ir uzbāzīgs, trokšņo, nemitīgi kavē, kļūst par lielu prātuļotāju vai jautātāju, daži, īpaši zēni, var ieiet āksta lomā. Bet tā var būt arī pasīva rīcība – bērns kļūst ļoti slinks, ārkārtīgi kautrīgs, bezpalīdzīgs, visu laiku it kā noguris, nekārtīgs, iztapīgs. Pieaugušajā tas izraisa nogurumu. Savukārt, demonstrējot varu, pusaudzis ir neiecietīgs, lauž noteikumus, skolā traucē stundu norisi, kritizē pasniedzēju, demonstratīvi pļāpā. Pusaudži, kuri demonstrē un pieprasa varu, pieaugušajos, kas paši ir tendēti uz varas iegūšanu, izraisa dusmas. Ja pusaudzis izsauc uz cīņu, pieaugušie mēdz reaģēt: viņš mani grib pakļaut? Neciena? Nerespektē? Nu, nē! Un tad iet vaļā taisnības pierādīšana, strīdi par savu patiesību no abām pusēm. Citi varu demonstrē pasīvā veidā, pasakot: jā, es esmu sliņķis, – un nekārto istabu, velk kājas, iet salīkušu muguru, ģērbjas trīs nedēļas nemazgātā džemperī un džinsos… Bet tajā ir vēstījums – tā es iznīcināšu visu jūsu sistēmu! Šī uzvedība visbiežāk pieaugušo nokaitina, izved no pacietības. Ir ļoti svarīgi neiesaistīties cīņā, jo tā var tikai sabojāt attiecības, pusaudzis ies līdz galam, viņš, lai vai kā, gribēs paturēt pēdējo vārdu. Ir jāsaprot, ka šāda veida uzvedība nāk no bērna dzīves otrā gada, ja vecāki ir izturējušies pārāk valdonīgi. Tagad, kad bērnam no vecākiem vairs nav bail, viņš saka: es valdīšu! Un ik brīdi, kad pieaugušais ņem virsroku, bērns to izjūt kā smagu sakāvi. Pieaugušajam jābūt ļoti gudram, lai nekluptu virsū bērnam, kurš provocē. Jāpaliek mierīgam. Var teikt: «Es redzu, ka tu cīnies, un spēju to cienīt.» Ja mēs ar respektu ieraugām un atzīstam, kas ar bērnu notiek, viņš no tā atteiksies. Viņš apjautīs – esmu gana stiprs, man nav jāiet tajā bezjēdzīgajā kaujā.

– Saspīlētā situācijā var arī teikt: «Redzu, esi baigi uzvilcies, es arī jūtu aizkaitinājumu, bet man tik ļoti negribas ar tevi sastrīdēties! Iepauzējam un mēģinām normāli?» Neticu, ka ir mamma vai tētis, kurš ir laimīgs plēsties ar savu bērnu.
– Diemžēl ir gan. Ne velti mēdz izirt ģimenes, kad dzērājs beidz dzert. Jo, kamēr viņš plosto, var lamāties un izlikt savu spriedzi. Tā arī pusaudži – var izkliegties un atbrīvoties no stresa, kas nāk no citām dzīves jomām… Mierīga saruna, protams, ir vislabākais. Ja pieaugušais situāciju izprot un tā patiešām domā, var arī atkāpties pagātnē un teikt: «Piedod! Kad biji mazs, es pārāk reti tevī ieklausījos, tevi centos pakļaut, un tagad tu domā, ka tas, kurš pakļauj, ir stiprs.» Taču nevajadzētu nemitīgi sevi vainot un pārdzīvot. Vienkārši atvainoties, ka tā bija: «Tolaik es to nezināju, neaizdomājos, par šādam lietām maz runāja.» Ja vecāki iekrīt vainas apziņā, viņi parauj līdzi bērnu, kuram kļūst slikti no tā, ka vecākiem ir slikti. Lieliski, ja vecāks spēj bērnam mierīgi atvainoties. Tas rāda paraugu, ka ir iespējams atzīt savas kļūdas, nezaudējot pašcieņu. Bērniem, kas aktīvi pieprasa uzmanību, vajag atrast, kā to saņem adekvātā veidā. Viņi var izpausties kā mākslinieki, aktieri, režisori, dzejnieki, mūziķi, sportot. Savukārt ar zēnu, kurš iekritis āksta lomā, noteikti jāparunā, ka citi daudz vairāk viņu ievēros, ja viņam būs labi sporta panākumi, sekmes mācībās, ja viņš spēs labi kaut ko organizēt.

Ja vecāki iekrīt vainas apziņā, viņi parauj līdzi bērnu, kuram kļūst slikti no tā, ka vecākiem ir slikti.

– Āksti taču ir cieņā! Ar viņiem gan puiši, gan meitenes grib draudzēties.
– Bet aiz joku plēšanas visbiežāk slēpjas identitātes traucējumi – es nezinu, kas es esmu. Un bieži ir tā – jo tukšāks esmu, jo spilgtāk gribas sevi parādīt. Ir puiši, kas izaug par vīriešiem ākstiem, dibina ģimenes, un, ja viņam nav cita iekšēja satura, tikai jociņi, rodas problēmas. Pieaugušais āksts viļas dzīvē, var kļūt agresīvs, sākt dzert, būt greizsirdīgs uz sievas panākumiem, jo viņš pats ir tukšs. Tāpēc tik svarīgi bērniem joku plēsējiem palīdzēt atrast savu vietu dzīvē.

– Kā nākamo uzvedības formu nosaucāt atriebību.
– Labi, ja bērns to spēj pateikt vārdiem: «Kad biju mazs, jūs bijāt un arī tagad esat netaisni pret mani!» Nespējot to ietērpt vārdos, pusaudzis jūtas bezspēcīgs un, piemēram, iet zagt, nodarbojas ar vardarbību, brutālu vandālismu. Tas notiek ar ļaunumu, naidu, jo tā ir atriebība pasaulei. Bet tas var izpausties arī pasīvā formā – kā īgnums, kašķīgums, atsacīšanās piedalīties. Šajā gadījumā pieaugušajiem parasti nolaižas rokas. Šis bērns ir zaudējis cerības, un mums liek justies tā, kā jūtas pats, – vīlies un bezcerīgs. Sodi un audzinošas runas šajā situācijā kalpos tikai par ieganstu to visu turpināt. Ir svarīgi palikt kopā ar bērnu viņa bēdās. Viņš jūtas nospiests uz ceļiem, absolūtā zaudējuma sajūtā. Tā arī var pateikt – tu jūti bezcerību, skaudību pret apkārtējiem. Šie bērni nereti jūt skaudību gan pret veiksmīgajiem, gan uzmanības pievērsējiem, gan varas demonstrētājiem, jo viņi saņem pieaugušo uzmanību.

– Pašnāvības domas pieder pie tā paša?
– Jā. Tā ir atsacīšanās piedalīties šajā pasaulē. Vienlaikus tā arī ir apziņa, ka ar pašnāvību vai tās draudiem es izpostīšu jūsu dzīvi, jo to taču viņš saprot, ka vecākiem, ja viņš sev ko nodarīs, nākotnes vairs nebūs. Šie pasīvie, drūmie pusaudži parasti apvienojas grupās bez īpašas filozofijas, kopā klīst pa ielām, pa druskai demolē, posta… Ja pieaugušie uz viņiem raugās kā uz pabirām, ar riebumu, viņi vēl vairāk atsakās piedalīties. Labāk viņus uzaicināt uz kopīgu kartupeļu talku, uzticēt kādu pienākumu, priecāties par padarīto, par to garšīgi pabarot, samaksāt mazu naudiņu. Uzņēmīgs tētis var visu šo jauniešu grupu uzaicināt pārgājienā, doties peldēties, gulēt teltīs, kurināt ugunskuru, mācīties siet mezglus. Sajūtoties pieņemtam, vairs nav jāiet atriebībā. Bet mums, pieaugušajiem, diemžēl bieži vienkāršāk ir pateikt: «Fui, kāds tu pretīgs! Bet tavi draugi – pabiras.». Šādi mēs bērnu aizgrūžam no sevis tālu prom. Un vispār nevajag bērna draugus kritizēt un šausmināties, kādi viņi ir, jo bērns necietīs, ka tiek apšaubīta viņa izvēle, viņš vēl vairāk satuvināsies ar draugiem, ne jau vecākiem, kas nosoda biedrus un līdz ar to viņu pašu. Drīzāk vajadzētu dzīvi interesēties par viņiem un ļaut bērnam stāstīt. Ja ir problēmas, tad nevis sašust, bet no sirds teikt: «Cik žēl, ka tā noticis, cik skumji, ka viņš sācis lietot narkotikas, tik bēdīgi, ka viņš neapjauš, ko viņam tas nodarīs.» Un pārrunāt ar savu bērnu, kā rīkoties, ja arī viņu aicinās iesaistīties. Svarīgi, lai jūsu bērns zina, ka arī stāvēšana uz vakts, ja draugi pērk marihuānu vai nodarbojas ar vandālismu, ir sodāma.

– Ceturtais tips – norobežošanās…
– Tas tiek darīts, lai nosargātu savu pašcieņu, nesastaptos ar iedomātiem vai patiesiem trūkumiem. Šis bērns ne no viena neko negaida un neprasa. Viņam ir ļoti iedragāta pašcieņa. Viņš ne ar vienu necīnās, nevienam neatriebjas, neko diži arī nemācās, viņš it kā ir un it kā viņa nav, viņš netraucē, jo mērķis ir izvairīties no turpmākām sāpēm un pazemojuma. Šādiem bērniem jāpalīdz atkal rast prieku un uzticēšanos sev. Piemēram, ja viņam skolā kādā priekšmetā ir bijušas 3 balles, tad nav tā, ka var priecāties tikai par 7, var sākt priecāties arī par 4 ballēm. Šie depresīvie bērni neiet ārā no mājām, vecāki bieži pat lielās – manējais gan neskrien pa tusiņiem un ar draugiem apkārt nestaigā. Bet pusaudzim nevajadzētu palikt ģimenē kā mātes klēpī. Viņam ir ļoti nepieciešams vienaudžu pulks, jo tas palīdz iet pasaulē, tur var saņemt atbalstu, gūt pieredzi, mācīties, uzzināt, kā iet citiem. Savā veidā viņam ģimene ir jānoliedz, lai no tās izkļūtu. Jo autoritatīvāka ir ģimene, jo vairāk tā jānoliedz. Arī ļoti rūpīgie vecāki ir jāpabīda malā, jo bērnam ir svarīgi pateikt, ka man jūsu priekšstati vairs nav vajadzīgi! Man ir jāmeklē savējie. Reizēm meita nevar paiet garām mammai, jo mamma ir varena un nelaiž. Vai meita to nevar izdarīt aiz žēluma, jo ir jauna, skaista, iniciatīvas pilna, brīva, ar uzdrīkstēšanos un savu stilu, bet mamma kā mazā nabadzīte – aplupusi, nostrādājusies, nelaimīga un pelēka. Meita jūtas vainīga, ka grib šādu nabaga mammu apdzīt. Tāpēc kādreiz dusmojas: «Nu, kā tu ģērbies?» – vai grib uzčubināt, sapucēt, lai pati pēc tam var drosmīgi iet uz priekšu.

– Reizēm mamma tiešām ir tik veiksmīga un skaista, ka viņai grūti paiet garām.
– Tad mammai jāpadomā, vai es par sevi pārāk skaļi netīksminos un nepriecājos, radot meitai kompleksus? Mammai nav jākļūst mazāk veiksmīgai vai neglītākai, vienkārši pašai sevi jākontrolē, lai to nedara uz meitas rēķina. Pusaudža gadu uzdevums ir paiet garām vecākiem, atdalīties un sākt dzīvot savu pieaugušā dzīvi. Jo vairāk vecāki raudzīsies uz to kā uz normālu, veselīgu procesu, jo bērns būs atbildīgāks un ātrāk kļūs pieaudzis. Bet, ja mēs viņu turēsim kā bērnu, kontrolēsim, sargāsim un ierobežosim, viņš rausies prom, vienlaikus viņam neveidosies pieredze, būs tikai konflikti. Pusaudzim viena kāja stāv bērnībā, otra – pieaugušo dzīvē, un pa vidu ir aiza. Kuru kāju palīdzēsim stiprināt? Pusaudzim nav jāmāca dzīvot un jādod padomi. Informācijas apkārt ir ļoti daudz, es pat nevaru iedomāties, ko TĀDU mēs bērnam varam iemācīt. Kas ir labs, kas slikts, viņš zina jau no divu gadu vecuma. Vienīgais, ko varam darīt, – jautāt viņa domas, viedokli, un šādi iekustināt procesu, ka viņš pats visu analizē.

Pusaudža gadu uzdevums ir paiet garām vecākiem, atdalīties un sākt dzīvot savu pieaugušā dzīvi.

– Bet, kā jums šķiet, kas ir tā esence, ko vecākiem derētu atcerēties, audzinot bērnu visos vecumos.
– Saprast, ka šis cilvēks dzīvos nākotnē. Mēs nākam no pagātnes, vēl kādu brīdi iesim nākotnē, bet mūsu bērns dzīvos daudz tālāk. Daudzi saka: «Mani tā audzināja, es izaugu par labu cilvēku, ar maniem bērniem būs tāpat.» Tad es jautāju, bet, ja vecāki pret jums būtu bijuši labvēlīgāki, atbalstošāki, varbūt jūs būtu izaudzis citāds? Tad cilvēki aizdomājas un bieži saka – jā, droši vien es būtu pašapzinīgāks, drosmīgāks, nemocītos kompleksos, iespējams, būtu vairāk sasniedzis. Tātad – neliksim savu pieredzi kā vienīgo iespējamo, bet skatīsimies pasaulē ar plašām acīm un domāsim, kas šim nākotnes cilvēkam var palīdzēt attīstīties?

Mūsu uzdevums ir būt bērnam blakus, kamēr viņš nobriest kā personība. Un viņš veselīgi nobriedīs tad, ja es pats jau būšu nobriedis vai vismaz to darīšu kopā ar viņu.

Mazs bērns domā, ka ir neatkarīgs, kaut patiesībā viņa izdzīvošana ir ļoti atkarīga no pieaugušajiem. Vēl bērns ir pārliecināts, ka viņš ir ļoti auglīgs. Viņš iedomājas, ka ir pavārs un ka patiešām spēj izcept kotletes, izliekas par dakteri un ir pārliecināts, ka var izārstēt. Tā ir normāla bērna domāšana – es spēju pilnīgi visu! Bet dzīvē viņš pieredz, ka tā nav, – neviens nespēj un nemāk visu. No šīs bezgalīgās neatkarības un visvarenības pārliecības ir jāizaug. Nobriedusi personība apzinās, ka pasaulē ir ierobežojumi – laiks, telpa un citi cilvēki. Bērnam pieaugot ir jāatsakās no visvarenības idejas, jāapzinās, ka, jā, es daudz ko nevaru, bet vienlaikus jāsaprot, ka es arī ļoti daudz ko varu, un par to jāuzņemas atbildība. Vecāka uzdevums ir būt nobriedušam pieaugušajam, kurš stāv bērnam blakus un palīdz kļūt par tādu pašu veselīgu pieaugušo. Bet, ja mēs paši esam iestrēguši egocentriskajā un bērnišķīgajā pozīcijā, rodas daudz problēmu. Tāpēc – vēl pirms domājam par bērnu audzināšanu, ir vērts paraudzīties uz sevi: vai es esmu izaudzis no savas bērnišķības? Vai esmu nobriedusi personība? Un tad viss būs kārtībā arī ar mūsu bērniem.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs