Kad ir īstais laiks bērnudārzam?

Bērns
Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa
30. augusts, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Speciālisti uzskata, ka nav tāda pareizā vecuma, kurā mazajam būtu jāuzsāk bērnudārza gaitas. Galvenais, lai vecāki būtu pārliecināti, ka bērnudārzs konkrētajā situācijā ir labākais risinājums, lai viņi paši būtu gatavi un palīdzētu mazajam iejusties, veltot pietiekami ilgu laiku adaptācijai. Konsultē Līvija Baļčūne, Rīgas 13. pirmsskolas izglītības iestādes Ābecītis vadītājas vietniece un psiholoģe Iveta Aunīte.

Vai vecāki paši ir gatavi dārziņam?

Protams, ne visiem vecākiem ir izvēles iespējas, kādā vecumā savu atvasi sākt vest uz bērnudārzu. Ja mammai vai tētim ir jāatgriežas darbā, nav iespējas uzticēt mazo pieskatīt vecvecākiem vai izmantot auklītes pakalpojumus, tad visbiežāk mazais tiek vests uz dārziņu jau pusotra gada vecumā. Un kā uzsver speciālisti, pirmkārt, bērnudārza gaitu uzsākšanai ir jābūt gataviem vecākiem pašiem. «Sākumā vajadzētu atbildēt uz jautājumu – Vai jūs tieši šobrīd esat gatavi rūpes par bērnu dalīt ar kādu citu? Ja nu gadījumā ne, tad meklējiet iespēju vēl padzīvot mājās, izmantot vecmāmiņas vai vectētiņa palīdzību (pie tās gan paši, gan bērniņš, visticamāk, jau būs pieradis) un pamazām gatavot sevi tam, ka pēc gada gan iesiet dārziņā. Pretējā gadījumā nekas labs nesanāks pat vislabākajā bērnudārzā un ar vislabākajām audzinātājām un auklītēm. Bērns jūt vecāku šaubas un nedrošību, mazais dārziņā nejūtas labi, sāk bieži slimot.»

Jāieplāno laiks adaptācijai

Lai bērnudārza gaitu uzsākšana būtu veiksmīgāka, ļoti būtiski ieplānot laiku t.s. adaptācijai, kas palīdzēs bērnam vieglāk iejusties jaunajā vidē, iepazīt un pieņemt jaunos noteikumus, kā arī vecākiem iepazīt bērnudārzā notiekošo. Adaptēšanās ir pieejama gan privātajos, gan pašvaldības dārziņos – sākumā bērnu uz dārziņu ved vien pusi dienas (līdz diendusai), un vecāki var vienoties ar audzinātāju, cik ilgu laiku pavadīt dārziņā kopā ar bērnu.
Adaptācijas periods ir ļoti individuāls un atkarīgs gan no bērna temperamenta, gan no vecāku un bērnudārza pedagogu atvērtības un vēlmes sadarboties.
Psihologi uzskata, ka viegla adaptācija ir, ja bērnam aptuveni mēnesi ir nelielas grūtības iejusties bērnudārzā, vidēja adaptācija – trīs mēneši, bet smaga – seši mēneši. «Tāpēc arī, ja sešus mēnešus bērnam ir adaptēšanās grūtības, tas vēl nav iemesls, lai padotos un pārtrauktu viņu vest uz dārziņu. Bet, ja jau no rīta sākas raudāšana, pasliktinās bērna veselība, rodas uzvedības traucējumi, tad ieteicams konsultēties ar bērnu psihologu,» iesaka Iveta Aunīte. Līvija Baļčūne atzīst, ka, runājot par adaptēšanos, striktas robežas nevar novilkt – kādam bērnam vajadzēs vien pāris dienas, lai pierastu pie jaunās vides un noteikumiem, citam – arī ar mēnesi būs par maz. «Katrā bērnudārzā ir mazliet cita kārtība, bet es uzskatu, ka aizrauties ar vecāku un bērnu līdzās dzīvošanu grupiņā nevajadzētu. Ja tas ievelkas ilgāk par nedēļu, bērns to pieņem par normu – viss ir tāpat kā agrāk, viņš ir kopā ar mammu, tikai vieta mainījusies. Savā bērnudārzā atļaujam pirmajās dienās bērniem pabūt kopā ar vecākiem. Bet vecākiem iesakām atnākt iepazīties jau augustā – aprunāties, apskatīt grupiņu, varbūt kādu brītiņu paspēlēties. Bērnam svarīga ir drošība, viņam jāzina, kas viņu dārziņā sagaida, kur kas notiks, kurš būs tas cilvēks, kuram viņš varēs uzticēties arī brīdī, kad sasāpēsies sirsniņa.»

Izmaiņas dienas režīmā

Ja mājās bērns var dzīvot salīdzinoši brīvā režīmā un bieži vien vecāki pielāgojas bērna dienas ritmam, tad dārziņā ir sava kārtība un dienas režīms, ir noteikts laiks, cikos mazie ēd brokastis, pusdienas, launagu, cikos dodas pastaigā, kad ir diendusa, cik ilgi guļ utt. Svarīgi jau laikus piedomāt pie ikdienas ritma, lai nav tā, ka vienas dienas laikā viss mainās un, piemēram, pēkšņi mazajam jāceļas daudz agrāk nekā ierasts. Vēl svarīgi, lai bērns diendusu būtu gulējis arī mājās vēl pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas, tad tas būs dabīgs dienas turpinājums, un mazajam dārziņā nebūs grūti sagaidīt pusdienu miedziņu. Ieteicams arī, pirms tiek uzsāktas bērnudārza gaitas, pāris reižu bērnu uz laiku atstāt pieskatīt kādam citam pieaugušajam, lai nebūtu tā, ka bērnudārzā mazais pirmo reizi šķiras no mammas.

Pusotra gada vecumā – zaudētā paradīze

Daudzi psihologi apgalvo, ka līdz trīs gadu vecumam bērnam visieteicamākā ir individuālā aprūpe – dzīvot ar mammu, tēti, vecvecākiem vai auklīti mājās. Praktiskā psiholoģe Iveta Aunīte atzīst, ka pirmie mēneši dārziņā ar jaunu dienas režīmu un noteikumiem mazajam ir kā izraidīšana no paradīzes, norādot, ka jāpatur prātā, ka līdz triju gadu vecumam bērns ir orientēts uz pieaugušajiem, nevis vienaudžiem (tas gan nenozīmē, ka mazāku bērnu nevajag vest uz dārziņu, taču jārēķinās ar iespējamām papildus grūtībām). Līvija Baļčūne stāsta, ka, visu mūžu strādādama bērnudārzā, kādreiz pieturējusies pie uzskata, ka piecgadnieku gan vajag laist bērnudārzā, lai pirms skolas pierod pie dzīves kolektīvā, trīsgadnieku tikai tad, ja nav citu iespēju, bet, ja uz dārziņu ved mazo līdz trīs gadu vecumam, tā jau ir bērna mocīšana. «Zināmā mērā tas sasaucas ar minēto psihologu apgalvojumu, taču laiki ir mainījušies, un katrs bērns ir atšķirīgs. Kādam jau divu gadu vecumā izteikti vajag kompāniju, citam – nebūt ne. Vienam mazajam izdodas iejusties dārziņā pavisam viegli, citam – smagāk. Vienu gan var teikt droši – tie bērni, kuri pirmajā dzīves gadā un arī vēlāk ir pietiekami tuvāko cilvēku apmīļoti un aprūpēti, vieglāk arī pierod pie jaunajiem apstākļiem.»

Autiņbiksītes bērnudārzā

Vedot uz dārziņu bērnu pusotra, divu gadu vecumā, vecākiem nevajadzētu satraukties par to, ka mazais vēl neprot iet uz podiņa, patstāvīgi paēst un apģērbties, par šīm prasmēm ir jāpiedomā, tās jāveicina, radot piemērotus apstākļus mājās, bet obligātas pašapkalpošanās prasmes bērnudārzā nav. «Mums dārziņā iestājeksāmenu nav! Uzņemam bērniņu tādu, kāds viņš ir, un tad visi kopā mēģinām soli pa solītim doties uz priekšu. Bērni vienā vecumā nekad nebūs vienādi! Kāds jau runās teikumos, cits spēs pateikt vien atsevišķus vārdus, tomēr sadzirdēt un saprast gan vajadzētu spēt visiem. Sākam ar vienkāršākajām pašapkalpošanās prasmēm – ēšanu, mazgāšanos, ģērbšanos, podiņa lietošanu. Vecākiem nevajadzētu mazo barot ar karotīti. Lai bērns pats cenšas dabūt ēdienu mutē – tas nekas, ka puse izlīst. Kā gan citādi viņš iemācīsies ēst pats, ja vecāki neļaus to darīt? Jo ātrāk sāksiet, jo labāk, tad dārziņā bērns vismaz pusi zupiņas izēdīs, pārējo auklīte piepalīdzēs, ja vajadzēs. Arī ar mazgāšanos un ģērbšanos tāpat. Vispirms radām apstākļus, pamācām, kā to darīt, tad veicinām, lai mazais to dara pats! Galvenais, lai ir sapratne un sadarbība starp pieaugušajiem, jo visu var sarunāt, nokārtot, lai bērnam būtu labi un vecāki nebūtu vīlušies,» ir pārliecināta Līvija Baļčūne.

Trīs gados jau daudz ko prot!

Lai lielāks bērns dārziņā justos labi, viņam jāprot par sevi parūpēties – apģērbties, patstāvīgi paēst, pastāstīt par savām vajadzībām. Aptuveni trīs gadu vecumā bērnam jau rodas vajadzība pēc vienaudžu sabiedrības, un tieši šajā vecumā iepriekšminētās prasmes arī varētu būt jau apgūtas. Līvija Baļčūne atzīst, ka grūtāk iejusties dārziņā varētu būt bērnam, kuram ģimenē nav bijis jāievēro nekādi noteikumi: «Jāpatur prātā, ka jūsu bērns nav viens visā plašajā pasaulē. Līdztekus pašapkalpošanās prasmēm, kuras joprojām attīstās, bērnam jāmācās arī sadzīvot ar citiem bērniem, uzklausīt citus, ievērot vienkāršus noteikumus. Ja bērns jau ģimenē būs pieradis, ka ir jādalās ar lietām, ir jāpalūdz, ja ko vajag, ir jāsadzird, ja tev ko saka, – tad iejusties dārziņā nebūs grūti.»
Var arī gadīties, ka bērns pirmās divas, pat trīs dienas paliek bērnudārzā labprāt, bet pēkšņi vienā rītā sāk raudāt un atsakās iet uz dārziņu.
«Sākumā bērnam var būt sakāpinātas emocijas – gan raudulīgums, gan pārāk pozitīvas emocijas. Pat ja bērns pēc pirmās dienas dārziņā ir lielā sajūsmā, tas vēl nenozīmē, ka tā būs arī turpmāk,» uzsver privātās pirmsskolas CreaKids vadītāja Daina Kājiņa. Arī Līvija Baļčūne atzīst, ka bieži vien pirmajās dienās bērni ir ļoti pārņemti ar jaunajiem iespaidiem, bet kad saprot, ka viņus dārziņā atstāj vienus, bet vecāki paši aiziet prom, sāk raudāt un pārdzīvot. «Jā, arī tā var būt! Sakiet bērnam, ka jums tagad jāaiziet, bet atnāksiet vēlāk vai vakarā, vai pēc miedziņa, tikai nekādā gadījumā nemāniet, neslēpieties un neaizmūciet, bērnam nemanot. Jūs nedzirdēsiet raudāšanu, taču savu bērnu būsiet piemānījuši, tādējādi zaudējot viņa uzticību,» uzskata pedagoģe.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+