Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
Kaulu kapela Čehijā
Čehijas pilsētas Kutna Horas nomalē atrodas Sedlekas miests ar kapsētu, un tās vidū – Visu Svēto kapela. Neparastu šo seno baznīcu padara tās interjers, kas ir pilnībā veidots no… cilvēku kauliem. Jā, jā – nepārlasījies! Kapelā viss, sākot no altāra un beidzot ar ģerboņiem, veidots no kopumā aptuveni četrdesmit tūkstošiem cilvēku kaulu.
Leģenda vēsta, ka 1278. gadā Sedlekas cisterciešu ordeņa abats Henrijs devās uz Svēto Zemi un atgriezies pārveda pāris saujas svētās zemes no Golgātas kalna, ko izkaisīja Sedlekas kapsētā. Drīz vien stāsti par šo kapsētu ar Golgātas zemi izplatījās visā Centrāleiropā, kļūstot par īpaši iekārojamu pēdējās atdusas vietu daudziem jo daudziem kristiešiem. Tomēr tikai ļaudis no augtākajām aprindām te varēja cerēt uz kapavietu.
Situācija mainījās 14. gadsimtā, kad Eiropu pāršalca melnā nāve – postoša mēra epidēmija. Kapsētu nācās vairākas reizes palielināt, lai tajā varētu apglabāt daudzos nelaiķus. Ja sākumā katram aizgājējam atvēlēja savu kapavietu, tad, epidēmijai pieņemoties spēkā, raka lielas bedres masu kapiem.
Ap 1400. gadu kapsētas vidū, iespējams, virsū daļai no masu kapiem, tika izbūvēta gotiskā stila kapela. 1511. gadā kādam aklam mūkam tika uzdots uzdevums – no atlikušajiem masu kapiem izrakt cilvēku kaulus, kuri jāievieto jaunizveidotajās kapenēs, lai rastu mieru cilvēku dvēseles, kas apglabātas tik brutālā veidā. Kad arī šīs kapenes bija pilnas, 1870. gadā vietējo amatnieku noalgoja neparastam darbam – no vecākajiem kauliem viņam bija jāizveido dekorācijas kapelai, pamazām radot mūsdienās redzamo iekārtojumu.
Tā nu pie griestiem karājas milzīgas lustras, kurās atrodami pilnībā visi cilvēka ķermeņa kauli.
Arī altāris, svečturi, biķeri un krusti veidoti no kauliem. Gluži kā ballīšu dekorācijas, ko veidojam no kreppapīra, kapelā pie griestiem piekārtas kaulu virtenes…
Par spīti baisajam izskatam, vai tieši pateicoties tam, kapela ir viens no Čehijas apmeklētākajiem tūrisma objektiem, un katru gadu paraudzīties uz kaulu interjeru ierodas aptuveni divsimt tūkstoši cilvēku.
Leļļu sala Meksikā
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā dons Huljans Santana, meklēdams mieru un vientulību, viens pats pārvācās dzīvot uz nelielu salu vienā no Mehiko rajoniem – Hočimilko, kas slavens ar savu kanālu un saliņu sistēmu.
Leģenda vēsta, ka viņš kādu dienu redzējis mazu meiteni ejam peldēties. Straume todien bijusi īpaši nikna, un meitene parauta zem ūdens. Vīrs mēģinājis viņu izglābt, bet nesekmīgi – no ūdens izvilcis jau nedzīvu ķermeni. Tobrīd garām peldējusi lelle, kuru dons Huljans par godu meitenes piemiņai pakāris upes krastā. Drīz vien viņš sācis dzirdēt neatlaidīgus čukstus un soļus, noturot tos par meitenes garu. Lai tam pielabinātos un to godinātu, vīrs sācis garam ziedot lelles, kuras gan pircis, gan izvilcis no Mehiko atkritumiem.
Vairāk nekā sešdesmit gadu laikā sala pārvērtusies par leļļu kapenēm – tajā atrodamas lelles bez atsevišķiem locekļiem, tādas, kas jau satrunējušas, bet citas jau pazudušas zemē. Runā, ka dzīves beigās vīrs jau bija pilnībā zaudējis prātu, sarunājoties ar meitenes garu.
Skeptiķi gan uzskata, ka vientuļnieks savā plānprātībā izdomājis stāstu par noslīkušo meiteni. Tomēr tie, kas pazina donu Huljanu, stāsta, ka pēc šī notikuma viņš strauji mainījies gan izskatā, gan uzvedībā, kļūstot kā apsēsts – it kā viņam kāds neredzams spēks liktu darboties ar lellēm. 2001. gadā donu Huljanu Santanu atrada noslīkušu… Tieši tajā pašā vietā, kur bija noslīkusi meitene.
Pēc savādnieka nāves sala kļuva populāra tūristu vidū, kuri šeit nereti atved līdzi savas lelles. Runā, ka salā joprojām var dzirdēt mirušās meitenes čukstus, bet lelles mirkšķina acis un groza galvas, vērojot salas apmeklētājus.
Sala kļuvusi tik pieprasīta tūristu vidū, ka atjautīgākie mahinatori izveidojuši tādas pašas vairākās citās Mehiko vietās, dievojoties, ka tieši šī ir īstā, tāpēc salas tīkotājiem jābūt īpaši zinošiem, lai tos neizvestu uz kādu no viltotajām leļļu salām.
Poveljas sala Itālijā
Nelielajai salai, kas atrodas Itālijas ziemeļu daļā netālu no Venēcijas, ir baisa vēsture. Tik baisa, ka tiek lēsts – aptuveni piecdesmit procenti salas augsnes sastāv tieši no cilvēku mirstīgajām atliekām.
Izrādās, ka pēc skata elegantā saliņa lielā mēra laikā tika izmantota kā karantīnas zona. Tas nozīmē – pirms ierašanās Venēcijā cilvēkiem bija pāris nedēļas jāuzturas šajā salā, lai pārliecinātos, ka viņi ir veseli, un tikai tad viņus ielaida pilsētā. Nepagāja ilgs laiks, kad salā palika daudzie nelaimīgie, kuriem bija mēris… Tā nu salu vairs nevarēja izmantot par karantīnas zonu, jo to bija apsēdusi slimība.
Drīz vien tai atrada jaunu pielietojumu – tos, kuriem Venēcijā bija piemeties mēris vai kāda cita neārstējama slimība, pa taisno sūtīja turp… nomirt kopā ar citiem slimniekiem. Patiesībā bija vēl trakāk! Arī tad, ja radās tikai aizdomas, ka cilvēkam varētu būt lipīga vai nedziedināma kaite, viņš tika nosūtīts uz šo nāvinieku vietu.
Lai arī salā raka masu kapus un daļu līķu sadedzināja, tā esot bijusi kā nosēta ar trunošām cilvēku mirstīgajām atliekām. Vietējie zvejnieki meta lielu līkumu šai vietai, jo tai apkārt izplatījās nāves smārds, un nereti līķi peldējuši arī ūdenī.
Sala bija slimo nometināšanas vieta vairākus gadsimtus, līdz 1814. gadā tika pieņemts lēmums slimos cilvēkus turp vairs nesūtīt. Vairāk nekā simts gadus sala stāvēja pamesta – saprotamu iemeslu dēļ neviens neiedrošinājās tur spert kāju. Pavērsiens notika 1922. gadā, kad uz salas atvēra psihiatrisko klīniku. Izolētība bija izcili piemērota, lai ārsti netraucēti varētu eksperimentēt ar cilvēku sāpju robežām.
Viens no ārstiem īpaši izcēlies ar nežēlību pret pacientiem, un radušās pat šaubas, vai pats ārsts vispār ir pie pilnas apziņas. Viņš veicis īpaši brutālas lobotomijas, pāršķeļot cilvēka galvaskausu, kā arī mēdzis savus pacientus uzvest klīnikas zvanu tornī. Nav skaidrs, ko viņš tur darījis, bet šausmu pilni kliedzieni ikreiz pārlaidās pār salu. Karma ārstam atspēlējās – viņš lēnām juka prātā, stāstot, ka pacientu gari viņu vajājot, līdz beigās izdarīja pašnāvību, nolecot no zvanu torņa.
Māsiņa, kas to redzēja, pēcāk stāstījusi, ka ārstam apkārt sacēlusies balta migla, kas iesūkusi viņa dvēseli zemē.
Klīnika darbojās līdz pat 1968. gadam, kad to aizvēra pārlieku lielās cilvēku intereses dēļ.
Runā, ka vēl mūsdienās salā dzirdamas nāvei nolemto cilvēku žēlabas, šņuksti un kliedzieni. Vietējie zvejnieki joprojām savos tīklos atrod cilvēku kaulus, un tos ik pa laikam izskalo salas pludmalē. Tagad gan sala ir slēgta apmeklētājiem – iekļūšana tajā tiek uzskatīta par likuma pārkāpumu.
Pašnāvību mežs Japānā
Ziemeļrietumos no majestātiskā Fudzi kalna atrodas Aokigaharas mežs, kuru japāņi iesaukuši par Koku jūru. 30 kvadrātkilometrus lielais mežs tā apaudzis ar zaļām sūnām, ka tiešām atgādina zaļu, viļņojošu jūru! Tomēr ne jau sūnas šo mežu padarījušas tik mistisku. Neoficiāli to sauc arī par Pašnāvību mežu – katru gadu tajā rēķinus ar dzīvi noslēdz aptuveni simts cilvēku. Vismaz tik daudz mirstīgās atliekas tiek atrastas – mežs dažviet ir tik biezs, ka ķermeņi biežņās netiek meklēti un paliek tur guļam, līdz pārtop par daļu no ekosistēmas.
2010. gadā pašnāvību šajā vietā vēlējās izdarīt 200 cilvēku, no kuriem 58 tas arī izdevās. Lai mazinātu interesi, pēdējos gados vairs netiek oficiāli publiskota mežā veikto pašnāvību statistika, vien zināms, ka populārākais veids, kā cilvēki izvēlas aiziet, ir pakāršanās. Otrā vietā – narkotiku pārdozēšana. Visvairāk pašnāvību reģistrē marta beigās, kas sakrīt ar fiskālā gada beigām Japānā.
Pašnāvībām Japānā ir sena vēsture un, lai arī tā nav sociālā norma mūsdienās, sendienās pašnāvība varēju būt pat goda lieta. Seppuku (citviet saukts arī par harakiri) ir rituāls, kura laikā samuraji paši sev uzšķērda vēderu, lai, nāvē ejot, atgūtu savu zaudēto godu. Arī Aokigaharas mežā laiku pa laikam tiek atrastas mirstīgās atliekas ar uzšķērstu vēderu.
Lai ierobežotu pašnāvību skaitu, meža ieeja tiek īpaši novērota, tajā patrulē policija un pie kokiem vairākās vietās piesprausti motivējoši uzraksti, kas aicina pārdomāt savu izvēli. Meža apkārtnē ir atļauts uzturēties ar teltīm, tomēr tiem, kuri grasās to uzcelt, pie ieejas tiek uzdots īpaši daudz jautājumu. Tas tāpēc, ka nereti cilvēki pirms fatālā lēmuma pieņemšanas dzīvo teltī, lai apcerētu dzīvi un noskaņotos uz darāmo.
Aokigaharā valdot pilnīgs klusums, kas mežos ir neierasti.
Mežs atrodas kalna pakājē, tāpēc tā reljefs sastāv no klintīm, koki ir izliekušies, un to saknes nereti lodā pa zemes virspusi kā apjukušas čūskas. Koki dažviet ir tik cieši saspiedušies kopā, ka tiem cauri netiek vēji, tāpēc meža vidienē valdot pārpasaulīgs miers…
Sentalbānas psihiatriskā klīnika ASV
Sauktai par vienu no spocīgākajām ēkām Amerikas austrumkrastā, Sentalbānas klīnikai tiešām ir bagāta vēsture, kas iestiepjas 18. gadsimtā – laikā, kad ārstniecības iestāde nebija pat uzbūvēta. Virdžīnijas štats, kurā atrodas psihiatriskā klīnika, jau izsenis bijusi vieta, kur īpaši bieži notikušas Amerikas pamatiedzīvotāju un eiropiešu iebraucēju sadursmes. Un tieši apkaimē, kur pēcāk uzbūvēta klīnika, esot noticis īpaši nežēlīgs uzbrukums eiropiešiem, kuri tikuši noskalpēti un nogalināti.
Kad 1892. gadā uzbūvēja ēku, tajā iekārtojās visai elitāra, bet prasīga zēnu skola. Drīz vien skola ieguva reputāciju kā vieta, kur audzēkņi cits par citu ņirgājas īpaši nežēlīgi. Pierādījumu tam, ka kāds ticis nopietni traumēts, neesot, bet zināms, ka vairāki audzēkņi izdarījuši pašnāvību skolas teritorijā.
Skola durvis slēdza 1911. gadā, un telpās svilpoja vējš, līdz pēc pieciem gadiem tur izveidoja psihiatrisko klīniku. Tolaik tā skaitījās īpaši moderna, tur izmantoja ārstēšanas metodes, kas citviet vēl nebija redzētas. Par nelaimi pacientiem, tās bija īpaši barbariskas, tomēr tika lietotas ar cēlu mērķi – atrast veidu, kā izārstēt plānprātību.
Metodes, ar kādām to ārstēja 19. gadsimtā, pielīdzināmas tām, ar kādām agrākos gadsimtos cilvēki tika spīdzināti.
Kad atklāja, ka cilvēka galvaskausa atvēršana (cilvēkam esot pie samaņas, protams) un dažādas smadzeņu operācijas nedarbojas, radās doma, ka neprātu no cilvēkiem var izsist, piemēram, ar smagu elektrisko šoku. Tomēr ne tik stipru, lai cilvēks nomirtu. Protams, īpaša vieta psihiatrisko slimību ārstēšanā ir arī lobotomijai, ar kuras palīdzību ārstēja, piemēram, šizofrēniju. Ārsts, cilvēkam esot pie apziņas, ar īpašiem instrumentiem caur galvaskausu iedzina mietiņu tieši iekšā smadzeņu pieres daivā un tur atdalīja nervu šķiedras no smadzenēm. Īpaši populāra lobotomija bija pagājušā gadsimta 40. gados.
Patiesībā ar cilvēkiem eksperimentēja, lai paskatītos, kuras metodes iedarbojas, bet kuras – ne. Daudzi nomira, daudziem atmira daļa smadzeņu – ar visām no tā izrietošajām sekām. Īpaša vieta bija atvēlēta ūdens terapiju istabām, kur cilvēkus dienām turēja aukstā vai karstā ūdenī, cerot, ka tas viņus vedīs pie prāta. Neveda. Runā, ka tieši šajās istabās cilvēki izdarīja visvairāk pašnāvību.
Klīnikas uzplaukums bija pagājušā gadsimta 40.–60. gadi, kad te uzturējās vairāk nekā seši tūkstoši pacientu. Pēcāk sākās tās noriets, un klīnikas durvis tika slēgtas 1990. gadā.
Kopš tā laikā šeit bieži konstatēta spēcīga paranormāla aktivitāte, un bijušie darbinieki stāsta, ka sastapuši ne vienu vien neizskaidrojamu gadījumu.
Mūsdienās te atrodas muzejs, kur cilvēkiem pašiem iespējams izstaigāt trakonama telpas, tāpēc daļa no stāstiem un notikumiem varētu būt mārketinga triks apmeklētāju piesaistei.
Kapuciešu katakombas Palermo
Vairākus gadsimtus vecās katakombas ir viens no Palermo baisākajiem apskates objektiem – mirušo ķermeņi izvietoti ne vien slēptās atvilktnēs un plauktos, bet arī īpaši izveidotās nišās, kas atrodas gaiteņu malās, kur tie noliektām galvām pavada ziņkārīgo tūristu soļus. Tiek lēsts, ka katakombās atrodas aptuveni astoņi tūkstoši skeletu un vairāk nekā tūkstoš mūmiju.
Kapenes šeit darbojās no 17. līdz 19. gadsimtam, bet pēcāk tur vairs neļāva novietot jaunas mirstīgās atliekas. Iemesls vienkāršs – tās jau bija stāvgrūdām pilnas.
Izrādās, kad 16. gadsimtā Palermo kapsēta vairs nespēja apmierināt pieprasījumu pēc vietām, mūki zem kapsētas sāka veidot šīs katakombas, kur uzglabāt cilvēku mirstīgās atliekas. Mirušo ķermeņi tika pakļauti dehidratācijas procesam un pēcāk apmazgāti ar etiķi. Daļu nelaiķu iebalzamēja, bet daži – pārsvarā bērni – tika ielikti arī stikla kastēs.
Sākumā bija plānots, ka katakombās būs vien mūku mirstīgās atliekas, tomēr laika gaitā tajās sāka glabāt arī augstdzimušus un bagātus cilvēkus. Tikt apglabātam Kapuciešu kapenēs – tas bija pēdējais statusa simbols cilvēka mūžā. Un pat te – pēc nāves – cilvēkus sašķiroja: viens gaitenis tika atvēlēts mūkiem, cits tirgotājiem, vēl kāds – augstdzimušiem vīriešiem, bet atsevišķs – jaunavām.
Nereti cilvēki vēlējās, lai katakombās viņi tiktu glabāti konkrētās svētku drēbēs.
Citi pat vēlējās, lai apģērbu ik pa laikam nomaina un viņi vienmēr izskatītos pēc iespējas labāk.
Katakombas uzturēja no mirušo cilvēku radinieku ziedojumiem. Ja palicēji nesamaksāja, cilvēka mirstīgās atliekas no katakombām pārlika glabātuvē, līdz par viņu atkal sāka maksāt.
2017. gadā sākās padziļināts katakombu izpētes process, kā arī tika veikti papildu darbi, lai mūmijas saglabātu. Mūsdienu zinātniekiem šī vieta sniedz vērtīgu informāciju gan par senām tradīcijām, gan par iepriekšējo gadsimtu kultūru, modi un medicīnu.
