«Sāpēs ir tikpat daudz jēgas kā smieklos.» Rakstnieces Ingas Ābeles dzīve piecu vējasuņu garumā

Radošajā vidē viņa uznira 20. gadsimta pēdējā gadā – ar stāstu krājumu Akas māja. Un tā bija sensācija: literatūrā uzplaucis suģestējošs zieds. Nu jau Inga radījusi daiļdarbu kalnu, topot par vienu no spožākajām literātēm – vērīgu prozaiķi, dramaturģi un dzejnieci.

Ingu pirmoreiz sastapu un žurnālam SANTA intervēju pirms 25 gadiem. Viņa tikko bija beigusi dramaturgus Kultūras akadēmijā, kopā ar tobrīd astoņgadīgo dēlu un kārtējo vējasuni dzīvoja Juglā, hruščovkas ceturtajā stāvā, un ik pārdienas ar velosipēdu traucās uz Rīgu. Toreiz tiku brīdināta – Inga ir tramīga, viens nepareizs vārds viņu tā sabiedēšot, ka ne zilbi neizrunāšot. Mēs toreiz piesēdām Daugavas malā ar skatu uz iesarkanu rietu, Ingai bija sastrādātas rokas, un viņa nemaz nesaistījās ar jutekliskajiem sievietes tekstiem, ko baudījām viņas grāmatās. Runājām, līdz attapām, ka saule jau gabalā… Cik labi, ka toreiz mani vārdi bija pareizie! Jo ir iespējama arī šīsdienas tikšanās.

Zied ievas, un Inga atbrauc no Siguldas. Joprojām viņā ir kas atklātībai mudinošs. Sejā saulains miers – par spīti kavētajam libreta termiņam. Inga runā tāpat, kā raksta, – mirkļu uzplaiksnījumos, īsiem teikumiem. Un viņas teiktais – domu glezna. Tādēļ ir grūti viņu ieslodzīt žurnāla dažu lappušu apjomā. Inga šobrīd pati ir mīlamā. Labi zina, ka «sāpēs ir tikpat daudz jēgas kā smieklos».