Latvietes Ditas dzemdības Japānā. Pavisam citāda pieredze

Japāna kļūst par mājām

Ar vīru iepazinos 2019. gadā atvaļinājuma laikā Bali. Viņš dzīvoja Vjetnamā, es – Latvijā, un tajā brīdī nākotni kopā neplānojām, bijām tikai draugi. Mani uz Japānu aizveda darbs – aizbraucu no Latvijas pēdējā dienā, pirms tika slēgtas robežas kovida pandēmijas dēļ. Pāris mēnešu pēc tam, kad pārvācos uz Japānu, arī Koichi kovida dēļ darbs atveda atpakaļ uz Japānu. Varētu pat teikt, ka mūs kopā saveda kovids.

Pēdējās grūtniecības nedēļās katru reizi bija arī jāaizpilda depresijas anketa, kur jāatbild uz jautājumiem par pašsajūtu, vai esmu priecīga par grūtniecību, vai man ir pašnāvnieciskas domas. 

Sākotnēji dzīvoju Tokijā, bet, līdzko salikām savus nākotnes plānus pa plauktiņiem, aizgāju no darba un pārvācos pie vīra uz nomaļu pilsētu Naras prefektūrā, kur ārzemniekus bieži nemana. Japāniski īsti labi nerunāju, tāpēc jau laikus biju gatava, ka lielā mērā būs jāpaļaujas uz apkārtējo palīdzību. Lielāko atbalstu grūtniecības laikā saņēmu no vīra un vīramātes, kuri organizēja visas pirmās ārsta vizītes un palīdzēja ar dokumentiem. Japāna ir ļoti birokrātiska valsts ar sarežģītiem procesiem, kurus dažkārt pat pašiem japāņiem ir grūti saprast. Uz dzemdībām bija jāierodas ar kaudzi dažādu papīru, aizpildītām formām, piekrišanām utt.