Mārtiņš Brauns. Viņa pēdējie vārdi bija: tu mana mīļotā, vienīgā….

Ja vien spētu, šim stāstam es pievienotu ūdens mirdzēšanas skaņu, ko izstaro Brauna Daugaviņa… Brauns pats taču arī bija kā ūdens klaids – te dzidrs, te dzīļains. Dulls, tiešs, godīgs. Skarbi ironisks, lecīgi agresīvs. Dramatisks, neparedzams. Romantisks. Un, ak, kāds seksapīls skaistulis viņš ir jaunības fotogrāfijās! 

Šomēnes aprit gads, kopš Mārtiņa Brauna vairs nav – vēl svaigi sāp. Dziedātāja Ieva Sutugova, mūziķa atraitne Juta Brauna un meita Austra palīdzēja izstāstīt Mārtiņa stāstu tieši šādi – ar sievišķīgu skatienu. 

Pēc Jānīša nāves izšķīda arī laulība, oficiāli viņi izšķīrās piecus gadus vēlāk. Par iemeslu Mārtiņš nosauca savu brieduma trūkumu.

Ziedu kompozīcija

Brauns smēja, ka ir «triju asiņu jauktenis»: pusei latviskā piejaukta puse ukrainiskā no mātes Tamāras un puse poliskā no tēva Voldemāra. Mārtiņš bija ārstu bērns – tēvs, Medicīnas institūta terapijas katedras docents, pretstatā dēlam «rupjības nekad nerunāja, nepīpēja un šņabi nedzēra». 
Māte – «absolūta ārste»: ķirurģe Alūksnes slimnīcā, tad Saulkrastu slimnīcas galvenā ārste, vēlāk – Rīgas rajona poliklīnikā. Ar maigumu pratusi atbruņot pat nervozu kara invalīdu, kurš draudējis personālam ar pistoli… 

Juta Brauna: «Mārtiņš mīlēja abus vecākus, bet mamma viņam bija ideāls.» Tamārai fotogrāfijās ir tik apgarota seja… Ne velti skaistas sievietes Mārtiņu valdzināja visu dzīvi. 

Brauns neslēpa, ka viņam ir «vājība uz skaistām tumšmatēm ar melnām acīm». Tāda bija arī viena no sievišķīgākajām Drāmas teātra aktrisēm – latviešiem neierasti eksotiskā Iveta. Noslēpumainajā tumšmatē bijis samīlējies vai viss konservatorijas aktieru kurss. Taču viņa izvēlējās jaunu komponistu – hipiju, ripojošu neveselīgās baudās un kaislībās. Pēc gadiem Brauns sacīs: «Iveta mani izglāba.» Viņi dzīvoja, mīlēja, radīja – Mārtiņš bija Drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs; Ivetas talants un temperaments mirdzēja uz skatuves, piepildot ik sīkāko lomiņu. Seniori joprojām ar sajūsmu atceras Mārtiņa komponētos un Ivetas dziedātos blūzus ar Lengstona Hjūza vārdiem. 

Dienā, kad Brauni brauca reģistrēt laulību zagsā, zīmīgi dārdējis negaiss ar krusu. Tā viņi arī dzīvoja – vētrās, kaislībās… Piedzima Jānītis. Pusotra gada vecumā viņam atklāja ļaunu slimību. Iveta naktīs dežurēja slimnīcā, arī Mārtiņš tur reizēm parādījās… Starošana nelīdzēja. Dēliņa nāve salauza Ivetas dzīvi.