Man bieži nākas pašai sev skaļi uzkliegt: Stop! Ivara nav, viņš nomira!

Triviāli jautājumi galvā maļas kā banāni un zemenes blenderī. Kāpēc tā notika? Kāpēc viņam netika dota iespēja?

Tagad zinu, ka to izcieš ikviens, kam nācies pavadīt mūžībā tuvāko cilvēku. Ir par vēlu. Tie ir atslēgvārdi, kāpēc piekritu uzrakstīt savu tik ļoti personīgo stāstu. Man gan nav ilūziju, ka svešas sievietes sirdssāpes un vārdos pārvērstas sajūtas par sava mīļotā nāvi atstās grandiozu iespaidu un radikāli mainīs kāda cita vīrieša domāšanu, bet – varbūt tu paspēsi, varbūt tev nebūs par vēlu.

Novembra svētdienā mana dzīve apgriezās kājām gaisā. Esot pie auto stūres, Ivara tik trenētā, sportiskā, stiprā un mīlošā sirds 58 gadu vecumā pēkšņi apstājās. Pirms nāves bija divi vārdi. PALIKA SLIKTI. Divi vaidi, un uz mūžu iestājās klusums. Viņš nomira ar akūtu miokarda (sirds) infarktu 58 gadu vecumā. Lai gan varēja dzīvot vēl trīsdesmit, vai, pietuvinot Latvijas vīriešu aktuālajām dzīvildzes statistiskajām tendencēm, vismaz divdesmit gadus.