Dziesminieks Aigariņš: Uz to, ko sauc par Dievu, esmu ļoti noskaities

Jau pagājis vairāk nekā pusgads, kopš dziesminieks Aigars Ikšelis jeb Aigariņš zaudēja savu mīļoto sievu Ilzi. Nu dzīve rit lielākoties vientulībā. Kovida pandēmija pārtrauca muzicēšanu ballītēs, un vairs nav neviena, kas viņu aizvestu uz koncertu. Jo Aigariņš vairāk nekā 30 gadu ir neredzīgs. Taču sākumā viņš redzēja un tāpēc var sacerēt tik spilgtas un krāsainas dziesmas kā Rozīte vai Ripo, saulīt.
Daiga Mazvērsīte
Foto: Matīss Markovskis

Uzaugu pie vecāsmammas

«Redzīgiem grūti izprast neredzīgos. Sākumā es redzēju, pat zīmēju un gleznoju. Ja pasaka pienene, man uzreiz ir asociācija – dzeltena! Kad runā par sauli, man acu priekšā stāv tā nolāpītā saule – nevaru ciest karstumu! Ziemā pa māju staigāju līdz vidum pliks un, ja istabā ir vairāk par 18 grādiem, jūtos nelaimīgs. 

Kad sieviņa aizgāja, sēdēju pie galda, raudāju, ar elkoņiem atbalstījies pret galdu. Beigās konstatēju, ka rokām mazie pirkstiņi kļuvuši pilnīgi nejutīgi.

Es jau piedzimu ar glaukomu – tā ir neārstējama slimība. Neviens man nav varējis paskaidrot, no kā tas. Varbūt tāpēc, ka mamma dzēra, kad mani gaidīja… Un vecāmamma arī neredzēja vecumdienās – laikam tā pati glaukoma bija. Teica, ka es esot par vēlu aizvests pie dakteriem… Kad man bija kādi divarpus gadi, vecāki izšķīrās un tēvs mani aizveda pie savas mammas uz Grundzāli. Viņš – Mārtiņš Ikšelis – bija no Bilskas pagasta, kur tagad dzīvo Sestās jūdzes Gedrovičs Agrītis. Mana vecāmamma cēlusies no frančiem – Karlīna, uzvārdā Ellena, pirms apprecēja Ikšeli. Izcila sieviete, visu laiku dziedāja. Smalka dāma, kas tamborēja mežģīnes un spēlēja kokli. Karlīnai piedzima desmit bērnu: piecas meitenes un pieci puikas. Mārtiņos, kur viņi dzīvoja, māja bija nodegusi, un vecāmamma, arī mana tante un onkulis dzīvoja pirtiņā. Vecaistēvs nomira, kad man bija gadi astoņi. Viņi visi esot dziedājuši, bijis pat tāds Ikšeļu koris. Pauļonkulis spēlēja garmošku – man vēl tagad skapī tā stāv. 

Mans tēvs bija ekskavatorists. Mamma aizgāja savā dzīvē. Manu brāli, piecus gadus vecāko Aivaru, uzaudzināja otra vecāmamma. Viņš nesen nomira – pēkšņi nokrita virtuvē. Brālim bija slimas nieres, ik pa divām dienām brauca uz Vidzemes slimnīcu veikt dialīzi. Kopš sieviņa aizgājusi, brālis par mani ļoti rūpējās – zvanīja, pa ceļam uz Valmieru iebrauca ciemos… Tagad šajā ziņā man klājas pavisam švaki.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē